2013. gada 8. maijs

Ceļojums - kā tas sākās


1.
Vēl pāris grūdienu ar gurniem, un Edvards sajuta, ka ir sasniedzis kulmināciju – ejakulācija bija vienkārši varena, un tajā pašā brīdī arī Ieva sasniedza orgasmu. Edvards atgāzās atpakaļ spilvenos uz mirkli atvilkt elpu.
- „Spermas kvalitāte ir AA1. Vai vēlaties to saglabāt ar savu vārdu pēcnācēju radīšanai, vai arī ziedosit anonīmi?” – jautāja v-balss.

Kāds varbūt justos lepns ar šādu sasniegumu, bet Edvards pie šāda rezultāta bija pieradis – patiesībā neko citu viņš arī negaidīja. Vienīgi kārtējo reizi pie sevis nopriecājās – cik labi, ka mana Āfrikas vecmāmiņa paspēja ierasties Eiropā vēl pirms Sienas uzstādīšanas. Labie gēni bija veiksmīgs baltā cilvēka un tumšādainās rases asiņu sajaukums. Novēlējis savu sēklu labdarībai un atvadījies no Ievas, Edvards sāka gudrot, ko sadarīt brīvajā brīdī pirms darba sākuma. Parasti pēc seksa viņš bija paradis mazliet paklausīties mūziku, bet šodien viņu bija pārņēmusi dīvaina vientulība sajūta, un Edvardam sagribējās ar kādu papļāpāt. Varbūt uzzvanīt Ievai? Pēc seksa traucēt gan nebūtu īsti pieklājīgi, bet Edvards tomēr nenovaldījās, un pieklauvēja Ievai.
- „Kas tad nu, vēl gribas?” – Ievas balsī varēja saklausīt vienlaikus gan pārsteigumu, gan jautrību. „Vari izmantot manu demo versiju. Es taču tev to atstāju. Daudzi vispār uzskata, ka no tās interaktīvās mīcīšanās nekādas lielās jēgas nav, bet demo toties ir atstrādāts līdz perfektumam.”
- „Vai tu gribētu mani kādreiz satikt?” – Edvards pārtrauca Ievas prātojumus.
- „Tas ir kā? Vai tad mēs pašlaik nerunājam? Vai mums pirms piecām minūtēm nebija sekss?” – Ieva neslēpa pārsteigumu.
- „Es domāju – pa īstam, tas ir, fiziski” – tajā brīdī Edvards pats nevarēja saprast, kas ar viņu notiek – neko tādu viņš nebija domājis teikt. No kurienes šī pēkšņā ideja?
- „Fiziski? Kādas jocīgas domas tev šodien nāk prātā! Bet tas taču ir tik bīstami. Visas slimības...”
- „Es zinu par slimībām. Tu aizmirsti, ka es Parlamentā strādāju tieši tajā apakškomisijā, kas sastādīja šo ziņojumu. Es tikai gribēju pajautāt, vai tu nekad neesi izjutusi vēlmi man, vai arī kādam citam, fiziski pieskarties? Pa īstam?”

Ievas parasti saulainā sejiņa no šādām dīvainām pārdomām it kā satumsa, bet pierē iezīmējās grumbas. Uz mirkli viņa izskatījās veca un neglīta, un Edvards samulsa, jo jutās dīvaini vainīgs, ka ir redzējis Ievu šādu. Vēl mirklis, un viņam likās, ka Ieva tūliņ terminēs savienojumu, varbūt pat bloķēs viņu.
- „Es šeit neko sliktu nedomāju” – viņš steidzās paskaidrot – „Vienkārši man šorīt uznāca tik dīvains noskaņojums. Tādas kā ilgas...”
- „Ā, tu atkal būsi tās vecās grāmatas pārlasījies! Es vienmēr esmu teikusi, ka tava aizraušanās ar antīko literatūru pie laba gala nenovedīs” – Ieva bija atguvusi omu, un viņas sejā atmirdzēja ierastais gaišais smaids.
- „Jā. Laikam. Piedod man par šo. Jātaisās uz darbu. Nu, tad līdz vēlākam.” – Edvards steidzās atvadīties. Vēl brīdi viņš gulēja uz muguras un domāja. Tiešām, kas viņam bija uznācis? Satikt Ievu fiziski. No kurienes šādas dīvainas iedomas? Vai tas vispār bija iespējams?

Edvards mēģināja saprast, kā viņam prātā varēja būt ienākušas tik dīvainas domas. Tam noteikti nebija nekāda sakara ar vecajām grāmatām. Šī savādā jušana Edvardu bija piemeklējusi spēji un nesagatavotu. Nekad agrāk viņš nebija nokāvies ar šādām ērmīgām pārdomām – tam vienkārši neatlika laika. Edvards bija rosīgs sabiedrības cilvēks, ņēma aktīvu dalību vairākās kopienās, dažās no tām bija pat domu līderis. Viņa draugu skaits bija mērāms simtos, bet sekotāju – tūkstošos, varbūt pat miljonos. Īsāk sakot, Edvards bija populāra figūra. Tāpēc arī viņš bija izvēlējies politiķa karjeru – tikties ar cilvēkiem, diskutēt un pārliecināt Edvardam patika vairāk par visu pasaulē. Tas bija viņa lielais talants – perfekti just sarunas biedru. Edvards zināja, kā sarunu biedru izprovocēt uz atklātu diskusiju, prata sabremzēties, ja juta, ka oponents sāk zaudēt savaldību, mācēja iemest pa jokam, lai diskusijas dalībniekiem un sekotājiem būtu jautri, un nobeigt domu apmaiņu tā, ka visi apzinājās, ko ir guvuši no šīm debatēm.

Vēl Edvards daudz lasīja. Šajā ziņā viņam bija galīgi vecmodīgi uzskati – viņš bija pārliecināts, ka visaptverošā vizualizācija laupa cilvēkam iztēles spējas un ir pat kaitīga domāšanai. Tieši tāpēc arī viņš bija piebiedrojies liberāļiem, jo tie cīnījās par domājoša indivīda tiesībām – mazākais Edvardam tā likās. Pati lasīšana viņam sagādāja milzīgu baudu. Viņam bija milzīga bibliotēka ar antīkiem izdevumiem. Edvardam patika paņemt grāmatu rokā, sajust vecā sējumu smaržu, šķirstīt tā sadzeltējušās lapas, kurām pieskārušies daudzie viņa priekšgājēji, un tā sajust saikni ar tiem. Tas bija daudz aizraujošāk nekā lietot ekrānu. Jā, tā, neapšaubāmi, bija gremdēšanās sevī, bet kaut kur taču bija nepieciešams garīgi uzlādēties, lai pēc tam spētu iziet sabiedrībā zinošs un diskusijai gatavs.

Bet kāds gan tam visam sakars ar šā rīta dīvaino noskaņojumu? Pēc izmisīgām pūlēm atcerēties, Edvards pēkšņi sajutās nevesels un saguris. Slims gan viņš nevarēja būt – savādāk viņa sperma neuzrādītu augsto AA1. Edvardam pirmo reizi dzīvē uznāca vēlme paslaistīties un paslinkot. Varbūt neiet šodien uz darbu? Viņš līdz šim nebija izlaidis nevienu sēdi, un viņam bija iekrājies labs strēķītis brīvdienu. Vienīgi šausmīgi negribējās iet atprasīties pie Džona, kas, būdams frakcijas vadītājs, bija Edvarda boss. Labāk vienkārši painformēšu Endrjū – viņš atbild par procesuālo kārtību, un vajadzības gadījumā apziņos pārējos, nolēma Edvards. Nokārtojis šo jautājumu, viņš atkal iegrima savās pārdomās. Kas bija par iemeslu šīm dīvainajām alkām?

Edvards uzsita pa plecu Ivaram – viņam bija tiesības tā intīmi pieskarties draugam, ko pazina jau kopš bērnības. Pārāk bieži gan viņš neizmantoja šādu vaļību. Ivara seja bija smaidoša kā parasti.
- „Kā iet? Masē zilos?” – Ivars bija geimeris, un savu dzīvi vadīja kādā militārā spēlē.
- „Skaidra lieta, ka masēju! Kā gan savādāk? A, ko tu? Tev nav jābūt darbā? Es biju iedomājies, ka deputāti vis nav tādi dīkdieņi kā es.”
- „Paņēmu brīvdienu. Kādreiz taču arī man ir jāatpūšas. Zini, man tev ir viens jautājums” – un Edvards īsi izstāstīja Ivaram par savām jušanām.
- „Ko domā? Vai tev pašam arī kādreiz negribas tīri fiziski izgāzt zarnas kādam marsietim?”
- „Gribēt jau var daudz ko” – atrauca Ivars. „Man tev jāatzīstas vienā lietā. Patiesībā es jau labu laiku kā esmu imobils. Tas, kā tu mani redzi, ir tikai un vienīgi mana kosmetologa darbs. Es vairs nespēju nostāties uz savām kājām. Tu jau zini to geimera stāstu... liekais svars un tml.”

Pareizi! Edvardam jau agrāk to vajadzēja iedomāties. Vienkārši Ivars viņam vienmēr bija licies sportiskākais cilvēks pasaulē – kādreiz viņš taču bija universitātes čempions sprintā. Uz mirkli viņš atcerējās Ivara soli pa slīdlentu. Lai arī augumā viņš bija nedaudz īsāks par saviem konkurentiem, Ivars vienmēr pārliecinoši visus noskrēja. Likās, ka pārējie salīdzinājumā ar viņu kustas kā palēninātā filmā. Jā, bet tagad viņš droši vien bija vienkārši milzu tauku bumba, kas nespēj veikt pat elementārus fiziskus vingrinājumus.
- „Jā, tieši tā es izskatos.” – Ivars bija atminējis Edvarda domu gaitu. „Un tādiem kā es šāds jautājums vienkārši neeksistē. Tomēr es tevi saprotu. Bērnībā tētis mani – tad vēl bija iespējams nedaudz vazāties apkārt – reiz aizveda parādīt antīko stadionu. Vispār tieši tad es arī iemīlēju to skriešanu. Vēlāk skrienot mačos, es vienmēr atcerējos tos simts metrus par īsto celiņu. Varbūt tieši tāpēc arī spēju vinnēt. Bet tad nāca tā trauma, bet skriet gribējās... Nu, tā es arī kļuvu par geimeru. Nekā forša tajā nav. Tā ja, vecīt.”

Atvadījies no Ivara, Edvards sajutās vēl nelāgāk. Interesanti, cik viņa draugu vai paziņu lieto kosmētisko vizualizāciju? Kādreiz to ieviesa ar mērķi, lai invalīdi varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, citiem to izmantot bija noliegts. No otras puses nebija iespējams pārbaudīt kosmetologu veikumu, jo nenozīmīgi uzlabojumi bija legāli, bet klientus aizsargāja Privātās Informācijas likums. Un galu galā nevienu jau arī tā īsti neinteresēja, kā patiesībā izskatās otrs cilvēks. Vienkāršāk un ērtāk bija iedomāties, ka visi ir skaisti un veseli, nekā apzināties, ka daudzi patiesībā ir neglīti vai slimi. Jā, varbūt arī Ieva izskatās savādāk? Nē, tas nav iespējams – savādāk viņi nevarētu mīlēties interaktīvi.

Tā prātodams, Edvards kādu laiciņu bija tīri automātiski klaiņojis pa Tīmekli, un tagad bija nokļuvis kaut kādā arhaiskā vietnē ar dīvainām mapēm. Hm, viņš atradās savas ģimenes portālā, kur nekad agrāk nebija viesojies. Jā, šīs bija riktīgi vecas lietas – kaut kas no Globālā Tīmekļa pašiem pirmsākumiem. Valoda nebija saprotama, un Edvards palūdza tulkojumu.
- Ceļojuma piezīmes: Patagonija (Čīle, Argentīna) 19/10-10/11 2008. Santiago -Punta Arenas - Puerta Natales - Torres del Paines - El Calafate - El Chalten –Bariloche – Valdivia – Valparaiso - Vina del Mar - Santiago, v-balss monotoni noskaitīja. Acīmredzot tekstā nebija lietoti nekādi izteiksmes līdzekļi, kā tas mēdza būt ļoti vecos dokumentos.

Tālāk valoda bija tik nekvalitatīva, ka viņš pārtrauca v-balsi pusvārdā, un pasūtīja literāru tulkojumu. Tas gan sanāca visai sālīti, jo teksts bija sastādīts mirušā valodā – latviski. Edvards pašķielēja uz savu dzimtas ciltskoku – jā, izrādās, ka viņa senči tiešām bija cēlušies no Latvijas – provinces tālu Eiropas ziemeļaustrumos. Ceļotāji bija viņa vectēva vectēvs ar kundzi. Edvards iegrima lasīšanā. Viņa tālais sencis, protams, nebija nekāds rakstnieks, taču teksts izrādījās pietiekoši saistošs, bet atsevišķas vietas viņu pat sasmīdināja. Tomēr svarīgāk par stāstītāja stilu bija raksta saturs – tas vēstīja par to, kas visu rītu bija nomocījis Edvarda prātu – tas bija fiziska ceļojuma apraksts.
 
Perito Moreno ledājs, protams, ir pasaules brīnums – to nevar aprakstīt, tas ir jāredz. Apmēram 50-60 metru augsts un 24 kilometru garš ledus slāņojums. Kopā ar citiem entuziastiem staigājam gar to, un nebeidzam brīnīties par tā neticamajām krāsām, ēnojumu un izmēriem. Beigās apsēžamies uz beņķa un vienkārši vērojam, kā tas mainās, mainoties gaismai, pāri ejot mākoņiem. Pēkšņi atskan troksnis līdzīgi tam, kāds ir reaktīvajai lidmašīnai, tad nodārd kā pērkons, un pūlis sajūsmā ierēcas – ledājam atlūzt gabals. Ingrīda tāpat kā visi to fotografē non-stopā. Kuģītis, kas bija pievedis tūristus vērot ledāju, tagad „ņem vagu”, jo pāris ūdenī iekritušās atlūzas ir lielākas par to. Neticami.

Pa to laiku ir pacēlies stiprs vējš. Tas nēsā smiltis, un var teikt, ka plosās īsta smilšu vētra. Mums ir laiks braukt atpakaļ, un autobusā sapazīstamies ar pārējiem braucējiem. Tur ir kādā vāciete, viens pāris (polis un portugāliete), un kāds večuks jaunzēlandietis, kas pastāvīgi dzīvo Brazīlijā, bet katru gadu apmeklē Patagoniju. Pēdējais arī paskaidro, ka Čīlē lietus līst nevis milimetriem kā visur pasaulē, bet gan metriem, taču riktīgs vējš ir sastopams tikai Argentīnas Patagonijā. Mūs tas ne mazums pārsteidz, jo likās, ka arī Čīlē vējš zēģelē vairāk nekā vidēji. Kurā pilsētā tad piedzimst vējš?

Edvardu pārņēma melna skaudība par to, kā cilvēki bija dzīvojuši pirms gadiem simts. Viņi varēja brīvi pulcēties grupās, pārvietoties kurp un kā iepatikās, redzēt un izjust visu nepastarpināti – bez Tīmekļa palīdzības. Vai toreiz kāds varēja iedomāties, ka ne tik tālā nākotnē bezmaz vai puse cilvēku nekad dzīves laikā neizies no savām mājām? Un tas nebūt nebija tik neiespējami, ka pavisam drīz viņi nevarēs tās atstās nekad. Edvards uz mirkli atcerējās likumprojektu, kas Parlamentā atradās apspriešanā. Pieņemšanas gadījumā tas pēc būtības paredzēja ieslodzīt cilvēkus viņu pašu mājās līdz pat mūža galam. Viena lieta, ja tā ir katra paša izvēle, bet pavisam cita, ja tā tiek noteikts ar likumu. Kaut kāds sviests!

Edvards sameklēja kartē Perito Moreno šļūdoni, un, nonācis tur, arī atsēdās uz soliņa, iepretī ledājam līdzīgi kā viņa senči pirms daudziem, daudziem gadiem. Viņš paskatījās vēja ātrumu – tas brāzmās sasniedza pat 22-25 m/s. Jā, nekas nebija samelots. Vienīgi ledāja mala šobrīd bija it kā uzkārusies uz klints kores iepretī skata laukumam. Vecajos attēlos tajā vietā pletās padziļa aiza. Tātad viss ledājs bija panācis metrus piecdesmit uz priekšu. Edvardam gribējās redzēt ledus nobrukumu, bet kādu pusstundu veltīgi nogaidījies, ieslēdza atkārtojuma režīmu, un noskatījās vairākas iespaidīgas ledus lūšanas, kas, protams, bija daudz kolosālākas par senču attēlos redzēto.

Edvards atkal atgriezās pie domas, cik gan nožēlojama ir dzīve mūsdienās. Jā, protams, viņš bija ceļojis daudz ātrāk par saviem senčiem, nebija cietis no mainīgajiem Patagonijas laika apstākļiem un vējiem, un redzējis visiespaidīgākos ledus nobrukumus pēdējo 100 gadu laikā – cita starpā, tie tiešām bija vareni – bet to nevarēja salīdzināt ar īsto pieredzi, ko ceļotāji guva kādreiz. Vairāk kā jebkad agrāk Edvards apzinājās, ka šis nav īsts ceļojums, bet gan draņķīgs tā surogāts. Ko gan viņš atdotu par vienu īstu ceļojumu!

Edvards lasīja tālāk Ceļojumu piezīmes. Sekoja vairāki apraksti par slēpošanu Alpos, un vēl pāris ceļojumu pa Meksiku un Kolumbiju. Alpu ainavas Edvards jau nesen kā bija atskatījies, bet uz Latīņameriku doties nevēlējās – tas bija pārāk bēdīgs paraugs, kā cilvēks ir iznīcinājis dabu. Kādreiz pasakaino mūžamežu vietā tur pletās nebeidzami graustu rajoni, kuros valdīja dažādu bandu klani. Bieži pat tur kameras nebija izliktas, jo latīņi izklaidējās, šaujot pa tām.

Ironiski, bet viens no pēdējiem ceļojumu galamērķiem bija Luksa. Edvarda senči varbūt bija staigājuši kaut kur tepat, kur viņš dzīvoja. Edvards piegāja pie loga un paskatījās uz zaļo ainavu iepretim. Viņš dzīvoja ekskluzīvā vietā, un pats to apzinājās. Viņa senči bija pārvarējuši tūkstošiem kilometru tālu ceļu, lai tikai varētu nokļūt šeit un izbaudīt to pašu skatu, ko Edvards redzēja katru dienu. Tas tiešam bija savādi!

2.
- „Es nesaprotu ar kuru galu tu domā!” – Džons bija vienkārši satracināts. Pieklājība viņam piemita tikai runājot ar priekšniecību vai vēlētājiem – visos pārējos gadījumos, īpaši attiecībās ar tiešajiem padotajiem, viņš bija pretīgi brutāls.
- „Es tev prasu vēlreiz, kāpēc tu neieradies uz Komitejas sēdi?”

Edvards izvēlējās šoreiz paklusēt, jo bija jau vairākas reizes mēģinājis paskaidrot savas vakardienas spontānās brīvdienas iemeslus. Trakākais bija tas, ka viņš pats tos īsti nezināja.
- „Es klausos!” – Džons nelikās mierā.
- „Es domāju...” – Edvards iesāka, bet šefs te viņu pārtrauca pusvārdā.
- „Varbūt viņš bija piemirsis? Vai arī viņš nezināja? Nē! Viņš domāja!” – Džons turpināja, visu laiku pretīgi uzsvērdams vārdu „viņš”. Tā jau bija mēdīšanās. Nu, tas vienreiz bija par daudz! Asinis saskrēja Edvardam sejā. Šajā mirklī šefs viņam likās pretīgākais cilvēks pasaulē, un viņš nolēma, ka ilgāk neuzklausīs šo ņirgāšanos – lai tur notiktu kas notikdams. Kaut vai bez darba paliks, bet šis bija jāizbeidz.
- „Man paliek nelabi tevī klausoties! Vienkārši vēmiens nāk!” – šoreiz Edvards pārtrauca priekšnieku.
- „Tad vem! Kur tu iesi?” – ierēcās Džons, redzot, ka Edvards ir piecēlies.
- „Kā kur? Vemt! Es jau teicu, ka man no tavām runām paliek nelabi.”
- „Cik laika tev tam vajag?”
- „Pusstundu.”
- „Labi. Izvemies, bet pēc pusstundas es gaidu tevi atpakaļ.” – Džons pilnīgi negaidot bija mainījis toni. Pēdējais teikums skanēja puslīdz mierīgi, pat lietišķi.

Edvards ar uzbudinājumā trīcošām rokām izņēma no skapja Havannas ruma pudeli, un ielēja sev pusi lielās glāzes – īstu buļļa devu. Apdedzinājis sev aukslējas ar ugunīgo dzērienu, viņš lūkoja kaut cik nomierināties un apdomāt notikušo ar vēsu prātu. Jā, viss bija noticis tik slikti, cik vien tas bija iespējams. Un vajadzēja tam sagadīties tā, ka tieši vakar notika tik izšķirīga Komitejas sēde! Endrjū te nebija vainojams. Viņš vienkārši par to neko nezināja – tas bija ārpus viņa lauciņa. Tikai pagājušo nedēļu Edvards bija ieguvis amatu Komitejā, kas bija nozīmīgs solis viņa karjerā. Normālos apstākļos darbs Komitejā bija vairāk prestiža jautājums, jo tur tika apstiprināta Parlamenta plenārsēžu dienas kārtība. Tomēr situācijās, kad viena no frakcijām nevēlējās kādu jautājumu izskatīt sēdē ar balsojumu, Komiteja ieguva pavisam citu nozīmi. Pašlaik politiskā cīņa bija īpaši spraiga. Edvards zināja, ka viņu oponenti bija sagatavojuši jaunu Mobilitātes likumprojektu, kas bija pretrunā ar visiem liberāļu principiem. Ja to pieņems, tad cilvēku tiesības uz jebkādu pārvietošanos Eiropas iekšienē faktiski tiks apturētas. Aizsargiem, vai kā viņus tautā sauca – robokopiem, tad būtu tiesības likvidēt katru cilvēku, kas bez īpašas atļaujas atrastos ārpus mājām. Tieši tāpat kā imigrantus uz Eiropas ārējās robežas. Vakar viņa prombūtnes dēļ, likumprojekts tika iekļauts nākamās sēdes dienas kārtībā. Nelaimīgā kārtā tieši tagad Liberāļu partija un viņu atbalstītāji faktiski bija mazākumā, un likums varēja tikt pieņemts.

Velns, cik stulbi! Ko tur varēja līdzēt? Liberāļu pretinieki – Čavesa Partija Par Vienlīdzību Visiem, bija burtiski iekrampējušies šajā likumprojektā. Viņu deputāti aizrautīgi stāstīja, cik dārgi tas izmaksā, ka saujiņa superbagātnieku varēja atļauties pārvietoties, kamēr visiem pārējiem cilvēkiem šādu iespēju faktiski nebija. Kā arguments tika izmantots aprēķins, cik dārgi izmaksāja ielu un ceļu uzturēšana tādā kārtībā, lai pa tiem bez robotiem varētu pārvietoties arī cilvēks. Ko mēs tādu varētu piedāvāt čavesiešiem, lai viņi mīkstinātu savu nostāju? Kādreiz universitātē tika mācīts, ka ir jāprot atšķirt oponenta pozīcija no viņu interesēm. Kādas tās varētu būt? Viena lieta bija skaidra, ka nekādu ietaupījumu uz infrastruktūras izmaksu rēķina nebūs. Ietaupītā nauda vai varbūt pat vēl lielāka summa aizies uz jauniem robokopiem. Tātad čavesiešiem principā vajadzētu iet uz sarunām, bet kā viņus ieinteresēt?

Edvards paskatījās pulkstenī un saprata, ka vemšanai atvēlētā pusstunda ir iztecējusi, un bija laiks doties atpakaļ uz biroju. Tur Džons jau bija priekšā kopā ar Liberāļu partijas līderi – Pauelsu. Abi izskatījās ļoti norūpējušies. Pauelss izklaidīgi paspieda Edvardam roku.
- „Iztiksim bez ceremonijām – sauc mani vienkārši par Hjū.” – Pauelsa uzvedība un tonis patīkami atšķīrās no Džona brutālajiem uzbraucieniem. Edvardam vienmēr bija paticis partijas boss – vienkāršs, solīds, apveltīts ar asu prātu un lielisku humora izjūtu. Ļaudis gan melsa, ka viņam pietrūka harizmas, lai spētu vest aiz sevis cilvēkus pret čavesiešiem. Varbūt sava taisnība tur arī bija, bet partijas iekšienē Pauelss bija visu cienīts politiķis un līderis.
- „Lūk, šis ir tas mans darbonis, kas nav izlaidis nevienu sēdi.” – indīgi izmeta Džons – „Tas ir, ja neskaitām to vienīgo patiešām svarīgo.”

Pauelss brītiņu pētīja Edvardu. 
- „Es jau mazlietiņ pazīstu Ediju. Vai tev gadījumā rados nav zināmais Ernests Volfs, kam visi pareģoja tik spožu nākotni partijā, bet tad viņš gluži negaidot karjeras vietā deva priekšroku kādai burvīgai melnajai sievietei?”

Edvards sapīka. Viņš nebūt nekautrējās savas afrikāņu izcelsmes. Viņu vienkārši tracināja, ka joprojām atradās cilvēki, kuriem vēl bija kādi rasu aizspriedumi. Reiz kāds kolēģis it kā pus pa jokam ieteica Edvardam padarīt sev nedaudz gaišāku ādu kosmetologa vizualizācijā. Edvards toreiz rīkojās tieši pretēji, un nekautrējās publiski apspriest šo atgadījumu. Viņš pie sevis bija iedomājies, ka tā būs pēdējā reize dzīvē, kad kāds pieminēs viņa ādas krāsu.
- „Jā, protams. Tas bija mans vectēvs.” – Edvards sausi atbildēja,
- „Labi jau labi – nesāc jau uzreiz pūsties.” – liekas Pauelsu uzjautrināja viņa reakcija. „Šajā gadījumā mani vairāk interesē, cik tu pats esi spējīgs uz kardinālu rīcību.”

Pēc īsas pauzes viņš turpināja.
- „Tātad tuvākajā sēdē, kas visticamāk notiks pēc divām dienām, čavesieši var dabūt šo likumprojektu cauri Parlamentam, bet Komisija, ko vada tas bezgribas idiots Čaušesku, to realizēs daudz negudrodami. Tad visi mūsu solījumi Transport Technologies nebūs ne nieka vērti. Mums atņems finansējumu, mēs zaudēsim nākamās vēlēšanas, jo Robotics iegūs vērienīgus pasūtījumus un varēs vēl dāsnāk finansēt mūsu pretiniekus. Rezultātā visticamāk jaunais Komisijas Prezidents būs jau no čavesiešu nometnes, un mūs sagaida visai bēdīga nākotne.”

Edvardam pēkšņi aptrūkās elpa. Liberālās partijas boss tikko bija aukstasinīgi atzinies, ka viņa partiju sponsorē korporācija, kas viņiem patiesībā bija jākontrolē! Pēkšņi Edvards atcerējās nesenās publiskās debates, kurās viņš pats bija spoži sakāvis kādu žurnālisti, kas uzdrošinājās apgalvot apmēram to pašu, ko tikko pateica Pauelss. Edvards bija burtiski iedzinis viņu zemē – vēl vairāk – viņš to bija pārvērtis par izsmiekla objektu. Tomēr čavesiešu vainošana saitēs ar Robotics likās vēl briesmīgāka. Lai arī Edvards visu savu apzinīgo mūžu bija pavadījis cīnoties pret viņiem, sirds dziļumos viņš ticēja, ka šo partiju interesē tikai viens – kā palīdzēt vienkāršajiem eiropiešiem. Edvardam varbūt nepatika viņu metodes, bet pats mērķis – cīņa pret nabadzību likās vairāk nekā cienījams.

Edvards attapās, ka abi pieredzējušie politiķi vēro viņu – Džons ar neslēptu nicinājumu, kamēr Hjū viņa emocijas, kas droši vien bija lasāmas viņa sejā, vienkārši garlaikoja.
- „Apgaismo šo Svēto Nevainību” – noteica Pauelss, pats pievērsdamies ziņu straumei savā ekrānā.
- „Ar lielāko prieku!” – atbildēja Džons, un pievērsās Edvardam. „Tu laikam domā, ka esi godīgākais politiķis Eiropā, kas producē tikai un vienīgi spermu AA1? Vai tu kādreiz esi aizdomājies, kāpēc tev tā ir AA1, bet tavam draudziņam Ivaram vispār nestāv? Protams, nēģeru gēniem arī ir sava nozīme, bet vai tev neliekas, ka tikpat svarīga ir pārtika, kas vienam ir ekoloģiska importa prece, bet citam varbūt sasodītu ķimikāliju kokteilis, kas gan ļauj izdzīvot, bet ar gadiem pārvērš cilvēku imobilā tauku bumbā?”
- „Es pasūtu pārtiku lielveikalā tāpat kā kurš katrs Eiropas pilsonis” – Edvards bija šokā vienlaicīgi par daudzām lietām. Kā tas ķēms varēja zināt par AA1? Ko viņš zināja par Ivaru? Ko viņš vispār iedomājas?
- „Es iedomājos, ka tu nesaproti, ka izskaties vēl pēc cilvēka tikai divu iemeslu dēļ.” – likās Džons prata lasīt viņa domas. „Vienkārt, tevi uztur Transport Technologies. Jā, jā!” – viņš pamanīja protestu Edvarda sejā – „tavi pirkumi – tāpat kā mūsu visu – ir īpaši iezīmēti, un tu barojies ar augstākās kvalitātes produktiem – ieskaitot rumu, kuru tu varbūt laki tieši no pudeles pirms pusstundas. Otrkārt, tāpēc ka tu esi noderīgs Partijai kā tās publiskā seja. Spēja diskutēt, runāt un sarunāt tev ir šūpulī ielikta. Ja gribi arī turpināt šo dzīvi kā cilvēks, tad esi tik laipns un ieklausies, ko Pauelsa kungs no tevis vēlās.”

Atkal gluži nemanot Džona balss no agresīvas kliegšanas pēkšņi bija kļuvusi lietišķa un ikdienišķa – it kā viņi apspriestos uz kuru futbola komandu labāk likt likmes nākamajā nedēļas nogalē. Edvards jutās vienlaicīgi apkaunots, pazemots, vainīgs, atkarīgs – burtiski kā izlaists cauri gaļas mašīnai. Visa viņa dzīve, kas bija ritējusi tik gludi, vienā mirklī bija apgāzusies ar kājām gaisā.
- „Labi. Pietiks, Džon! Viņš tāpat vairāk neko nespēj sagremot.” – redzot, ka Edvarda šefs ir gatavs turpināt, iejaucās Pauelss. „Tagad klausies mani uzmanīgi, Edij! Tu tās ziepes ievārīji, tev tās arī ir jāizstrebj. Tev nekavējoties ir jātiekas ar mūsu kolēģi Joahimu. Jā, jā, nebrīnies! Es gribu, lai tu tiecies ar čavesiešu līderi un noskaidro, ko viņi vēlas apmaiņā pret šā likumprojekta noņemšanu no dienas kārtības. Ir jāmēģina vai nu vienoties ar čavesiešiem vai arī apstrādāt atsevišķus viņu deputātus. Pēdējais būs sasodīti grūti realizējams, jo, ja viņi nav galīgi muļķi, mums neizdosies uzrunāt nevienu no viņējiem – visi izrādīsies īslaicīgi atslēgti līdz pat tai sasodītajai sēdei. Vai tu tagad saproti, kāpēc Džons burtiski lec no biksēm ārā? Tu ar savu, teiksim tā, vieglprātīgo rīcību esi burtiski iedzinis mūs stūrī.”

Pēc īsas pauzes Pauelss turpināja.
- „Uz šīm sarunām ne es, ne Džons nedrīkstam doties, jo tad vecajam lapsam Joahimam tūlīt būs skaidrs, cik svarīgs mums ir šis jautājums. Vienlaicīgi, ja viņš prasa, kādas ir tavas pilnvaras – vari atbildēt, ka visaugstākās. Tomēr atceries! Tavs uzdevums nav vis vest sarunas, bet noskaidrot, vai sarunas ir iespējamas. Un, ja ir, tad uz kādiem noteikumiem. Tad es vai Džons pieslēgsimies. Saprati?”
- „Sapratu.” – nošļupstēja Edvards. Tikko partijas boss bija piešķīris viņam pilnvarota sūtņa statusu, par ko vēl vakar viņš neuzdrošinātos pat sapņot. Tomēr Edvards neizjuta ne mazāko prieku par to – viņš jutās izvarots un sadragāts.
- „Un tālāk bez ruma. Vai skaidrs?”
- „Jā, ser. Protams, ser, tas ir Hjū – es gribēju teikt.”
- „Nevelc garumā! Laika ir maz.”

Palicis viens, Edvards sāka apdomāt rīcības plānu. Diemžēl viņa iedzimtā attapība bija viņu pametusi. Tā vietā, lai meklētu risinājumu, viņam domas nemitīgi atgriezās pie šī rīta sarunas un atklāsmēm, ko tā nesa līdzi. Atklājumu bija daudz, un visi tie bija šokējoši. Izrādās, ka Eiropas politiskā sistēma, ko viņš līdz šim bija uzskatījis par visētiskāko un caurskatāmāko zems virsū, tāda nebūt nebija. Mazākais ne tā daļa, kas attiecās uz Edvardu pašu un partiju, ko viņš pārstāvēja. Otrkārt, Patērētāju Aizsardzības likums ne tikai nestrādāja – aiz tā fasādes zēla un plauka tāda krāpšanās shēma par labu vienai priviliģētai grupai, ka maz nelikās. Tas, ka viņš pats piederēja pie šīs kompānijas, situāciju padarīja vēl ļaunāku. Tagad viņš bija šā nozieguma līdzinātājs. Arī Privātās Informācijas likums bija viena vienīga butaforija. Kurš katrs, kas to vēlējās, varēja uzzināt par viņu visintīmākās lietas – spermas kvalitāti ieskaitot. Un tas noteikti nebūt nebija viss. Vienkārši īsās sarunas laikā vairāk nekādas citas lietas neuzpeldēja.

Ir jādomā tikai par uzdevumu! Par visu pārējo izlemšu vēlāk – Edvards pūlējās pats sev iestāstīt. Ko es zinu? Čavesieši vēlās šo likumprojektu. Cik ļoti? Edvards atsauca atmiņā visas nesenās debates šajā sakarā, un noskatījās atbilstošās apakškomisijas darba protokolus. Čavesiešu dzelžainā apņēmība, ar kādu tie virzījās uz mērķi, bija vienkārši biedējoša. Edvarda politiķa instinkts teica viņam, ka aiz šī noteikti slēpjas kas vairāk kā vienkārša vēlme iekarot pozīciju, kas ļautu iegūt kādas apakškomisijas vadītāja amatu vai citādas priekšrocības Parlamentā. Tomēr saprast, kādi bija patiesie čavesiešu nodomi, Edvards nespēja. Atlika vien palikt pie Pauelsa versijas, tas ir, pie saiknes ar Robotics. Edvards izpētīja visu, kas bija pieejams šajā sakarā, bet neko būtisku neatrada. Robotics ziedu laiki bija, kad tika izveidota slavenā Pretimigrācijas Siena – viņi ražoja robokopus. Edvards ar pretīgumu skatījās statistikā – pirmajā Sienas darbības gadā robokopi bija nogalinājuši vidēji piecus tūkstošus nelegālo imigrantu katru mēnesi. Jā, šī noteikti nebija tā Eiropas vēstures lapaspuse, ar kuru varēja lepoties. Vēlāk arvien lielāku nozīmi sāka iegūt Transport Technologies, kas specializējās tā saucamo Smart City loģistikas tehnoloģijās – kādam taču vajadzēja veikt pilsētu apgādi ar pārtiku, patēriņa precēm, un visu pārējo dzīvei nepieciešamo, bet Robotics loma gadu no gada mazinājās. Vienlaicīgi nevarēja nepamanīt, ka Liberāļu partija bija aizstāvējusi Transport Technologies visos tās projektos. Tas bija arī laiks, kad partija no otršķirīgas politiskas grupas bija kļuvusi par dominējošo politisko spēku Eiropā. Tomēr pēdējās vēlēšanās Čavesa Partija Par Vienlīdzību Visiem bija pratusi apvienot zem saviem karogiem visas opozīcijas grupas, un tagad viņiem faktiski bija parlamentārais vairākums. Valdība šādos apstākļos, kad divām karojošām grupām bija aptuveni vienāds spēku samērs, pēc pušu vienošanās tika izveidota apolitiska. Čaušesku nepiederēja ne pie vienas partijas. Vienīgais ar ko viņš bija slavens bija viņa vēlme, lai visi viņu godātu par Prezidentu.

Edvards sāka pētīt Joahima dosjē. Joahims Alfons Krēmers politikā bija ienācis agri – 18 gadu vecumā Liberāļu partijā. Ha, viņš varēja būt viena „iesaukuma” ar Pauelsu! Jā, tiešām – viņi abi bija studējuši kopā. Tomēr jau pēc pāris gadiem Joahims Liberāļus pameta, lai dibinātu pats savu partiju. Kā politisko platformu Joahims izvēlējās cīņu par nabadzīgo un vienkāršo eiropiešu interesēm. Partijas nosaukumā viņš iekļāva Čavesa vārdu, kas bija kāda folklorizēta Latīņamerikas politiķa vārds – viņš arī bija slavens ar saviem kreisajiem uzskatiem.

Joahims prata uzrunāt masas, un drīz viņa partija iekļuva Parlamentā. Joahimam bija daudz savādu paradumu. Edvards atcerējās, ka reiz, kad tika apspriests kāds labojums Veselības Aizsardzības likumā, un visiem likās, ka teju, teju Liberāļi varēs svinēt kārtējo uzvaru, kad kā pēdējais opozīcijas runātājs tribīnē kāpa Joahims. Viņš kaut kur savas runas vidū skaļi izšņauca degunu. Lai arī tobrīd augšējo elpošanas ceļu saslimšanas jau bija pilnīgi izskaustas, tomēr tas bija atgādinājums deputātiem, ka labojums neievēro nabadzīgo pilsoņu intereses. Visi atcerējās, ka vienkāršo eiropiešu vidū šī kaite bija izskausta ievērojami vēlāk. Rezultātā opozīcijai izdevās izgāzt balsojumu. Vēlāk Joahims šādu demonstratīvu deguna šņaukšanu izmantoja vēl šad un tad kā tādu zīmi, ka vēl nekas nav „zvanīts”, tas ir, vēl bija iespējams kāds negaidīts pavērsiens.

Edvards pētīja lietas tālāk. Nekādas čavesiešu saites ar Robotics viņam neizdevās atklāt. Edvards pūlējās atcerēties, cik reižu viņam pašam ir iznācis runāt ar pašu Joahimu. Viņiem bija sanācis darba sakarā tikties daudzas reizes, dažkārt pat palikt divatā ar Joahimu, bet tālāk par parastajām pieklājības frāzēm viņi nekad nebija gājuši.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru