2013. gada 19. jūlijs

I'm Gonna Crawl – Led Zeppelin


Plānts ķērc nelabā balsī: “Every little bit, every little bit, every little bit of my love…”, un Roza pēkšņi sāk spiegt: „Da vikļučitje eto! Ja prosto ņe mogu!”. Manā sejā sastingst vilšanās – šis ir mans mīļākais gabals visā diskā. Pats ekspresīvākais, kaifīgākais... īsāk sakot, pats, pats. Roza ātri pamana šo emociju gammu manā feisā, un samierinoši saka – „Nu, varbūt citos apstākļos tāda mūzika varētu būt pat pieņemama, bet patlaban...” Tad viņa atjēdzas, ka nav īpašas vajadzības piebraukt man, un, lai nomainītu tematu, sāk spriedelēt par padomju estrādi. Cik tā esot klausāma, jo parasti izpildītājiem ir „xorošo postavļennij golos”. Kā piemērus viņa min Muslimu Magamajevu un Josifu Kobzonu. Es bezmaz sāku gārgt – minētie tipāži man liekas ļaunākais, kas dabā ir iespējams. Beigās vien atņurdu, ka man ir pretīgi šie Kremļa galma dziesminieki, bet Plānts ir man vienīgais zināmais baltais, kas dzied blūzu ne sliktāk par kuru katru nēģeri, bet Led Zeppelin vispār... utt.

Te mazliet jāpaskaidro, kādos apstākļos minētā diskusija norisinās. Es pēc armijas meklēju darbu. Biju sastādījis Skaitļošanas Centru sarakstu, kuriem plānoju piedāvāt savus pakalpojumus. Tā sagadījās, ka pašā pirmajā, kurā es apjautājos (tas bija vistuvāk manām mājām) par darba iespējām, mani burtiski sagrāba aiz žaunām, un palaida vaļā tikai tad, kad es jau skaitījos Valsts Plāna Zinātniski Pētnieciskajā institūta jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks. No sākuma es nesapratu, kāpēc Valdis – tā sauca manu jauno priekšnieku – tik dedzīgi vēlas iegūt mani par savu darbinieku. To es apjautu tikai vēlāk – savā pirmajā darba dienā. Izrādās, ka Valda vadītajā nodaļā ir nodarbinātas 10 sievietes, un tikai viens pats puisis. Sievietes neesot vērts apmācīt darbam, klāsta mans jaunais šefs. Viņas tāpat agri vai vēlu apbērnosies un tikai aizņems štata vietu. Tas esot tāpat kā pašam doties uz krūmiem ar kādu no viņām. Nedaudz vēlāk noskaidrojas, ka Valdim jau ir šāda pieredze. Viņš ir nesen kā šķīries no sievas, no kuras viņam bija divi bērni, un noprecējis vienu no savām čaklajām darbiniecēm. Kad es sāku savas darba gaitas VPZPI, zināma lieta, šefa jaunā, labā sieva bija bērna kopšanas atvaļinājumā. Vecajai, ne tik labajai Valdis maksāja alimentus.

Sēdējām mēs divi telpās – vienā mazākā Valdis ar savu līdz tam vienīgo vīriešu kārtas darbinieku Vladislavu, bet otrajā kādas desmit jautrules, kuras pieskatīja Roza – viņa bija tāda kā Valda vietniece. Sieviešu kolektīvs no sākuma bija šokā par vīrieša parādīšanos nodaļā, bet drīz vien ar mani tā aprada, ka mana klātbūtne netraucēja pat apakšveļas piemērīšanu. Ja par mani atcerējās, tad vien pateica, lai viņu virzienā neskatos.

Viena no manām kolēģēm darba laikā vadīja aerobikas grupu, un viņa bija iestiepusi kabinetā baiso maģi – tas bija Olimps, ja nemaldos. Man tīri nejauši līdzi bija paķērusies bante In Through the Out Door, kuru tad es atļāvos pusdienu pārtraukumā uzlikt. Kā tas beidzās, zināt – Roza sāka psihot. Nu, ko lai te saka – tā var būt.

Rozai pašai vairāk par visu patika šokēt cilvēkus. Ja kāds pieklauvēja pie mūsu telpas durvīm, viņa aizlauztā aristokrātes balsī franciski atsaucās Entrer! tā samulsinot apmeklētāju. Savukārt, svinot kārtējo dzimšanas dienu, kad vairāk cilvēkiem ir jāsaspiežas ap improvizētu galdu un diviem jāsēž uz viena krēsla, Roza nekautrējas teikt: „Dajtje ka ja prisjadu zdesj na svojom ļevom polužopije” – vai kā tamlīdzīgi.

Jau pēc kādas nedēļas „darba” (es lietoju pēdiņas tāpēc, ka gada laikā, kuru es pavadīju šajā šeptē, Valdim tā arī neienāca prātā uzdot man paveikt kādu lietu) Roza pienāca man cieši klāt, ieskatījās man acīs un teica: „Mārtiņ, ti mņe nužen kak mužčina!” Jāatzīstas, ka laikam no apjukuma piesarku. Vispār jau diža iemesla tam nebija, jo Roza bija gadus 45 veca žīdiete, kas 50% sava laika darbā vadīja pa tālruni diriģējot savus mājās esošos vīriešus. Tie, pēc viņas vārdiem, nebija nekam derīgi. Cita starpā, savu dēlu viņa nesauca vis par „sin” (dēls), bet gan mēdīja to sieviešu dzimtē „sina” – tā pasvītrojot, ka bija vēlējusies sev meitu. Viņas dēls jau beidza skolu, bet Roza joprojām šausminājās, kā viņš – jādomā bēbīša gados – poliklīnikā bija apčurājis dakteri un viņu pašu, paveicot to pāri savai galvai. Kaut kādu iemeslu dēļ Roza nekādi nespēja šo gadījumu nodot aizmirstībai, un pat es šo stāstu dabūju dzirdēt.

Nu jā, tā es cenšos sasprindzināt savu smadzeni, mēģinot saprast, ko Roza atkal ir izdomājusi. Izbaudījuse manu apjukumu, tā turpina: „Es rīt pārvācos uz jaunu dzīvokli, un man vajag kādu, kas palīdz stiept mēbeles. Palīdzēsi?” Nu, protams, ka palīdzēšu. Tajā brīdī gan es domās nolādēju savu ļauno likteni, jo toreiz mani mēdza aicināt uz šāda veida izklaidēm mazākais reizi trijos mēnešos. Gandrīz sāku justies kā profesionāls krāvējs, kas man, cita starpā, orgāniski riebās.

Nākamajā dienā es kopā ar Vladislavu un vēl vienu džeku no kaimiņnodaļas esam uz strīpas. Cita starpā, Roza to trešo godāja par Gadkij Janovič (Gatis, Jāņa dēls). Pate mēbeļu pārvadāšana bija nothing special. Vienīgi beigas sanāca nedaudz īpatnējas kultūras atšķirību dēļ. Pēc talkas pienākas strādniekus pacienāt. Nu, Roza iedod mums pusdienas, un uzsauc pudeli šņabja. Latviešiem ir paradums, ka no galda ceļas tikai tad, kad viss ir izdzerts. Izrādās, ka žīdiem ir tieši pretēji – nedrīkst pieļaut, ka mēs aizejam no tukša galda. Rezultējas tas baisā disaster – mēs kādas 3-4 reizes grasāmies iet prom, bet katru reizi arvien parādās jauna pudele, un mums ir jāpaliek. Beigās tiek atrasts tāds kompromiss – trauku uzliek, bet neatkorķē, un mēs, sapratuši kļūmīgo situāciju, dodamies prom.

Vladislavs, būdams latgalietis, turas teicami. Gadkijs Janovičs, kā jau inteliģents žūpa (zinātņu kandidāts), arī tur fronti. Vājākais punkts izrādos es. Šie divi nolemj doties iebaudīt vēl kādu karstvīnu, ko tirgo turpat netālu uz stūra, bet es šļūcu mājup.

Tur mani sagaida mana labākā puse. Mums Lāsma ir tikai pusgadu veca tobrīd, un Ingrīdai kaut kur tovakar vajadzēja doties. Es apņemos bērnu pieskatīt, un Ingrīda aiziet savās gaitās, bet es gandrīz tajā pašā brīdī nolūztu. Lāsma tovakar varēja izvingrināt savas balss saites. Labi, ka tajā laikā mēs ar savu bračku sadzīvojām komunāli – t.i. labi ir tas, ka viņa sieva parūpējās par manu raudošo atvasi, jo es pats tobrīd biju v vidje bezčuvstvennogo tjelo. Gadās.
tbc

Tālāk: http://wolfamuzika.blogspot.com/2013/07/back-in-ussr-beatles.html

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru