2013. gada 9. augusts

Fight – The Rolling Stones

Gonna pulp you to a mess of bruises
'Cos that's what you're looking for
There's a hole where your nose used to be
Gonna kick you out of my doo

Sen, sen atpakaļ es klausījos Amerikas Balss no Vašingtonas krievu dienesta pārraidi par Stones. Man prātā no tā ir palikusi tikai viena frāze, kas skanēja aptuveni šādi – jauno gabalu „Man patīk kauties pa sestdienām” ir nolemts pārsaukt „Sestdienas vakars”. Ilgāku laiku es domāju, ka šis gabals ir Street Fighting Man, bet tad sapratu, ka tā teksts ir pārlieku miermīlīgs, un man jāmeklē tālāk. Neko neatradu – neesmu Stones fans un specs. Tāpēc apstājos pie tuvākā atronamā, jo šo atmiņu tēma ir kaušanās.

Agrā bērnībā kauties man sanāca varbūt drusku biežāk kā vidēji – nu, tā divas, trīs reizītes dienā. Lai gan bija arī dienas, kad nekāvos nemaz. Tie, kuri auguši ar brāli vai kādu citu rada gabalu aptuveni savā vecumā, šo situāciju sapratīs. Protams, no sākuma tā nav nekāda īsta kaušanās, bet ar laiku situācija mainījās. Kautiņi notika arvien retāk, bet to nopietnība pieauga ar katru reizi.

Mana pēdējā nozīmīgākā saķeršanās ar brāli sākās nieku dēļ. Es biju nolēmis viņu izjokot – ielēju kafijas sildītājā (bija mums mājās tāds vatētai cepurei līdzīgs priekšmets, ko uzģērba kannai) mazliet minētā dzēriena, un uzmaucu viņam to lietu galvā no aizmugures. Acīmredzot man tad bija visai īpatnēja humora izjūta. Bet varbūt Jānis – tā sauc manu brāli – bija kaut kā man iezāģējis, un gribēju viņam atriebties. 

Es nebiju iedomājies, ka kafeja, kas likās jau krietni padzisusi, izrādīsies teju vai plaucējoša. Jānis iekliedzās no sāpēm, norāva to mēslu no galvas, un tad arī klope gāja vaļā. Viņam bija tā priekšrocība, ka es jutos vainīgs, un tāpēc kārtīgi necīnījos. Kā jau tas tādās reizēs gadās, kādā psiholoģiskā brīdi man sāka likties, ka Jāņa nodarītais kaitējums jau pārsniedz manu sākotnējo vainu. Mans brālis acīmredzot arī bija to aptvēris, un gribēja to visu beigt. Lai neļautu viņam aiziet pie nevienlīdzīga rezultāta, es paķēru sakaltušas maizes doniņu (Omammai bija tāds paradums kaltēt vecu maizi), kas gadījās pa rokai, un metu ar to savam radiniekam. Trāpīju pa pieri, un Jānim sāka tecēt asinis. Mjā, tas jau ir tas, ko sauc par nākamo līmeni, es sapratu, un pats metos bēgt, jo mani pārņēma nojauta, ka tūdaļ pār manu galvu nāks atmaksa. Diemžēl mans atjautīgais brālis jau bija paķēris klona maizes klaipu, un meta ar to man nopakaļ. Trāpīja pa galvu, un notrieca mani no kātiem. Patiesībā es drusku pietēloju, lai Jānim nesagribētos vēl ko vairāk pasākt rēķinu nolīdzināšanai. Vispār tobrīd mēs abi sapratām, ka konfliktu tālāk eskalēt nav nepieciešams – mēs jau tā abi divi bijām saņēmuši pēc nopelniem.

Tagad šo rakstot, man nāk prātā aņuks, kur divi žīdi iet pa ceļu, un ierauga zirgābolus. Viens saka – saderam uz 10 rbļ., ka es to sūdu apēdīšu. Tā arī notiek. Iet abi tālāk, bet tas otrs ir skrobīgs, ka ir palicis bez 10 rbļ. Tāpēc, kad viņš ierauga uz ceļa kārtējo čupu, viņš piedāvā analoģiskas derības pirmajam, un laimē tās. Abi iet tālāk, līdz viens saka: „Ābram, vai tev neliekas, ka mēs to sūdus esam par velti ēduši?”

Vienīgais labums no šādiem kautiņiem bija, ka tas palīdzēja gatavoties nopietnākiem cīniņiem dzīvē, ja tādi nāktu priekšā. Diemžēl, vai arī paldies Dievam, nekas tāds ar mums neatgadījās. Manu brāli gan kādā baļļukā Lielvārdē reiz drusku iekaustīja, bet nekas nopietns tas vis nebija. Man kauties praktiski nekad nav sanācis. Kādas pāris reizītes pamatskolā un vienu vidusskolā, bet tie visi bija tādi infantili pasākumi, kurus pat tā īsti atcerēties šeit negribas.

Tagad jau es esmu vecumā, kad lietas vairs netiek kārtotas kā grāmatā par Karlsonu. Atgādināšu – tur Brālītis nesaprata, kā visu var atrisināt diplomātiskā ceļā, kad Kristers teica „Es tevi iemizošu!”, bet viņš atbildēja „Neiemizosi vis!” Mana pēdējā saķeršanās norisinājās jau mūsu smalkā ofisa telpās, kad es kādu neatsaucīgu kolēģi pasūtīju taisni, lietojot telefona centrāli tā, ka to dabūja dzirdēt visi. Mirkli vēlāk apvainotais – viņu sauca Juris – ar savādi mirdzošām acīm ienāk pie manis, un es nodomāju – varbūt šis tips grasās kauties? Vispār mēs it kā vairs neesam tīņi – drīzāk pieauguši cilvēki. Mēs taču esam savu, kaut arī mazgadīgu, bērnu vecāki. Ko viņi padomātu, redzot savus radītājus tik prasti ķildojoties?

Juris mēģina man iecirst pļauku, un tas viņam arī daļēji izdodas. Pēc šā panākuma viņš, acīmredzami apmierināts ar sevi, apgriežas uz papēža un grasās doties prom. Nu, tas man liekas par daudz, un es, atcerēdamies visu savu pieredzi futbola spēlē, speru cik mani niecīgie spēciņi ļauj savam pretiniekam pa vietu, kur mugura zaudē savu lepno nosaukumu. Nu, jā. Tad arī gāja vaļā. Tomēr ne pie kā izšķiroša mēs nepienācām. Tā vietā, lai boksētos, Juris metās brīvās cīņas apkampienā, un drīz mūs izšķīra. 

Cita starpā, Juris laikam šo ne pārāk veiksmīgo kautiņu dikti ņēma pie sirds, un sāka pastiprināti piestaigāt uz sporta zāli, lai nākamā konflikta gadījumā spētu gūt virsroku. Tā pēc pāris gadiem treniņu, viņš sāka lekties ar kādu citu puisi no servisa – ar Aivaru. Šis kungs ir gaužām nīkulīgs pēc izskata, un acīmredzot tāpēc Juris nolēma, ka ir pienācis īstais brīdis izmēģināt savus spēkus. Diemžēl viņš nezināja, ka Aivars ir dzimis žņaudzējs, t.i. Latvijas meistars grieķu-romiešu cīņā (lai arī gaiļa svarā), un ar viņu plēsties nu toč' nevajaga. To gan Juris saprot tikai tad, kad Aivars jau sēž viņam uz kakla un draudzīgi apvaicājas, vai Jurim pietiekot. Tūlīt pat viņš arī izsaka piedāvājumu turpināt, ja gadījumā tāda vēlme konflikta uzsācējam nāktu prātā. Tās laikam ir visgrūtākās atbildes, kādas var iznākt dzīvē sniegt, jo, vienkārt, tevi nospiež fiziski (uzsēdiniet sev kādu uz rīkles un tad pamēģiniet parunāt!), un, otrkārt, tas var likties arī kaut kā tā pazemojoši.

Jā, man dažkārt prasa, cik ilgi mēs ar bračku tā plēsāmies? Līdz tam laikam, kad iegādājāmies vilku sugas suni. Tas strīdus gadījienā neparasti ātri koda mums abiem rokās un kājās, ka konfliktu nebija iespējams attīstīt. Pēdējo reizi Lielvārdē, kad es kā tāds Brūss Lī mēģināju iespert savam radiniekam pa seju, tajā mirklī suns ar zobiem parāva manas trenūzenes uz leju. Es tajās sapinos un nokritu zālājā, un mūs abus pārņēma pamatīga smieklu lēkme – kauties taču ir tik stulbi!


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru