2013. gada 5. jūnijs

Malted Milk – Eric Clapton

I keep drinking malted milk,
Trying to drive my blues away.

Kaut kad 70-to pirmajā pusē, kad es vēl cītīgi sportoju, viens džeks bija pasācis nest uz treniņiem visādus dīvainus priekšmetus, kurus tirgoja saviem biedriem. Visi tie bija no „turienes”. Visspilgtāk man atmiņā ir palicis kāds albums – ELP Trilogy. Tas bija pirmais „dzīvais” disks, ko man savā mūžā sanāca redzēt. Atceros to ļoti detalizēti un skaidri, jo izskatījās tas gana iespaidīgi. Turpat bija kaut kāds mūzikas žurnāls, kas bija pilns ar dažādām fočenēm – pārsvarā matainiem čaļiem ar ģitārām. Visi viņi bija šausmīgi krāsaini un kolorīti, bet tad mans čoms norādīja uz kādu melnbaltu bildi, kurā bija iemūžināts viens tā kā aizsapņojies tips ar akustisko ģitāru rokā. „Tas ir Eriks Kleptons – pašlaik labākais ģitārists pasaulē” – džeks paziņoja, kā pasakot kaut ko īpaši nozīmīgu. Man tas toreiz nelikās neko svarīgi, jo blakus bildē, piemēram, bija kāds cits vīrs, kas uzstājās ar dzīvu pitonu rokās. Lūk, tas gan bija eksemplārs! Tomēr vārds iesēdās atmiņā, un vēlāk, kad mums mājās parādījās maģis, un visas tās lietas sāka iegūt kaut kādus konkrētus pielietojumus, es mazākais zināju par ko ir runa.

Kaut kādi ieraksti ar Kleptona dalību man parādījās, bet ne no paša sākuma – tāpēc es tos lāgā pat neatceros. Kaut kad 70-to beigās uzgāju Layla. Būdams bītlomāns, es, protams, zināju to sāgu par Harisona sievu, un, lai cik tas stulbi neizklausītos, es nebiju sajūsmā, ka Kleptons, maita tāds, bija atvīlis sievu manam tajā brīdī mīļākajam bītlam. Tāpēc ierakstu, kuram ir jāattaisno šādas izdarības, klausījos ar zināmām aizdomām un pat nepatiku. Savas negatīvās pozīcijas es nosargāju apmēram sekundes piecpadsmit – jau pirmais gabals I Looked Away mani pakļāva ar kaut kādu maģisku skanējumu, kas mani vienkārši apbūra. Nākamais Bell Bottom Blues mainīja visus manus uzskatus par bītlu sievām un tamlīdzīgām lietām. Es atskārtu, ka tam visam nav ne mazākās nozīmes – vismaz klausītājiem ne. Kad dzirdi tos augstos ģitāras akordus, kad liekas, ka tiek spēlēts uz tavas dvēseles stīgām, tu saproti, ka pasaulē eksistē dievišķīgas lietas, kurām nav nekāda sakara, vai tām ir ļoti attāls sakars ar pasaulīgajām. Pie velna visus tos mīlas trīsstūrus, četrstūrus un kvadrātus, ja vien tie rezultējas šādā mūzikā!

Man bija kaut kādas problēmas ar lentām – tas ir, to man nebija pietiekošā skaitā, un es Layla iespiedu standarta 45-50 minūtēs. Vairs neatceros, kādi kompromisi tur tika pieļauti, bet liekas, ka tā „kompresija” sanāca kaut kā ļoti dabīgi. Šis kļuva par vienu no maniem iemīļotākajiem ierakstiem. Vēlāk es centos iegūt visus Kleptona ierakstus, kādi vien bija sameklējami. Tad ievēroju, ka viņš ir sameties kopā ar Votersu The Pros and Cons of Hitch Hiking ierakstā. Pink Floyd un viss, kas bija ap viņiem, tajā laikā bija manas uzmanības zenītā. Tāpēc noklausījos to ar vislielāko uzmanību. Kleptona ģitāra, kas papildina Rodžera melodeklamācijas, man likās vienkārši pasakaina. Šeit uzreiz prasās salīdzinājums ar Gilmoru, bet liekas, ka tas tomēr nav īsti iespējams – katrs no viņiem ir ģēnijs par sevi.

Nākamā mana īstā tikšanās ar Kleptonu bija viņa Unplugged albumā, kas, liekas, bija jau 90-tajos. Par Unplugged es biju sajūsmā, un tas ir augstākais brīdis manās attiecībās ar Kleptonu, t.i., viņa mūziku. Viss, kas vēlāk ir nācis klāt, mani kaut kā nav aizrāvis. Beigās mani sāka kaitināt viņa dziedāšanas maniere – tā man sāka likties līdzīga tādai kā ņaudēšanai.

Pa to laiku Kleptons ir pārtapis par tādu kā visu kaut cik nozīmīgu mūzikas notikumu pastāvīgu mēbeli. Visādos koncertos, piemēram, ko organizēja Martins, piemiņas koncertā Džordžam un dažādos citos pasākumos Eriks vienmēr ir klāt kā nagla. Liekas, ka bez viņa biežāk parādās tikai kāds lisijs buņģieris, kuram mīļākais sporta veids ir ar pagarām vālītēm aizrautīgi klapēt pa šķīvjiem. Vārdu tam ērmam gan nekad neesmu zinājis.

Kad noskaidrojās, ka Kleptons savā visnotaļ cienījamā vecumā ir sataisījies uz Rīgu, es nolēmu uz šo konci neiet. Galvenokārt tāpēc, ka tas notiek Arēnā Rīga – man liekas, ka tādam vīram kā Kleptons nav īstā vieta stadiona tipa zālē. Bet tad Klāss sāka ģīmjgrāmatā tā rībināt bungas, ka es jau sāku nožēlot savu lēmumu, un šodien, kad man patrāpījās biļete, es nevilcinādamies to paņēmu.

Pirms koncerta sadomāju, ka derētu iedzert lāsīti sarkanvīna, un paņēmu savu iecienīto carmenere, uzliku kaut kādu pirātu laikos iegādāto The Best Of... Kleptona šaibu, un sāku gatavoties pasākumam. It kā jau ir kaitīgi tā vienatnē dzert, bet, ja vēl paralēli jāgana divi suņi, nav nemaz tik traki. Pamazām iesilstot no vīna, rakstu ģīmjgrāmatā visādas muļķības, līdz beigās man ir laiks doties uz koncertu. Nu, noeju es tur, bet batjuški svetļenkije! – nekāda koncerta nav. Es esmu bijis pārāk nevērīgs – tas būs tikai rīt. Mjā, stulbi – rīt neizdosies tik labi iesildīties, un būs jādodas uz konci pa tiešo no šeptes. Kāpēc gan Klāss nelaikā sit bungas?

2 komentāri:

  1. Un kautkā mani tas tomēr nepārsteidz - uz Kleptonu ies arī daudzi mani draugi, kas ikdienā klausās kaut ko no pilnīgi citas pasaules. Setliste arī izskatās lieliska.

    AtbildētDzēst
  2. es negaidu pārsteigumus no šā vakara. drīzāk baidos no vilšanās, jo Kleptons varētu būt izcils mazā zālītē (es domāju telpā) ar akustiku. lielie konči ir jāatstāj ACDC tipa komandām vai arī Wall tipa šoviem. ceru tomēr uz visu to labāko.

    AtbildētDzēst