2013. gada 22. maijs

Money – Pink Floyd

Money, so they say
Is the root of all evil
Today

Viņš mīlēja un cieta. Mīlēja viņš naudu, un cieta no tās trūkuma. Liekas, ka tādu vai apmēram tādu uzrakstu Ostaps Suleimans Berta Marija Bender-Bejs, vai vienkārši O.Benders, vēlējās redzēt uz savas kapa plāksnes. Es mēdzu šo teicienu attiecināt uz sevi, jo esmu uzaudzis pastāvīgā naudas trūkumā. Tas bija diezgan nomācoši, jo es nekādi nespēju apmierināt savas arvien augošās vajadzības. Tomēr kaut ko darīt, lai tiktu pie līdzekļiem, man likās pārlieku apgrūtinoši, pat apkaunojoši. Tad jau labāk ciest trūkumu, nekā samainīt savu nemirstīgo dvēseli pret kaut kādiem tur rubļiem, kas patiesībās arī vēl neko tā īsti negarantēja, jo vēl jau vajadzēja tos atprečot. Tam bija nepieciešama vēl viena lieta, ko tautā visi sauca par blatu. Tas prasīja zināmas networking iemaņas – bija jāstājas kontaktā ar „vajadzīgiem” cilvēkiem. Man tas likās neiespējami, jo es nevēlējos saieties ar visādiem ķēmiem tikai tāpēc, lai gūtu kaut kādu labumu no tā. Tas bija pazemojoši.

Tā tas vilkās pietiekoši ilgi. Nekas daudz nemainījās arī tad, kad es iestājos augstskolā. Iespēja iespringt, lai tiktu pie studenta stipendijas, man nelikās pārāk vilinoša. Ja izdevās pie tās tikt – labi, ja ne, nu tad nē. Neiešu taču tāpēc pakaļu plēst, kā teica vista, kas dēja olas par 9 kap. otrai, kura ražoja 12 kap. produkciju. Es stoiciskā mierā pacietu naudas trūkumu. Mani kursa biedri sāka piestrādāt dažādos darbos, lai iegūtu naudu personīgiem tēriņiem, bet man likās, ka šie jaunības gadi ir pārāk skaisti, lai tos izniekotu, piemēram, lādējot vagonus. Tomēr 3. kursā arī es sāku piestrādāt – mani uz pusslodzi nolīga par programmistu turpat AVS katedrā. Darbs kaulus nelauza, likās pat interesants. Bez tam visu sastrādāto varēja izmantot kursa darbos ar domu, ka finālā tas būs par pamatu diplomdarbam. Man tā lieta patika.

Daudz gan nemaksāja – 50 rubļus mēnesī. Tomēr kopā ar 40 rubļiem stipendijas tas veidoja kaut kādu iztikas pamatu. Ar to īsti nepietika, bet man drīz izdevās izdevīgi apprecēties. Manai sievai bija divas lieliskas īpašības – tādas pašas kā Varvarai no Zelta Teļa. Sava iedzimtā kautrīguma dēļ to pirmo es negribu šeit minēt, bet otrā bija darbs. Viņa pelnīja ap 300 rubļu mēnesī, kas bija pilnīgi pietiekoši tajā laikā. Patiesībā iesākumā tā nebija. Mana topošā saņēma stipendiju, un vēl piestrādāja Pionieru Pilī par rokdarbu pulciņa vadītāju. Es pacietīgi gaidīju viņas algas dienu, kad mēs varējām ātri, veikli notrallināt sapelnīto. Viens no mūsu iecienītākajiem izklaides veidiem bija sēdēt kafejnīcā Pingvīns Ļeņina (tagad Brīvības) ielā. Citreiz atkal naudu notriekt devāmies uz Rīgas jūrmalu, kur nebija problēmu iekļūt kafenēs vai krogos.

Naudas trūkumam bija viens kaitīgs aspekts – nebija iespējams stilīgi saģērbties, lai citi tevi uzskatītu par cilvēku. Mani vecāki bija ļoti taupīgi, īpaši Muterīte, kas centās ietaupīt adot un šujot mums visiem apģērbu. Lietas viņai gāja no rokas, un drīz jau vairs nebija robežu tam, kas tika darināts mājās. Pie kam nereti no atgriezumiem, kurus varēja nopirkt par smiekla naudu. Tāds nu es staigāju – Māmiņas adītā džemperī, viņas pašas šūtā kreklā un biksēs. Arī ziemas jaka bija no pāršūta Senča pērnā putekļu mēteļa. Pat apakšbikses bija mājās ražotas, vienīgi zeķes pirktas veikalā. Nu, lai arī viss bija darināts salīdzinoši veiksmīgi, tomēr kopumā es jutos diezgan nožēlojami – man gribējās firmas džinsas un tamlīdzīgas lietas.

Džinsas man likās kā brīvības, panākumu un elegances simbols – man tās vienkārši bija nepieciešamas. Reiz Lielvārdē mēs no kāda auto nozagām brezenta drēbi, ko varēja izmantot džinsu šūdināšanai. Tur gan Muterīti izmantot nebija iespējams, jo, vienkārt, viņa neprata stilīgi šūt; otrkārt, viņa neriskētu salauzt savu smalko šujmašīnu ar raupjo brezentu. Bikses pašuva man kāds draugs par mazu, bet taisnīgu atalgojumu, un es kādu laiku arī tās valkāju. Dzīvē man nav bijis tik kokains apģērba gabals. Tā kā tās bija diezgan pieguļošas, tad tajās staigājot, visu laiku bija sajūta, ka kāds maigi apstrādā tavus sēkliniekus ar „nullītes” smilšpapīru.

Te nāk prātā bikšu šuvējs – tas bija Olafs. Sev viņš „džinsas” pašuva pirmais. Nelaimīgā kārtā viņš nezināja, ka ir jāatstāj sava tiesa vīlēm. Rezultātā biksas bija sanākušas nedaudz par apžmiegtu. Tomēr īstās problēmas sākās, kad viņš tās nokrāsoja zilas. Saprotot, ka drēbe pēc krāsošanas var sarauties, Olafs nolēma tās uzvilkt vēl mitras. Mēs trīs puikas turējām bikses pie jostas, un kādas 30 minūtes nopūlējāmies iekratīt tajās Olafu. Kad bijām to paveikuši, vajadzēja vēl aizvērt rāvslēdzēju. Tas izdevās, ņemot talkā platknaibles. Man negribas pat iedomāties, kā jutās Olafam mantiņas tad. Tomēr visi pūliņi beigās izrādījās veltīgi – nākamajā dienā, kad bikses bija izžuvušas, tās tomēr bija par mazu.

Nuja. Firmas džinsas tajos laikos maksāja 100-200 rubļu – atkarībā no tā, kā tevi piečakarēja to spekulants. Es par tādu lietu nevarēju pat sapņot – man vesela mēneša ienākumi bija mazāki. Tad uzradās viens tips, kurš tirgoja Lee džinsas par 40 rubļiem. Cena bija tik zema tāpēc, ka tām tikai zilais diegs bija kokvilnas – baltais bija sintētika. Patiesībā tas bija pat vēl labāk nekā 100% kokvilna, jo tās praktiski nebija novalkājamas. Sintētika ir baigi izturīgā lieta. Bet tas viss vēlāk. Tobrīd man 40 rubļu nebija, un es biju spiests iet aizņemties no savas izredzētās. Tā, būdama tālredzīga sieviete (vai arī tieši otrādi – līdz neprātam samīlējusies muļķe), man to naudu arī aizdeva.

Reiz tā sapinies kredītsaistībās, es beigās biju spiests noprecēt to meiteni. Ja izlaižam visus citus aspektus, tad finansiāli tas izrādījās baigi izdevīgi jau iepriekš minētās 300 rubļu algas dēļ. Man tikai atlika atrisināt jautājumu, kā atsavināt naudu no savas labākās puses, jo vienkārši kļančīt to no sievas nebūtu smalki. Es ātri izdomāju tā saucamo aplokšņu sistēmu. Nepārprotiet – tas nav kā mūsdienās iet pateikties dakterim. Es vienkārši katru mēnesi pēc algas saņemšanas izdalīju naudu pa konvertiem – īrei un rēķiniem, apģērbam un pirkumiem, ceļojumiem un vēl personiskiem tēriņiem katram. Savus 50 rubļus saliku kopā ar sievas 300, un nebeidzu pats brīnīties, cik gudri un labi es esmu noorganizējas lietas. Tos 1000 rubļus pūra naudas es te neskaitu – tie aizgāja normālas stereo aparatūras iegādei. Es jau sen ko tādu biju pelnījis.

Tagad, atskatoties uz pagātni, nākas secināt, ka šis nosacītais nabadzības periods man patiesībā nāca par labu. Patlaban, kad naudas ir puslīdz pietiekošā skaitā, tas jau sāk kaitēt manai veselībai. Es kopš bērnības esmu pieradis sev neko neatteikt, ja runājam par gastronomiskām baudām. Naudas trūkums regulēja šo situāciju, turpretī tagad, kad šādi ierobežojumi praktiski vairs neeksistē, es esmu iedzīvojies pamatīgā liekajā svarā. Bet tas jau ir par mūsdienām, kas nav un nevar būt interesanti.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru