2013. gada 19. jūnijs

House Of The Rising Sun - Geordie

There is a house in New Orleans
They call the Rising Sun
And it's been the ruin of many a poor boy
And God I know I'm one

Izlasīju Satoros „Vasarvidus noziegumi”, un sapratu savu niecību. Ne es esmu gribējis jelkad lietot narkotikas, ne arī mēģinājis to darīt. Tikpat noraidoši noskaņojumi man ir bijuši pret toksikomāniju. Man dzīvē reiz gadījās strādāt ar īpaši pretīgu līmi, no kuras es sajutos nelabi un pat vēmu. Kāpēc gan lai es vēlētos šo pieredzi atkārtot?

Vidusskolā baļļukos bija pāris tipāži, kas rija cikliņus, t.i. ciklodolu, un pēc tam uzvedās neadekvāti, bet nekad neizjutu vajadzību kopēt šīs izdarības. Es vispār savu garīgo un fizisko veselību vērtēju augstāk par visu, un nekad ar tām lietām neriskētu, lai, piemēram, izvairītos no dienesta vai tml. Augstākais lidojums man toksikomānijas sakarā bija, kad mēs vidusskolas vecumā kaut kādā dīvainā kompānijā apdzērāmies lētos vīnus, un vienam šo dzīru dalībniekam ienāca prātā dzert zobu pastu. Kā šodien atceros, ka tas bija pomorīns, un garšoja arī tieši tā. Pa visiem izdzērām graņonku, kur bija izšķīdināta vesela tūbiņa pastas. Kāds bija rezultāts? Neparasti svaiga elpa pat vemjot – savādāk nothing special.

Nu, bet ja tā nopietni, kāda būtu manis paša „atzīšanās Republikas Prokuroram”? Kas ir mans lielākais noziegums? Tādas lietas ir jāmeklē gļēvulībā, ja varam ticēt Bulgakovam. Negribu te lielīties, bet es allaž esmu centies neielaisties nekādos darījumos ar savu sirdsapziņu. Tādos brīžos es parasti palieku principiāls līdz stulbumam. Es jau salīdzinoši agri bērnībā nolēmu, ka ne pie kādiem apstākļiem nebūšu nekādā sakarā ar tādām organizācijām kā čeka vai kompartija. Vienlaicīgi es sapratu, ka tas nozīmē, ka pats sev laupu jebkuras karjeras iespējas, bet – būsim godīgi – man tā bija tikai lieliska atruna neko nedarīt un nepasākt – esmu slinks kā zābaks.

Es jau tagad varētu lielīties par savu taisno mugurkaulu, bet es nekad nenonācu apstākļos, kad tas būtu jādemonstrē. Ja nu vienīgi armijā kaut kādos sīkumos. Piemēram, kad atteicos brīvprātīgi-obligāti ziedot naudu Uzvaras Monumenta celtniecībai Rīgā. Tomēr tā nebija nekāda varonību – drīzāk es vienkārši vipendrivalsja.

Ja jau nevaru savu noziegumu sameklēt nopietnajā, tad nāksies atzīties, kas es patiesībā esmu – sīks zaglēns. Es jau bērnībā, piemēram, fenderēju sīknaudu no Senča kabatām, lai nopirktu saldējumu, un to paslepus apēstu. Vēlāk, kad mums klasē panesās azartspēles, un iznāca zaudēt, es sāku zagt jubilejas bleķa rubļu monētas no senču kolekcijas – tā es varēju turpināt piedalīties spēlē. Reizi es paņēmu 5 rubļus no Senča atvilktnes, kur viņš glabāja naudu kaut kādiem pirkumiem. Man likās, ka banknošu ir tik daudz, ka visi domās, ka ir kļūdījušies skaitot. Nauda man bija nepieciešama saldumu iegādei. Tos rijot nesamērīgos apjomos, es spēju abstrahēties no dzīves melnās puses. Var pat teikt, ka man bija (ir) atkarība no saldumiem, kas parasti bija saldējums. Es, protams, apzinos, cik tas nožēlojami skan - kāds atzīstas atkarībā no heroīna, cits no ciklodola, bet ko es saku? Biju atkarīgs no eskimo. Smieklīgi. Tomēr fakts.

Cita starpā, tad es jutos vienkārši draņķīgi. Es labi apzinājos, kas es esmu – zaglis, bet kāre pēc gardumiem bija mani pieveikuse. Sencis ātri atklāja iztrūkumu, bet, nezinādams, kas ir pie vainas, tālāk nekādu izmeklēšanu neveica. Vienalga – es pats sev zvērēju, kad nekad vairs...

Tomēr es, atšķirībā no Ikstenas, kas nozaga nāru priekš Kolmaņa un zavezala, nevaru palielīties, ka vairs nefenderēju. Tikko man ir mazākā izdevība, es kaut ko nočiepju. Vistipiskāk tas izpaužas, savācot pildspalvas viesnīcu numuros. Kaut kam nopietnākam man pietrūkst vēriena un drosmes. Cik nožēlojami!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru