2013. gada 19. oktobris

Elvis Presley – Jailhouse Rock

Lets rock, everybody, lets rock.
Everybody in the whole cell block
Was dancin to the jailhouse rock.

Cietumā galvenā problēma esot bijusi воры в законе, t.i. kriminālie. Tiem tikusi dota visplašākā vara pār politiskajiem – pēdējie vispār netika uzskatīti par cilvēkiem. Labi, ka politisko esot bijis ievērojami vairāk – savādāk dzīve būtu bijusi pavisam neciešama. Visvairāk no kriminālo uzbraucieniem iznāca ciest ieslodzīto transporta laikā, kad viņi lielās baržās tika vesti augšup pa kādu no Sibīrijas upēm. Sencim īpaši palicis atmiņā kāds gandrīz vienlaidus notetovējies tips ar zivs acīm, kas, neskatoties uz aukstumu, esot izmeties līdz jostas vietai kails un ar nazi draudējis politiskajiem.

Sencis gandrīz nepārcieta šo pārbraucienu, jo bija „paņemts” vasarā, un viņam bija tikai plāns uzvalciņš. Viņš saslima, un droši vien nomirtu, ja kāds žīdu tautības ieslodzītais neapsegtu viņu ar savu mēteli. Sencis tad esot sasildījies, un viņam palicis labāk. Pats dīvainākais, ka tajā pusnemaņas brīdī, viņam esot rādījies sapnis, ka viņš ir atpakaļ Rīgā, viņam ir divi dēli, kas trenējas paukošanā. To mūsu radītājs atstāstīja mums, kad mēs Kmarkša ielā ar bračku paukojāmies. Jā, tobrīd Sencis nāvei bija daudz tuvāk kā jelkad agrāk, un viņam bija mājās palikušas divas meitas, nevis dēli. Par viņa sapni var tikai pabrīnīties. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka jaunākā meita – Ieva nomira, kamēr Paps bija ieslodzījumā.

Vieta, kur Sencis lauza sroku, bija „saulainā” pilsēta Noriļska. Vispār saulaina tā bija relatīvi īsu laiku. Ap vasaras saulgriežiem saule vispār nekad neesot tā pa īstam norietējusi – visu laiku grozījusies virs galvas. Toties polārā nakts esot bijusi skarba būšana. Par dzīvi zonā ir palikuši tikai kaut kādi pavirši Senča atmiņu fragmenti. Katru rītu esot devušies darbos, un tika noskandināts tradicionālais Шаг влево, шаг вправо считается побег, конвой стреляет без предупреждения. Visgrūtākais bijis strādāt pārī ar kādu budzi, t.i. bijušo zemnieku. Vajadzējis nest pāļus, bet daļa no tiem esot bijusi iesalusi peļķēs. Saimnieks uzstājis, ka no sākuma esot jāņem tie, kas ir ūdenī, jo savādāk tie sapūšot. Tā viņi visu laiku darījuši pašu grūtāko darbu, un knapi spējuši paveikt dienas izstrādes normu.  Sencis esot bijis laimīgs, kad pēc kāda laika izdevies nomainīt pārinieku. Jā, tas latviešu saimnieciskums ir viena grūti izprotama lieta!

Drīz Sencim paveicies, jo viņš sācis strādāt kā ārsts. Pie viņa nākuši ārstēties arī no apsardzes, jo oficiālais ārsts ir bijis tāds nemākulis, ka neviens nav uzdrošinājies no labas gribas izmantot viņa pakalpojumus. Tas bija labi, vienīgi beigās – jau pēc amnestijas – Sencis ilgi nevarēja tikt mājās, jo apsargi negribēja palikt bez daktera. Vispār pēc Staļina nāves pirmos, protams, atbrīvoja kriminālos. Viņi dabūja iesauku Ворошиловские птенцы. Tad, lūk, šie karātavu putni pat esot gājuši demonstrācijās ar sarkaniem karogiem par pateicību valdīšanai. Vēlāk gan viņu dēļ esot izcēlies milzīgs posts – noziedznieku skaits uz iedzīvotāju Sibīrijas pilsētās esot bijis tik augsts, ka valdība bija spiesta izdalīt speciālu transportu bandītu izplatīšanai plašākā teritorijā. Savādāk pilsētas, kas bija tuvāk soda izciešanas vietām, burtiski noslīka noziedzībā.

Jā, kad tas bija paveikts, sāka atbrīvot politiskos. Mans sencis atgriezās mājās viens no pēdējiem. Pieraksta Rīgā viņam, zināms, nebija. Sencis savā vienkāršībā lūdza izpolkomam piešķirt dzīvojamo platību, un šie, protams, visu tā uzreiz pameta un arī piešķīra. Tā tas izskatās no malas. Patiesība ir nedaudz savādāka – man to Sencis izstāstīja vēlāk. Izpolkomā viņa lūguma izskatīja kāds tikko no Krievijas atbraukušais, kurš līdz sarunai ar manu dārgo tētiņu nepazemojās. Viņš pretīgumā, ka bijušais politieslodzītais vispār uzdrošinās arī ko prasīt, tikai savieba seju un kaut ko uzšņāpa uz Senča iesnieguma. Likās, ka tas nevar būt nekas cits kā atteikums, bet sev par ne mazu pārsteigumu Sencis izlasīja прописать!, t.i. rezolūcija bija „pierakstīt”. Rakstīto gan bija grūti salasīt, jo funkcionāra rokraksts esot bijis vienkārši drausmīgs – praktiski nesalasāms. Tomēr viens bija skaidrs – не прописать būtu divi vārdi, bet te nepārprotami bija tikai viens. Tikai vēlāk, kad dzīvoklis bija jau saņemts, Sencis vēlreiz burtoja šo izšķirošo rezolūciju, un, restaurējot katru uzvilkto ķeksi atsevišķi, saprata, ka tur tomēr ir rakstīts не прописать. Vienkārši tam krieviņam gramatika acīmredzot kliboja uz abām kājām, un viņš to bija uzrakstījis vienā vārdā, kā to izrunā. Kā lai šeit neatceras stāstu, kur Putins labo Medvedjeva pirmo vēstuli pēc pēdējā stāšanās amatā, kas ir adresēta ASV Valsts Sekretārei Kondolīzai Raisai: „В oбщем нормально. Только „черножопая” пишется слитно, а „fuck you” раздельно.

Tālāk: http://wolfamuzika.blogspot.com/2013/10/wish-you-were-here-pink-floyd.html

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru