2013. gada 27. janvāris

Sixteen tons - Tennessee Ernie Ford

Some people say a man is made outta mud
A poor man's made outta muscle and blood
Muscle and blood and skin and bones
A mind that's a-weak and a back that's strong

Ne jau visas vasaras garumā varējām dzīvoties tik bezbēdīgi. Bija arī dažādi blakusapstākļi, kas traucēja dzīvot. Piemēram, mēs bijām pārveduši savu vasarnīcu no Salaspils, bet senči bija iecerējuši to pārbūvēt par riktīgu ziemas māju ar papildus istabām, kamīnu, garāžu, un citādām lietām. Ciest nevaru celtniecību! Tomēr nācās tajā ņemt dalību. Vispār jau veids, kā mūsu māja tika uzcelta, atgādina grāmatas par pionieriem Amerikā, kas visu darīja tikai un vienīgi pašu spēkiem. Lieta tāda, ka Padlatvijā mājas celtniecībai nebija pieejamas divas lietas – materiāli un darbaspēks. Maniem senčiem viss pārējais bija, ja neskaita, ka trūka līdzekļu.

Mājas celšanas sāga sākās ar to, ka divi dakteri devās meža darbos. Saprotams, runa ir par manu Senci un Muterīti – viņi ņēma dalību meža gāšanā, lai varētu iegūt nepieciešamos kokmateriālus. Nezinu, kā bija nokārtota lietas legālā puse, bet mūsu gruntī parādījās milzīgs daudzums dēļu, brusu, latu un vienkārši nomaļu. Acīmredzot pa ceļam Sencis bija sarunājis lietas arī gaterī. Pa to laiku mums bija uzbetonēti pamati – te Sencis nolīga kādu alkašu brigādi, kas paveica šo darbu pa vakariem. Nu, tālāk gan ar pašu rociņām. Kāds galdnieks palīdzēja Sencim uzcirst mājas karkasu no brusām, bet vēlāk izgatavoja logu rāmjus. Viņš bija salīdzinoši akurāts amatnieks – vairāk par 10 cm uz logu nekad nekļūdījās. Vispār tik traki jau arī nebija – viņam tie logi vienkārši bija sanākuši nedaudz mazāki kā bija paredzēts projektā.

Sencis apšuva karkasu ar dēļiem, un mums bija jāpalīdz tos turēt, kamēr tie tika precīzi nozāģēti un pienagloti. Mūs tas šausmīgi kaitināja, jo bija jāpavada jaunbūvē garas stundas, ko citādāk mēs varētu vadīt dauzoties apkārt draugu kompānijā. Reiz mēs ar Jāni kārtējo reizi vienkārši aizlavījāmies, bet, kad atgriezāmies, atradām Senci guļam gultā un nepārprotami niknu. Viņš bija nožāvies no 2. stāva, un lauzis ribas. „Jārāpjas man augšā lejā kā tādam pērtiķim, kamēr jūs dauzieties nezin kur!”, Sencis šķendējās. Vispār tas viņam bija ļoti neraksturīgi. Parasti viņš runāja maz, vislabprātāk vispār nemaz.

Tad nāca neskaitāmi betonēšanas darbi. Javu mēs maisījām ar lāpstām uz bleķa plāksnes. Parasti es ar Senci (vai ar Jāni) nostājāmies viens otram iepretī un cementa un grants masu ar lāpstām vienkārši pārkrāmējām sāņus. Tad atkal atpakaļ un tā trīs reizes, kamēr cements un grants bija pilnīgi sajaukusies. Tad sametām to visu čupā, kuras vidū izveidojām vulkāna krāterim līdzīgu iedobi. To piepildījām ar ūdeni, un tad varējām kādas 10 minūtes atpūsties, kamēr tas iesūcas. Tad vēl trīs reizes apmaisījām to masu kā iepriekš – ar lāpstu pret lāpstu, un varēja sākt betonēt. Javas spaiņi gan bija sasodīti smagi!

Vēlāk, kad sākās iekšdarbi, mēs no sākuma gatavojām spundētos dēļus. Sencis elektriskajam zāģim bija pierīkojis tādu kā frēzi, lai varētu dēļiem izveidot attiecīgi izvirzījumu un gropi, lai tie turētos kopā. Pēc tam mēs tos ēvelējām – atkal uz ripzāģa, nevis ar rokām. Tas viss aizņēma neticami daudz laika. Tomēr tas ir nieks salīdzinājumā ar to, ka visi šie materiāli bija jāiestrādā mājā – jānaglo grīdas, griesti un sienas. Vispretīgāk bija ievietot stikla vates siltinājumu – pēc ņemšanās ar šo materiālu nākas konstatēt, ka tas „kož”. Protams, pamatā visu darbu paveica Sencis, un tas viņam prasīja aptuveni desmit gadu. Kad māja bija pabeigta, vēl izrakām kanalizāciju ar vairākām nosēd akām. To gan pamatā raku es, jo, kā Sencis reiz piezīmēja, mana vērtīgākā īpašība ir stipra mugura. Jānis savējo kaut kur bija samocījis, bet Sencim tad vairs nebija tik daudz spēka kā man. Dziļāko aku (3 metri) gan rakām visi trīs – tur visiem iznāca drusku pasvīst.

Dārza darbi bija Muterītes ziņā. Arī viņa mūs visvisādi ekspluatēja – visvairāk pavasaros un rudeņos, kad vajadzēja visu uzrakt, mēslot, atkal uzrakt utt. un tjpr. Visvairāk kaitināja tādi darbi kā, piemēram pārvietot dzīvžogu kādu metru uz priekšu, kad mēs nelikumīgi anektējām teritoriju gar ielu. Likvidējamais dzīvžogs, bija no t.s. kaukāza plūmītēm, un tām ir neskaitāmi dzelkšņi. Es dabūju to nocirst, bet celmus izrakt. Vispār tieši šādiem darbiem es noderēju vislabāk – tipa lomatj, ņe stroitj. Tādus darbus kā stādīt jauno man vienkārši neuzticēja – tas bija pārāk liels  risks, ka es kaut ko izdarīšu aplam. Lieta tāda, ka mani visi šie darbi absolūti neinteresēja – es iegrimu kaut kādā savā pārdomu pasaulē un strādāju vienkārši mehāniski.

Drusku labāk gāja stādot augļu kokus, piemēram, ķiršus. Tā ir mana mīļākā oga, un tad es strādāju ar vislielāko uzmanību – gan sagatavojot augsni, gan rūpējoties, lai kociņš tiktu pareizi novietots, un ar saknēm viss būtu labākajā kārtībā. Vasarā es biju galvenais ķiršu patērētājs. Mums parasti bija uzdevums pa dienu katram nolasīt groziņu ogu (kādus 10 litrus), lai būtu ko konservēt ziemai. Tas nebija grūti, bet visus ķiršus no galotnītēm noēdu es pats – tie bija gandrīz uz pusi lielāki un saldāki. Līdzīgi bija ar āboliem un citām lietām – man vienmēr gribējās nogaršot visizcilāko augli. Tikai daudzus gadus vēlāk, kad es apprecējos, es tos visus uzreiz neapriju, bet gan pasniedzu savai mīļotajai sievietei.



Sākums: Sinepes
Tālāk: Jāņi

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru