2013. gada 8. maijs

Ceļojums - turpinājums

3.
- „Prieks jūs redzēt! Kāds gods tikties ar tik cienījamu politiķi, kaut arī mūsu partijām biežāk ir atšķirīgi uzskati. Kāds vējš jūs ir atpūtis? Jā, pirms, sākam, varbūt pāriesim uz „tu” – es esmu pieradis, ka visi sauc mani vienkārši par Joahimu. Piekrītat, Edvard?” – Joahims sagaidīja Edvardu mierīgs un relaksēts.
- „Protams, ser – atvainojiet – Joahim. Es gribētu pārrunāt ar jums... tevi dažus Mobilitātes likumprojekta aspektus. Hjū ļoti augstu vērtē jūsu partijas darbību, vienlaicīgi mums jāspēj rīkoties tā, lai mēs vislabāk spētu kalpot sabiedrībai.”
- „Hjū teica, tu saki.” – Joahims ieturēja pauzi, kaut ko pārdomādams. „Liekas, ka jautājums ir pietiekoši nopietns, lai mēs to apspriestu drošākā vietā. Tev nav iebildumu?”

Edvardam iebildumu nebija, bet viņš knapi spēja valdīt savu pārsteigumu – Joahims aicināja viņu uz tête-à-tête sarunu telpu, ko parasti izmantoja tikai apspriežot ar Valsts Noslēpumu saistītus jautājumus, un arī tikai tad, ja to prasīja procedūra. Tomēr viņš noslēpa savu izbrīnu, un, uzrādījis savu personas sertifikātu, sekoja Joahimam sarunu telpā.

- „Tā, šeit mēs varēsim to izrunāt daudz mierīgāk” – teica Joahims. „Tu taču nevēlies, lai mūsu saruna būtu atklāta plašākai sabiedrībai, kā zināmajā gadījumā ar AA1?”

Edvards nosarka.
- „Vai tiešām šis mans sasniegums būtu ziņu portālu temats Nr. 1?” – viņš atjokoja.
- „Protams, nē. Bet zināma piesardzība reizēm noder. Jā, starp citu, es jau sen vēlējos ar tevi tā parunāt.”

Edvards juta, ka viņa izbrīns auga augumā. Izrādās, ka Joahims ir pats meklējis izdevību runāt ar viņu. Interesanti, ko viņš tādu teiks!
- „Es pazīstu Hjū ļoti labi. Pat labāk nekā viņš pats domā.” – Joahims sāka smieties. „Jā, tagad viņš ir atsūtījis tevi izošņāt gaisu, sakarā ar likumprojektu, kas ir aizgājis uz plenārsēdi. Jā, dēliņ, tavā personā mums ir uzsmaidījusi laime. Tikai nepārdzīvo pārlieku! Tas bija tikai laika jautājums, kad tas notiks. Nu tagad ar dievpalīgu – vai tavu palīdzību – mēs savu mērķi esam gandrīz sasnieguši.”
- „Un kāds tad ir jūsu mērķis? Es domāju, ka tu zini, tikpat labi kā visi, kas ir mācījušies aritmētiku skolā, ka ielu un ceļu aizvēršana cilvēkam nedos nekādu līdzekļu ietaupījumu. Tātad mērķis ir pavisam cits.” – Edvards nolēma, ka būs labāk, ja spēlēs ar atklātām kārtīm. Viņa sarunu biedrs bija pārāk pieredzējis, lai to varētu kaut kā apspēlēt.

Acīmredzot kaut kas ārkārtīgi uzjautrināja Joahimu Edvarda teiktajā, jo viņš atkal sāka gardi smieties.
- „Pareizi, dēliņ, pareizi! Tur ir jābūt pavisam citam mērķim. Bet pirms mēs par to runājam es gribēju drusku papļāpāt ar tevi par šo un to.” Joahims nedaudz iepauzēja, acīmredzot apsverot, kā labāk iesākt. „Vai tu zini, kāpēc mūsu partija ir nosaukta Čavesa vārdā?”
- „Ugo Čavess bija Venecuēlas prezidents 21. gadsimta sākumā. Cīnījās pret lielkapitāla varu, un aizstāvēja valsts nabadzīgo pilsoņu intereses” – Edvards negribīgi atkārtoja rindiņu, kas viņam bija palikusi prātā no Vikipēdijas.
- „Jā, jā, protams. Viņš aizstāvēja nabagus. Tikai kāpēc? Vai viņš spēja tos visus paēdināt? Darīt brīvus un laimīgus? Ne vella! Viņa politikā trūcīgie pilsoņi bija līdzeklis, nevis mērķis. Bet lai nu paliek... Vai tu zini cik man ir gadu?”
- „Nē, šo informāciju aizsargā Privātās Informācijas likums, bet pēc izskata – es teiktu 60-65.”
- „Tu glaimo man, dēliņ. Man ir jau astoņdesmit astoņi gadi – par pieciem vairāk kā tavam smalkajam šefam. Un man ir pienācis laiks izraudzīties sev pēcteci. Vai saproti?”
- „Jā, saprotu.”
- „Ne vella tu nesaproti. Man ir mērķis, varbūt pat misija, kas, lūk, tūlīt, tūlīt piepildīsies, bet šā pasākuma panākumi nedrīkst būt atkarīgs no manas veselības. Es negribu, ka kaut kādas nejaušības dēļ viss mans mūža darbs aizietu pa pieskari.”
- „Es esmu pārliecināts, ka jūsu partija atradīs jums cienīgu pēcteci, bet domāju, ka jūs – atvainojos – tu, vēl ilgus gadus vadīsi savu partiju.”
- „Tikai nevajag! Ja tu būtu informēts par manu veselību, kā es par tavējo” – te Joahims piemiedza aci – „tad tu tā vis nerunātu. Labi. To tu nevari zināt. Vai Hjū pieminēja Robotics sakarā ar čavesiešiem?”

Teikt vai neteikt? Brīdi Edvards šaubījās, bet tad, intuīcijas vadīts, šāva vaļā.
- „Jūsu partija vēlas dabūt cauri Mobilitātes likumprojektu, lai iegūtu no Robotics līdzekļus nākamajām vēlēšanām, kur jūs iegūtu vairākumu, varbūt pat Prezidenta amatu.” – viņš piesardzīgi pašķielēja uz Joahimu.

Tas svētlaimīgi smaidīja kā skolotājs, kura mīļākais skolnieks būtu pareizi atbildējis uz sarežģītu jautājumu. Tā kā Edvards vairs neko neteica, tad viņš pats uzjautāja.
- „Un tālāk?”
- „Tālāk? Jums ir vairākums Parlamentā, Prezidenta amats – nu jūs varat pamatīgi sadot Liberāļiem...”

Vilšanās grimase nomainīja starojošo smaidu Joahima sejā.
- „Jā, arī tu nespēj salikt kopā vienkāršas lietas. Labi. Skaidroju. Vai tu zini ar ko atšķiras mūsu sadarbība ar Robotics no jūsējās ar Transport Technologies? Jūsējie to izmanto kā līdzekli „uzvārīties”, bet iegūtos līdzekļus notrallināt. Pēc būtības Transport Technologies pamet jums kaulu, bet visu medījumu savāc paši. Ja Hjū nepaveiksies izpildīt solīto, Transport Technologies aukstasinīgi atlaidīs viņu no amata, un nosēdinās kādu citu veiksmīgāku viņa vietā. Mēs savās attiecībās ar Robotics neplānojam ieviest šādu modeli. Kad tiks saņemts lielais robokopu pasūtījums, mēs vis neprasīsim naudu. To viņi varēs paturēt paši – ne visu, saprotams. Mēs prasīsim ko vairāk – iespēju kontrolēt robokopus. Sāc uztvert, ko?

Atceries par Čavesu. Nabago masas bija tikai līdzeklis, nevis mērķis viņa spēlē. Vadonim ir nepieciešamas masas, ko vadīt. Nav svarīgi, kā tu nāc pie varas – vēlēšanu rezultātā vai kā savādāk. Galvenais ir, ko tu ar šo varu iesāc. Tikai nelgas dalās tajā ar citiem. Ideālu valsts pārvaldi var realizēt tikai Vadonis, kam nav jārēķinās ne ar lielo korporāciju dūžu vēlmi iedzīvoties, ne ar opozīcijas smilkstiem. Ir jāspēj mainīt spēles noteikumi sev par labu un sasniegt nospraustos mērķus. Vienīgais, kā man pietrūkst, lai realizētu iecerēto, ir laiks. Cilvēks diemžēl ir mirstīgs. Tāpēc man ir vajadzīgs patiešām spējīgs pēctecis, nākamais Prezidents, jo pēc pāris gadiem es pilnīgi noteikti nespēšu ieņemt šo amatu. Toties es varētu būt tev labākais padomnieks, kā realizēt šo plānu. Jā, tu saprati mani pareizi – es piedāvāju tev centra uzbrucēja posteni savā komandā. Es pietiekoši ilgi esmu meklējis sakarīgu cilvēku partijas iekšienē. Diemžēl tādu, kuru neinteresētu personīgais labums, bet gan diženums, pati varas ideja, man nav izdevies atrast. Bet es jau labu laiciņu kā vēroju tevi. Tev ir tikai viens trūkums – tu esi nepareizajā partijā, bet to viegli var labot. Pie Liberāļiem tu visu mūžu tikai palīdzēsi viņiem turēties pie varas, bet pats pie kloķiem nekad nenonāksi – tevi tur tikai izmanto. Toties tev ir ambīcijas un godkāre – es tādas lietas saožu pa gabalu. Tāpēc mana izvēle ir apstājusies pie tevis.”

Edvards nespēja normāli paelpot – tāpēc klusēja, cenzdamies saglabāt pokera spēlētāja seju.
- „Es nedomāju, ka tu būsi spējīgs man pašlaik kaut ko atbildēt, bet laika mums ir tik, cik tas ir – tātad maz. Vēsturiskā plenārsēde ir jau parīt. Es nešaubos, ka tu piekritīsi – vienkārši otras tādas iespējas tavā dzīvē vairs nebūs. Mums abiem ir jāapvienojas, un mēs pārveidosim vēsturi. Es gribēšu ar tevi runāt rīt – mums ir jāvienojas, kā mēs domājam spēlēt pret veco Hjū, un to derdzekli Džonu, bet pagaidām – sveiki!”

Kaut kādu iemeslu dēļ Joahims sasteidza atvadīšanos, neļaudams Edvardam ne vārdiņu iestarpināt. Varbūt pat, ka labi tā – nodomāja Edvards, un iedzēra rumu tieši no pudeles, nemeklēdams glāzi.

Jā, tas nu reiz bija noticis! Viņam bija izteikts piedāvājums kļūt par Prezidentu! Tas taču bija viņa sapnis! Viņš bija solījis vectēvam, ka sasniegs to, un te lūk tas bija. Vienīgi par kādu cenu. Viņam piedāvāja kļūt par velns viņu sazina ko – sūdainu fašistu vai nolādētu komunistu! Edvards mēģināja saprast, kāpēc viņš jutās tik draņķīgi. Beidzot viņam pieleca – neviens nešaubījās, ka viņš ir pērkams. Ne Hjū Pauels ar Džonu, ne vecais lapsa Joahims, kas uzdrošinājās izteikt viņam šādu piedāvājumu ne mirkli nešauboties, ka viņa piedāvājums tiks pieņemts. Jā, Hjū un Džons salīdzinājumā ar Joahimu tagad likās kā infantili ideālisti. Viņi pat nenojauta, ka viņus noklausās!

Bet varbūt Joahims vienkārši nesa viņu cauri? Viņš jau ne ar ko patiesībā neriskēja. Ja Edvardam sagribētos čavesiešu nodomus atmaskot, viņš nekad nespētu pierādīt, ka šāda saruna tiešām ir norisinājusies. Vēl vairāk, Joahims varētu iesūdzēt viņu par apmelošanu, un, visticamāk, tiesu vinnētu. Toties, noticējis šādiem solījumiem, Edvards pārstātu cīnīties pret likumprojektu, un tad tā apstiprināšana faktiski būtu nodrošināta. Jā, tā tas varēja būt, bet Edvards sirds dziļumos šādai versijai neticēja. Vecis bija runājis pārāk pārliecinoši, burtiski ieliekot sirdi teiktajā. Protams, pastāvēja jau kaut kāda varbūtība, ka Joahims ir visu laiku ģeniālākais aktieris, bet Edvards drīzāk sliecās domāt, ka vecis vismaz šoreiz nemeloja. Vēl Edvardam likās, ka ātrais sarunas pārtraukšanas iemesls bija sāpju lēkme, kas negaidot pārsteidza Joahimu. Viņš bija ievērojis, ka pie sarunas beigām Joahima sejas labā pusē bija sākusi viegli raustīties. Šādas lietas, zināms, varēja arī nosimulēt, bet tas likās pārāk sarežģīti, un nekādu labumu Joahimam nedeva. Drīzāk otrādi.

No izdzertā alkohola Edvardu sāka nomākt reibums un nogurums – viņām šodien vienkārši bija bijis pārāk daudz pārdzīvojumu. Edvards iekrita bezsamaņai līdzīgā miegā.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru