2013. gada 8. jūnijs

High School Confidential – Jerry Lee Lewis

Everybody's hoppin' everybody's boppin'
Boppin' at the High School Hop

Reiz Jaunzēlandes premjeram esot jautājuši, kā viņš vērtē faktu, ka daudzi šās zemes iedzīvotāji pārceļas uz dzīvi Austrālijā. „Pozitīvi. Tas ceļ abu valstu vidējo intelektuālo līmeni.”

Šo joku mums izstāstīja kursos, kurus vadīja divi Unisys speciālisti. Lieta tāda, ka tieši Jaunzēlande tajā laikā bija Unisys veiksmes stāsts. Tā galvenais iemesls slēpās apstāklī, ka pie saviem klientiem tur allaž devās divi cilvēki – biznesa pārstāvis un tehniskais speciālists. Izrādās, ka mēs BTG bijām atlasīti pēc šī paša principa, un mums ieteica nesatraukties, ja kādam ir zināmas grūtības uztvert tehnisko vielu, vai arī otrādi, tehniskajiem nepārdzīvot, ja biznesa funkciju analīzes un pārdošanas jautājumi viņiem pieklibo. Aizsteidzoties lietām priekšā, pateikšu, ka tieši tad es izjutu šo dilemmu sevī, jo es nevarēju saprast, kas es esmu – tehniskais vai biznesa cilvēks. Brīžiem man likās, ka protu abus, bet biežāk, ka ne vienu, ne otru. 

Tas nu tā. Unisys instruktori tiešām bija augsta līmeņa speciālisti, un viņi ar mums strādāja vidēji 10 stundas dienā, lai mēs pēc iespējas vairāk apgūtu salīdzinoši īsajā laikā, kad viņi viesojās Rīgā. Mūs sadalīja komandās pa sešiem cilvēkiem katrā, jo to paredzēja apmācības process. Tad sekoja gan praktiskie darbi – programmēšana, gan biznesa funkciju analīze un to transformēšana IT sistēmu modeļos. Bija baigi interesanti un grūti, jo viss notika angļu valodā, un tas uzlika papildus slodzi uz "centriem". 

Cita starpā, instruktori allaž bija ģērbušies spodri baltos kreklos, šlipsēs, utt., kamēr mēs, apmācāmie, uz nodarbībām ieradāmies kā nu kurais. Populārākās lietas bija džinsas un džemperis, lai gan atradās arī tādi, kas vienādiņ staigāja uzvalkos. Mans sola biedrs Armands, piemēram, valkāja kombinētu desantnieka/makšķernieka tērpu. Kāpēc? Grūti pateikt. 

Tā pienāca nedēļas beigas, un mūsu instruktori pateica, ka strādāsim arī sestdienā, bet, tā kā tā tomēr ir brīvdiena, tad dress code būšot casualDress Code! Kas tas tāds? Ko tas ziemā ēd? Mūs pārņēma mērens apjukums. Tā rezultātā daudzi no mums saposās kā uz kāzām (piemēram, Armands, mans sola biedrs), kamēr citi, kā dodoties sēņot. Tas nu tā. Instruktori nelikās zinis par mūsu izdarībām šajā sakarā. Tomēr savu mērķi viņi bija sasnieguši – nākamajā nedēļā visi ģērbās salīdzinoši korekti.

Pēc divi nedēļu mācībām mēs visi saņēmām sertifikātus par kursu laimīgu pabeigšanu, un tad Maiks Kovaks, Degijas vietnieks zemes virsū, teica, ka pēdējo apmācības stundu sniegšot viņš pats. Toreiz daudzi bažījās, ka ir plānots pusi grupas atsijāt, un mēs Maika uzrunu tautai gaidījām ar zināmām bažām. Jā, cita starpā, Maiks bija žīds, un viņš tikai sev pašam zināmu iemeslu dēļ iedomājās, ka arī es arī piederu pie „izredzētās tautas”. Katru reizi, kad Maiks ieradās Rīgā, viņš vienmēr mani sameklēja, lai man atsevišķi paspiestu roku, un apmainītos ar pāris pieklājības frāzēm. Jāatzīstas, ka mani tas ne mazums mulsināja, un es pat pārbaudīju savu cilts koku šajā sakarā. Tur bija tāds juceklis, ka maz neliekas – dāņi, vācieši, latvieši, igauņi un pat lībieši – tikai no žīdiem ne smakas. Apgraizīts arī es tā kā nebūtu – pārbaudīju (joks).

Nu, lūk, Maiks uzstājas ar lekciju. Visiem par atvieglojumu viņš mums klārē par teaming principiem. Jāatzīst, ka viņš īsā laikā pateica daudz vairāk un labāk nekā citreiz nedēļas garās team building apmācībās. Maika bija šādi pamatpostulāti: 1. grupas vadītājs panākumu gadījumā laurus atdod komandai, bet zaudējuma rūgtumu ņem uz sevis; 2. attiecībās ar klientu svarīgākā lieta pāri visam ir win-win situācija. Vienkārši un saprotami. Beigās Maiks un Degija mūs uzaicināja uz kursu nobeiguma balli kaut kādā viesu mājā netālu no Saulkrastiem.

Te atkal izcēlās milzīgs satraukums, jo daudziem likās, ka atsijāšana notiks baļļuka laikā – skatīsies, vai tu dzer vai nedzer, kā uzvedies un tml. Uz pasākumu visus aizvizināja divstāvīgā autobusā – tajā laikā tas bija krutuma kalngals. Tobrīd tas bija vienīgais tāda tipa buss Latvijā. Tur mēs Degijas vadībā simboliski veicām kādu kilometru garu „pārgājienu” pa liedagu, tad sekoja šampanietis un runas. Vīns plūda straumēm, un, ja arī iesākumā bija kāda neveiklība vai kas tur vēl, tad vēlāk vakars panesās jautri. Tā bija pēdējā iespēja papļāpāt ar Unisys instruktoriem. Izrādās, ka viņi mūsu grupu novērtēja ļoti augstu. Nav jau arī nekāds brīnums – Degija bija pirmā izveidojusi šādu kopuzņēmumu, un visi labākie kadri bija viņas rīcībā. SWH tika dibināts kādu pusgadu vēlāk, ja nemaldos.

Mūs visus pieņēma darbā, un tika izlemts algas jautājums. Degija gribēja maksāt iesākumā vienādas algas visiem – 1000 rubļu mēnesī, kas bija laba alga. Tomēr visi no tā atteicās par labu otram variantam – $10 mēnesī. Kurss gan bija svārstīgs, bet tas bija aptuveni 1800 rubļu. Tagad to visu atceroties, es nevaru beigt brīnīties – parādi 10 dolārus, un pieteiksies visi, kādi vien Latvijā pieejami. Uz Dagnijas izsludinātajām 40 vietām bija saskrējuši pāri par 1000 pretendentu. Viņu vidū es iekļuvu nejaušības dēļ – es puslīdz pratu runāt angliski. Saku paldies 50. skolai!

Sākums: http://wolfamuzika.blogspot.com/2013/06/queen-of-silver-dollar-dr-hook.html
Tālāk: http://wolfamuzika.blogspot.com/2013/06/smooth-sailing-ella-fitzgerald.html

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru