2013. gada 29. janvāris

I Can't Get No Satisfaction – The Rolling Stones

I can't get no satisfaction
I can't get no satisfaction
'Cause I try and I try and I try and I try

Atceros, ka pamatskolā uz kāda sola bija zīmējums, kurā bija attēlots dejojošs jaunietis ar neparasti gariem matiem un platiem bikšu galiem. Moška rokās vēl bija elektriskā ģitāra, bet varbūt nē - neatceros. Zīmēts bija ar lodeni – smalkā rastrā, un izskatījās vienkārši kruti. Apakšā bija rakstīts Hippy Hippy Shake! Es skatījos uz to kā uz marsiešu atstātu zīmi – gan ar apbrīnu, gan ar tādu kā vieglu izbīli. Tas notika labu laiku pirms es sāku klausīties rokenrolu. No šās ikonas es uzzināju, ka eksistē tāda pasaule par kuru Padlatvijā nebija pieņemts runāt, bet kuras klātbūtne  dažkārt bija samanāma no dažādiem grafiti (tāds nosaukums tiem gan vēl nebija izdomāts). Piemēram, netālu no manas mājas kāds bija uzkrāsojis uzrakstu "Uzmanību! Bītls!". Hippy Hippy Shake 
sanāca dzirdēt nedaudz vēlāk – lai cik tas paradoksāli neizklausītos – kādā gruzīnu filmā. Bija tāda epizode, kur greizsirdīgs vīrs iztēlojās, ka viņa sieva paša prombūtnes laikā kaislīgi dejo ar svešu kungu (džigitu), bet fonā skanēja Hippy Hippy Shake.

Vienmēr gribēju šo gabalu uzmeklēt, bet man nekādi neveicās. Kad es mācījos jau 9. klasē, beidzot dabūju to Mud izpildījumā. Tajā laikā Mud Rock bija ārkārtīgi populārs albums. Diemžēl tieši Hippy Hippy Shake šīs grupas skanējumā likās tāds nedaudz klamzīgs – oriģinālversija bija krietni roķīgāka. Toties pārējie gabali patika dikti. Gandrīz vienlaicīgi iepazinos ar vēl divām tā laika must hear grupām – Geordie un Nazareth. Pirmā man šausmīgi iepatikās The House of the Rising Sun dēļ – tur veči ievadā dzied uz balsīm, kas skan riktīgi kruti. Man joprojām šis aranžējums liekas viens no labākajiem. Vispār sajutu Geordie kā kaut ko ļoti tuvu. Tur cita starpā dziedāja I got no money I got no shoes, kas atbilda manam tā brīža stāvoklim - naudas man allaž pietrūka, un bija periods, kad es biju spiests staigāt mūsu pašu Daugavpils ražotās kurpēs. Vienkārši drausmīgs apavs! Tas nu tā. Patika ritms un bļaustīgais stils.

Ar Nazareth gāja drusku grūtāk. Rampant man nez kāpēc nepatika. Gabali likās kaut kā plakani un bez izdomas. Tomēr klasē valdīja noskaņojums, kas Nazareth ir vienkārši j... matj, t.i., baigais kaifs, un man arī tie noteikti ir jāiemīl. Gandrīz kā literatūras učene, kas paziņoja: „Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini!”. Nu, pēc atkārtotas noklausīšanās beidzot man kaut cik aizgāja Shanghai'd in Shanghai. Čakriņas gan atnāk vaļā nedaudz vēlāk ar Vigilante Man. Tā pieaugošā spriedze skanējumā mani noveda tuvu ekstāzei. Bija arī lietas, kuras klases mūzikas dzīvē ievazāju es pats. Piemēram, Creadence, Slade, Alice Cooper, Queen, Dr. Hook un varbūt vēl kādus.

Tas viss risinājās laimīgajā vecumā tā ap 16, kad cilvēks fizikāli izjūt kaut kādu neapmierinātību, ko iesākumā pat nespēj tā pa īstam saprast – meitenes sāk likties aplam interesantas būtnes. Tas sakrita ar laiku, kad es iepazinu The Rolling Stones un I Can't Get No Satisfaction. Ilgu laiku stouns man asociējās tikai un vienīgi ar šo gabalu, jo sajūtas zem jostas vietas allaž ir vistiešākās un, ko tur slēpt, visstiprākās. Kad vien sanāk klausīties I Can't Get No Satisfaction, man atmiņā uzpeld tā nedaudz smacējošā sajūta, kad kaut ko dikti gribas, bet iespējas realizēties ir ierobežotas (vismaz šķietami). Cita starpā, es biju izcils neveiksminieks šajā frontē sava iedzimtā bikluma dēļ. 

Lietu padarīja vēl ļaunāku kāda cita parādība, ko sauca par Suzi Quatro. Es pirmoreiz uzzināju, ka eksistē tāda dziedātāja no zīmējuma uz kules. Nepārprotiet! Vienkārši viena meitene bija uzšuvuse no maisa auduma skolas somu, un uz tās uzzīmējusi slaveno dziedātāju ar visu ģitāru. Vēl šai meitenei bija viena cita lieta, kas cilvēku varēja novest līdz neprātam – no priekšas pogājami velveta svārki, kas... Aizmuldējos. Es šeit par mūziku, bet panesās par vells viņu zin ko!

Pēdējā laikā es daudz klausos visvisādu smalku mūziku – gan akustisko, gan citu, kas pretendē uz zināmu intelektualitātes līmeni. Es jau agrāk esmu pie sevis novērojis – ja ilgāku laiku atrodos vienā mūzikas polā, tad kaut kādā psiholoģiskā brīdī manī radīsies tieksme paklausīties kaut ko pavisam pretēju – šinī gadījumā prasījās ko riktīgi prastu. Tā radās ideja restaurēt smadzenē mūziku, ko es patērēju laimīgajā vecumā tā ap sešpadsmit. Un ne jau no tā nosacīti intelektuālā plauktiņa, kur mīt visādi King Crimson vai tml., bet gan riktīgāko to laiku baļļuku mainstreamu. Izlasīti nosaucu 

Rock it!

  1. Rocket – Mud
  2. Shanghai'd in Shanghai – Nazareth
  3. Devil Gate Drive – Suzi Quatro
  4. Hope You Like It – Geordie
  5. Down on the Corner – CCR
  6. I Can't Get No Satisfaction – The Rolling Stones
  7. Look Wot You Dun – Slade
  8. Ram On – Paul McCartney
  9. Last Morning – Dr. Hook
  10. In The Lap Of The Gods – Queen
  11. Vigilante Man – Nazareth
  12. The SixTeens – Sweet
  13. Schools Out For Summer – Alice Cooper
  14. In The Sumertime – Mungo Jerry
  15. Cum on Feel the Noize – Slade
  16. Good Morning Good Morning – The Beatles
  17. Tallahassee Lassie  – Mud
  18. Blockbuster – Sweet.
  19. End of the World – Mud
  20. Far Away – Slade

P.S. Kad rakstīšana panesās zināmajā virzienā, man pa rokai pagadījās kāds aņuks – likās, ka bez grūtībām atradīšu tam vietu tekstā. Diemžēl nesanāca.

Как-то Наташa Ростовa спросила поручика Ржевского о любви: «Поручик, вы когда-нибудь любили?» «Да, ебал-с!» - мечтательно ответил поручик. «Да нет, я говорю о высокой любви!» - поправилa его Наташa. «Да-с, и на рояле тоже!».

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru