2013. gada 8. jūnijs

Queen of the Silver Dollar – Dr. Hook

She's the queen of the Silver Dollar, 
And she rules this smokey kingdom.
And her sceptre is a wine glass,
And a bar-stool is her throne.

Cēlos es agri un sāku ar savu žiguli līkumot pa Rīgu, meklējot tādus, kuri kavēja darbu un varēja atļauties samaksāt par motoru, kā tajā laikā mēdza dēvēt takšus. Ap desmitiem metu šai nodarbei mieru un pārbraucis mājās, kāpu pagrabā. Tur akurāti piepildīju divi maisus ar „ādiņām”, t.i., tukšajām pudelēm (atraugas no trakajiem studentu gadiem) un vedu tās nodot uz taras punktu. Iekasējis naudu, ieturēju azaidu, un atkal devos taksometrista gaitās. Tagad tas jau bija ievērojami bīstamāk, jo varēja trāpīties visādi ērmīgi pasažieri. Piemēram, reiz manā žigulī sasēdās kādi septiņi (!) apdzērušies krievi un lika braukt uz alus bāru kaut kur pie Sarkandaugavas, kas bija populāra huligānu pulcēšanās vieta. Laimīgā kārtā toreiz viss beidzās bez starpgadījumiem – es pat iekasēju dubultu samaksu, bet vispār biju nobijies kā diegs.

Tā es vadīju savas dienas aptuveni divus mēnešus, jo biju bezdarbnieks. Pirms tam es biju nostrādājis Daiļradē kādus 7 gadus. Biju tur tāds kā IT pusvadītājs vai puspriekšnieks. Man tajā laikā nebija (un arī tagad nav) karjerista ambīciju – es vēlējos darīt to, kas man pašam patika vislabāk. Toreiz tā bija programmēšana. Vispār jau, ja skatās no šīsdienas pozīcijām, pareizāk būtu teikt sistēmu analīze un dizains. Tas ir, ja gribam izteikties smalki.

Tuvojās 1991. gads un pārmaiņu laiks, un es sapratu, ka arī man dzīvē kaut kas ir jāmaina, ja negribu sapūt kādā renstelē. Glavbuhs (galvenā grāmatvede), kas, cita starpā, bija nolādēta vecmeita, bija piestiprinājuse man kādu citu vecmeitu par priekšnieci, un es sapratu, ka ilgi te strādāt vairs nespēšu – darbā brieda visai kaitīga gaisotne. Jaunā šefiene visus cilvēkus dalīja savējos un svešajos. Pirmos viņa sargāja kā vistumāte cāļus, bet pret tiem otrajiem viņa vērpa dažādas intrigas un vispār uzvedās cūcīgi. Es, saprotams, piederēju pie svešajiem. Es viņai neiepatikos uzreiz, jo Kadru daļas vadītājs mani stādīja priekšā kā IT nodaļas priekšnieku, bet tas taču bija šīs dāmas iecerētais amats! Īsāk sakot, palikšanas Daiļradē man vairs nebija.

Tas bija laiks, kad visur kā sēnes pēc lietus bija saradušies kooperatīvi, kuriem pirmajos gados peļņas bija vienkārši fantastiskas. Tomēr mani tie īsti neinteresēja – es gribēju sameklēt darbu kādā starptautiskā firmā, kuras pēc 1991. gada augusta notikumiem sāka filtrēt biznesa attīstības iespējas Latvijā. Interesanta bija mana motivācija – mans mērķis bija atrast tādu darba vietu, kur būtu iespēja ceļot. Tobrīd man bija jau pāri trīsdesmit, bet tālāk par Maskavu es nekur nebiju bijis. Trakoti vēlējos redzēt svešas zemes.

Tāpēc es pieteicos darbā uzreiz divās kompānijās – DanLatInform un Baltic Technology Group (BTG), un gaidīdams, ka kāda no tām uzsāks operācijas, pelnījos iepriekš aprakstītajos veidos. Tad, kad gandrīz visas tukšās pudeles bija nodotas, BTG pirmie sadūšojās sākt kaut kādu darbību. Rīgā ieradās kāda Amerikas latviete – Dagnija Lācis, kas nodibināja minēto uzņēmumu. Dagnija vai, pareizāk sakot, Degija (ar plato „e”), sapulcināja kādus četrdesmit darbiniekus, kurus no sākuma ņēmās apmācīt. Viņa mīlēja nemitīgi uzsvērt, kādi mēs visi esam morāli kropļi – gan garīgi gan profesionāli, jo esam uzauguši muļķu zemē Padomijā, kamēr viņa pate nāk no superīgākās valsts pasaulē – ASV. Degija nerimās skandēt, ka mums visiem ir jāmainās, jāpāraug, un tāpēc viņa sagaida teju bezierunu paklausību visās lietās un vietās. 

Vispār viņas uznācieni tiešām bija karalienes cienīgi – smalkās tualetēs, nokārusies ar zeltu, koferītim līdzīgu mobilo tālruni rokās un pārākuma apziņu skatienā. Rokās viņai nereti bija šampanieša glāze - Degijai garšoja putojošais vīns, un neskaitāmajās biznesa prezentācijās, kuras vēlāk viņa rīkoja, tas bija neiztrūkstoša pasākuma daļa. Mēs postpadomju jaunieši savās pelēkajās drēbītēs viņas priekšā jutāmies vienkārši nožēlojami.

Jau pašā sākumā Degija mums iemācīja vienkāršo faktu, ka pustukšu glāžu nemēdz būt – tās visas ir puspilnas. Notika gan tas diezgan dramatiskā veidā. Degija sava biznesa laimi redzēja Unisys tehnoloģijās. Tie bija diždatori, kādi agrāk Latvijā nebija manīti, un tāpēc mums visiem tas bija jaunums. Interneta tolaik nebija, un ievākt ziņas nebija iespējams. Tomēr viens nelaimes putns kādā biznesa izdevuma bija ievērojis Unisys neveiksmes, un viņš nekavējoties uzdeva vienkāršu jautājumu Degijai: „Vai Unisys tiešām ir tik laba tehnoloģija? Spriežot pēc biržas ziņām, viņiem klājas gaužām vāji”. Te negaidīti asi iejaucās Degijas vīrs, kurš arī tur bija klāt: „Es esmu ieguldījis prāvu naudu Unisys akcijās. Vai jūs domājat, ka es esmu muļķis?” Tobrīd man tas likās gaužām ticami, bet pat tik netaktiskam cilvēkam kā man šķita nepareizi apšaubīt šefienes kunga prāta spējas - tas mestu ēnu arī uz pašu kundzi. Tāpēc iekodu mēlē un klusēju. Vēl kāds jaunietis tomēr uzdeva jautājumu par Unisys stabilitāti, viņus abus uz karstām pēdām atlaida no darba negatīvās attieksmes dēļ (glāze pustukša!), mums pārējiem ieteica domāt pozitīvāk, un darbs Amerikas-Latvijas kopuzņēmumā Baltic Technology Group bija sācies.

P.S. Interesanti, ka vēl tagad latviešu valodas spellchecker vārdu „puspilns” nepazīst.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru