2013. gada 9. septembris

Working Class Hero – John Lennon


Es šodien sajutos kā rakstnieks. Ja tā godīgi, es vēlētos tāds justies biežāk, bet dzīvē ir tā iegrozījusies, ka nav lemts. Kā man šodien tas izdevās? Ļoti vienkārši. Es aizgāju labot zobus uz Rakstnieku poliklīniku. No domām vien, ka tur arī īstiem rakstniekiem pa muti vandās ar tiem pašiem pirkstiem un štrumiem, man pat notirpa pakaļējais nervs.

Vispār ar zobārstiem man dzīvē nav tā īsti veicies. Agrā bērnībā es nevarēju bezbēdīgi priecāties dažādu mājas viesību laikā, jo viesu vidū allaž bija arī Ināras tante. Par viņas profesiju variet nejautāt – jā, protams, viņa urba zobus. Pat vēl vairāk – viņa to darīja bērniem. Sākumā viņa mani ar brāli spīdzināja poliklīnikā kaut kur uz Avotu ielas, bet vēlāk Eņģeļu (Engelsa) ielā. Vispār mēs – kā jau latviešu bērni – bijām visai pacietīgi pacienti, un vairāk par nožēlojamiem kunkstieniem pie zobārsta nekad neatļāvāmies. Pavisam savādāk uzvedās krievu atvases – tie mēdza bļaustīties uz nebēdu. Reiz viens pat izbēga no kabineta, un vecāki to noķēra tikai pie ārdurvīm. Tad viņš tapa stiepts atpakaļ augšā uz 3. stāvu, bet pa to laiku tas sīkais mērglis brēca necilvēciskā balsī, un ar rokām krampējās trepju margās. Pēc tik iedvesmojoša priekšnesuma pašam doties kabinetā bija divkārt grūti. Vispār bieži ne jau pate borēšana bija tas briesmīgākais, bet gan savas rindas gaidīšana. Tu, cilvēks, mierīgi sēdi un gaidi savu kārtu, bet aiz sienas urbis dzied „ia, ia, iiiiiii, ia, ia...” Un tad pēkšņi kāda bērna balss piebiedrojās „Āāāāāāāāāāāāāāā!” Mums taču vajadzēja dot kaut ko nervu paralītisku, jo tādi gaidīšanas svētki taču nokauj veselību!

Otrā vieta, kur periodiski sanāca nokļūt zobārsta nagos bija skolas medpunkts. Tur ar nolūku vai bez tā bija uzstādīti kādi īpaši palēninātas darbības urbji. Runā, ka kādreiz tie vispār ir bijuši kājminami. Mums pietika ar tiem pašiem lēnajiem, kuriem bija tendence apstāties urbšanas laikā. Tad dakters izvilka bori no zoba, pagaidīja līdz tas atkal uzņem apgriezienus un tad piļīja tālāk.

Nezinu kāpēc, bet tīņa vecumā es pateicu cietu „nē” Ināras tantei, un pieteicos labot zobus savā rajona poliklīnikā. Varbūt es nevēlējos, ka katras viesības man sagandē mana zobārsta klātbūtne. Poliklīnikā mani nosūtīja pie kādas dakterienes ar visai izteiksmīgām formām. Es jau biju sasniedzis to vecumu, kad spēju novērtēt sieviešu krūšu izmērus, un tāpēc tajā zobu borēšanā sāku saskatīt arī zināmu pievilcību. Diemžēl reiz man vajadzēja tīrīt kanālu, un nervs nebija kārtīgi nomērdēts. Rezultātā es sēdēju krēslā ar izmisīgu spēku iekrampējis krēsla rokturos, bet kājas man mētājās kā vardej, kuru moka ar elektrību. Tad es sapratu – izmēram nav nozīmes – visu izšķir sāpes.

Tā es biju nodzīvojies līdz armijas laikiem, kur zobus dakterēja tikai vienā virzienā – tos ekstrahēja. Viena lieta, kas man pie zobārsta patīk ir tas, ka tur parasti neuzdod stulbus jautājumus kā, piemēram, pie friziera (Kak vas stritč?). Taču šeit, kad man rauj laukā dzerokli, dakteriene pēc ilgākas mocīšanās man prasa: „Možet bitj buģem piļitj po častjam?” Pieredzes trūkuma dēļ man bija pagrūti sniegt sakarīgu atbildi. Uztvēruse manu klusēšanu kā piekrišanu, ārste ar slīpripu sagrieza zobu četros gabalos, un tad katru atsevišķi izčakarēja ārā. Vienu drupaču gan piemirsa, kas vēlāk radīja tika daudz problēmu, ka labāk par to nestāstīšu – nav ko lieki baidīt cilvēkus.

Pēc armijas sieva iekārtoja mani zobus ārstēt Maksas poliklīnikā. Tas nu reiz bija kruti – šeit zobus urba zema ranga aparatčikiem un blatņikiem. Tur man vēlāk ielika pirmo porcelāna plati priekšzobiem – tas skaitījās dikti smalki. Tomēr sajūtas nebija nekādas dižās, jo likās, ka zobi ir palikuši desmitkārt biezāki, un kaut kā dīvaini spieda. Vēlāk pievienojās nepatīkama smaka, kas nāca no to baiso kroņu apakšas. Jutos kā ar uzpurni. Nostaigāju ar to plati labu laiku, bet tad reiz es stiprā vējā sērfoju pa Ķīšezeru, un man pirmo reizi dzīvē padevās glisēšana. Vispār ar tik smagu dēli kā manējais to var paveikt tikai baisā vējā čerez ņemogu. Nu, jā – pārnesies pāri ezeram nedaudz sekundēs, es, ņemot halzi, protams iemaucos ūdenī. Es vienalga smaidu, jo biju to paveicis. Tajā mirklī es atklāju, ka man ūdens kaut kā dīvaini tek pa vienu malu ārā no mutes. Sasprindzinājumā es biju nokodis protēzei malu.

Tālāk ceļš vienkāršs - Dzirciemielas klīnika, kur es nokļuva tiešām prasmīgās rokās. Mazāk par docentu gar maniem zobiem neviens negrābstījās. Man zobu stumbeņos salika inlejas (es kļūdaini tās nosaucu par fallejām – sasmīdināju zobārsti). Tā vispār nav pārāk viegla procedūra. No sākuma tev tīra un pārtīra kanālus. Dažkārt tas ir pavisam nesāpīgi, ka es krēslā iemiegu un sāku pat skaļi krākt. Tomēr reiz man kādam zobam bija līki kanāli, un anestēzija neiedarbojās. Beigās dūra tieši nervā. Man liekas, ka tajā mirklī es sapratu narkomānus, jo pēc kliedzoši asām sāpēm dūriena brīdī pēkšņi mani pārņēma tīkams siltums, un vienā mirklī sajutu neizsakāmu atvieglojumu. Vispār kanālu tīrīšana var būt diezgan kaitīgs sporta veids.

Tālāk seko smadzeņu korekcija, tfu! es gribēju teikt smaganu korekcija. Dakterīte ar nazīti griež nost lieko gaļu, lai varētu tikt pie zobu pamatnes. Kamēr darbojas anestēzija – nekas, bet vēlāk gan paliek gaužām sūnaini. Kad tas ir paveikts, var likt falleju (inleju), bet uz tās pašu zobu (protēzi, saprotams). Tas ir neizsakāmi patīkami, kad tev beigās atkal ir atkal normāli zobi, kurus var apkopt pa vienam.

Nuja, tagad, kad viss ir kārtībā, es varu par to visu pasmaidīt, un doties uz Rakstnieku poliklīniku, lai kaut uz brīdi varētu justies kā rakstnieks. Man kā patoloģiskam grafomānam tas sagādā prieku.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru