2013. gada 18. jūnijs

Freakers Ball - Dr. Hook

Well there's gonna be a freakers ball
Tonight at the freakers hall

Kaut kādā psiholoģiskā brīdī Degija izdomāja atkārtot „iesaukumu” BTG. Šoreiz atlasi veicām mēs, bez smalkās amerikānietes piedalīšanās. Tomēr rezultāti tāpat bija pietiekoši labi. Pēc jauno kolēģu apmācības tika rīkots līdzīgs baļļuks kā mums kādreiz. Viss bija ieplānots uz mata tāpat, bet izvērtās nedaudz pornogrāfiskā veidā – vienkārši dīvaini.

Sākās viss ar slaveno pārgājienu pa pludmali. Vienīgi šoreiz bija izvēlēta cita (lētāka) viesu māja. Rezultātā apmaldījāmies un plānoto 1-2 km vietā nokātojām kādus desmit. Degija bija uzaicinājuse vienu pensionētu Unisys darbinieku apmācības novadīšanai, un tas, nabags, gājiena beigās izskatījās mēreni „iztapots” – kājas lika neparasti plati un vairs nelocīja tās ceļgalos. Pate Degija gan turējās puslīdz braši – viņai bija baigais sportiskais rūdījums, spēlējot kādu tenisam līdzīgu spēli ar kaučuka bumbiņu. Reiz viņa ieradās Latvijā ar tik perfektu zilumu zem acs, ka šā sporta veida specifiku nezinātājs varētu arī padomāt par vardarbību ģimenē.

Mums pašiem gāja jautri. Man kopš Gorbačova laikiem mājās bija kandžas aparāts, un uz pasākumu paķēru līdzi pudeli „dzimtenītes”, t.i., moonshine. Biju to uzlējis uz piparmētru lapām,  tāpēc dzēriens izskatījās zaļš kā odekolons "Šiprs" – Padlatvijā bija tāda marka. (Bija pat teiciens, ka īsts vecis lieto "Šiprs" un programmē FORTRAN). Ar šo ļergu es cienāju visus, kas trāpījās man tuvumā, un galā mēs nonācām jau manāmi ieskurbuši. Degija bija pieraduse pie darbinieku bijāšanas pret viņas personu, tāpēc mūsu relaksētais pofigisms, kas starot staroja no mums, viņu manāmi pārsteidza.

Mēs, stariki, turpinājām uzvesties ļoti (pat pārāk) brīvi un atraisīti. Labi „iekodām” pie galda un drīz nozudām saunā. Pirts bija pārāk laicīgi sākta kurināt, un tāpēc tā bija pamatīgi pārkarsusi, kad mēs tur ieradāmies. Kaut kā iegadījās, ka pirmās saunā bija salīdušas meitenes. Lielā karstuma dēļ viņas sēdēja uz lāvas zemākā sola visas vienā rindā. Ērvīns, kas sirdī bija īsts „jaunais naturālists”, t.i., viņš nekad negāja pirtī pļūtenēs, daudz nemulstot, kāpj meitenēm pāri galvām. Kādai no viņām rotaļīgi uzsit ar galu pa ausi – nejauši, saprotams. No šā nedaudz intīmā pieskāriena pats Ērvīns pat drusku samulst, bet – kas bijis, tas bijis – un nometas visā garumā uz lāvas. Kā par nelaimi viņš uzsēžas uz karstumā nokaitētas naglas galvas. Aiz sāpēm iekaucies, Ērvīns strauji uzsāk reverso kustību atkal pāri meiteņu galvām, šoreiz trāpot par otru ausi jau iepriekš aizskartajai daiļavai. No malas tas izskatās bezgala komiski, un mēs smejamies locīdamies.

Mēs turpinām turpat saunas priekštelpā žūpot, līdz ierodas Inta, kas ir neparasti sašutuse, jo mēs, lūk, „Dagniju esam atstājuši vienu”. Nu, to var labot! Paņemam dzeramos un dodamies pie skumstošās šefienes. Nezinu kurš bija paņēmis līdzi ģitāru, bet tā nokļūst pie Andra, kurš dzērumā spēlē vienīgo dziesmiņu, kuru viņš prot – tā ir par rozā biksiņām. Kaut kādā brīdī aptvēris, ka klausās arī smalkā amerikāniete, Andris sāk bailīgi šķielēt uz Degiju, kas no malas izskatās, ka viņš paslepus dzied viņai vien. Tas izskatās pat nedaudz neķītri. Tomēr tieši šī bezkaunīgā dziesmiņa uzlabo šefienes omu – sievietēm patīk būt iekārojamām.

Nosvinējušies, nodziedājušies visi ar busu brauc atpakaļ uz Rīgu. Te mēs nolemjam, ka derētu turpinājums, tikai ka dzeramā nav. Taupīgā meitene Inta ir savākuse pie sevis visas neizdzertās šampanieša pudeles, lai mēs netiktu tām klāt. Te neparastu pilsonisku drosmi parāda Māris, kurš vienkārši savāc Intas pudeles, bet vienu turpat atrauj vaļā - lai būtu jautrāka braukšana. Inta, sadzirdējuse korķa paukšķi, saraujas kā dabūjusi šāvienu mugurā - tādu nekaunību viņa no mums nav gaidījusi. A' kas mums? Mums viss „pie kājas”. Mirkli vēlāk Andris pieprasa autobusam piebremzēt – viņam ir savajadzējies pačurāt. Nokārtojies turpat pie busa riteņa, viņš ieraušas atpakaļ un mēs dziedot un dzerot braucam tāļāk. Ja mēs iedomājamies, ka nieka pusgadu iepriekš mēs svīdām baiļu sviedrus, kad Degija bija vienkārši jāuzrunā – vienalga kādā jautājumā, tad tagadējais pofigisms, kas jau robežojās ar poxujusmu bija pilnīgs pretstats mūsu agrākajam biklumam.



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru