2013. gada 9. oktobris

Pionieru nometnes dziesma – autors nezināms (man)

Mēs kopā lasām grāmatas,
Uz upi ejam mēs.
Ja dažreiz arī strīdamies,
Tik dažas minūtes.

Olafam ir laba balss, bet dzied viņš nedaudz savādāk – „Mēs kopā lasām pudeles...” Es nezinu, kur viņš ir iemācījies šo dziesmu, kura, jādomā, nāk no pionērijas repertuāra. Ne viņš, ne es nekad neesam bijuši tā saucamajās pionieru nometnēs. Dziedātais gan ir balta patiesība – mēs tiešām kopā lasām pudeles. Tās Daugavmalā mūsu teritorijā starp Lielo un Mazo līci modernie tarzāni ir atstājuši nemaņā daudz (pļažistus par modernajiem tarzāniem nodēvēja Sencis). Mums tas ir veids, kā tikt pie nepieciešamajiem naudas līdzekļiem limonādes un saldumu iegādei. Līdz alum mēs vēl neesam izauguši. Jā, starp citu, vācam visas pudeles, pat sasistās, jo mēs visas vasaras garumā tur dzīvojamies pa ūdeni, bet uz pudeļu stikliem baisi varēja sagriezt kājas (kas diemžēl reizēm arī gadījās).

Lielvārdes stikla taras pieņemšanas punktā parasti pulcējas bariņš dzīves nogurdinātu cilvēku. Viņi nekur nesteidzas, domīgi pārmij pa vārdam, uzvelk prīmas dūmu, un klusi savā starpā sarunājas it kā no skaļākām runām varētu sasāpēties galva. Pudeles parasti ir svaigi kā lietotas, nevis mazgātas kā mums. Vīri nīgri vēro etiķetes. „Atmiņas par nākotni” – tā saucās kāda doķene, kuru tajos laikos rādīja ķinī. Izskatās, ka vīri, kas raugās uz ādiņām (tukšajām pudelēm), domātu gluži tāpat, ja vien spētu. Pašlaik gan viņiem svarīgākais ir salāpīties – domās pēc tam.

Mēs viņu vidū izskatāmies nedaudz eksotiski. Visas vasaras garumā mēs ģērbjamies gandrīz nemainīgi vienādi – peldbikses, virs tām krekls, kas ir sasiets uz vēdera, lai pēc peldēšanās nepaliktu no tām slapjš. Galvā cepurīte ar nagu, kas aizsargā no saules. Mums tās visiem ir vienādas. Kāds mudaks tādu bija atvedis no Meksikas, bet mana muterīte noņēma piegriesni, un pašūdināja tās visiem opernieku rajona bērniem. Kājas basas.

Tas nu tā – detaļas. Tā mēs brīnišķīgi skaistā vasaras rītā stāvam pie taras punkta, kuram teju, teju vajag vērties vaļā. Te pēkšņi atskan motora pļarkšķis, un mums pilnā ātrumā tuvojas puisis uz mopēda. Uz stūres viņš ir uzkāris divus tīkliņus ar ādiņām. Nesamazinot ātrumu, viņš panesas garām rindā stāvošajiem, un ar priekšējo ratu ietriecas taras punkta koka vārtos. Tie ir būvēti miera laikos un aptur braucēju. Tas vēl pēc inerces ar pieri atsitas pret vārtiem, atskan baiss būkšķis, un iestājas klusums. Braucējs sēž uz mopēda, bet mēs visi skatāmies. Tā paiet minūte vai divas. Beigās puisis paklusi nomurmina zem deguma – „Es domāju, ka man darbojas bremzes!”, apgriež braucamo, un dodas prom no kurienes nācis. Mēs rindā stāvošie noelšamies vien.

Vispār es to puisi ļoti labi saprotu. Arī man ar mopēdu reiz atgadījās tieši tāda pate kļūme. Es vizinājos pa Lielvārdes Saliņu – ir tur tāda vieta vecajā parkā – un pēkšņi kirdik! bremzes nedarbojas, tu vēl gluži automātiski spied pedāļus atpakaļ, bet tajā brīdī esi jau sasniedzis šķērsli, kas manā gadījumā ir parka sols, un, lūk, es lidoju pāri stūrei lai piezemētos uz vēdera gabaliņu tālāk. Labi, ka pārāk ātri nebraucu – savādāk būtu iemočījies varžu dīķī. Kā lai tādā reizē neatceras populāro padomijas laiku dziesmu, kas sākās ar vārdiem „Odnaždi v poļotje motor otkazal...Sarkanās Zvaigznes mopēdiem bija tāds defekts – pedāļu asij aplūza izcilnīši, kas nodrošināja bremzēšanu, bet tālākais ir tikai tehnikas jautājums. Labi, ka kaut kas tāds man neatgadījās, piemēram, apstājoties, lai palaistu garām braucošu auto.

Nuja, bija tie mopēdi gatavās elles mašīnas, bet tīņiem, zināms, tie ārkārtīgi patika. Pirmais tādu verķi iegādājās mans brālis. Vecākiem gan tas īsti nepatika, bet Jānis pats sakrāja naudu, un, lūk, mopēds ir jau mājās. Ap to līkņā trīs man pazīstamas tehnikas autoritātes: brāļa krusttēvs – Tedis, manējais – Ozols un vēl Sencis. Lieta tāda, ka viņiem nekādi neizdodas to verķi iedarbināt. „Laikam dzirksteles nava” – saka Ozols. Beigās, lai pilnībā pārliecinātos par šo bēdīgo faktu, viņš iebāz pirkstu sveču vada galvā, un liek mīt pedāļus. Atskan bļāviens, un mēs saprotam, ka dzirkstele tomēr iraid. Mans krusttēvs kaut ko vēl nomurmina par tūkstošiem voltu, un rakņājas ap to verķi tālāk. Beigās, kad izdodas mopēdu palaist, visi ir pārlaimīgi – varam braukāt.

Saprotams, ka tāds mopēds ir nepieciešams arī man. Sāku krāt piķi, vecāki mani atbalsta, un pēc kāda gada arī man ir savs mopis. Manai sajūsmai nav robežu – es kā apdullis braukāju visur apkārt. Vispār tā sajūsma reizēm mijās ar naida minūtēm – tam verķim pārāk bieži ir tendence apstāties. Reizēm tas atgadās labu gabalu prom no mājām, un visi sāk uztraukties, bet Sencis kāpj žigulī un dodas mani meklēt. Kad es pēc stundām trijām pārrodos, viņš man iemauc tādu pļauku, ka man izsitas asinis pa abām nāsīm. Bet pie vainas ir karburators – tas mūždien piesērē ar visādiem mēsliem, un tad mans dižais kaujas zirgs pārvēršas nekam nederīgā lūznī. To, ka visa tā vaina ir karburatorā, es uzzināju nedaudz vēlāk. Pirms tam es biju spiests stundām ilgi labot to stulbo verķi, bet, kad tas tomēr negribēja darboties, es bezspēcīgās dusmās metos kapāt cilindru un karteri ar skrūvgriezi – es esmu pārlieku emocionāls un galīgi netehnisks tips. Tomēr beigās iztīrīt sveces, izpūst karburatoram dīzes, un varbūt vēl vienu otru lietu es iemācos.

Mūsu mopēdi, zināms, nebija reģistrēti, un vairāk par visu vajadzēja vairīties no autoinspekcijas – gaišņikiem. Reiz mani tomēr noķēra – inspektors metoties līdaciņā, iekrampējās mana mopja bagāžniekā, kad es mēģināju aizbēgt. Nebija jau arī nekāds brīnums – to veci sauca Ščukins. Nekas baiss tomēr pēc tam nenotika – bija jāpierāda, ka tas braucamais ir mans, un jāsamaksā sods.

Ar laiku mēs savus mopēdus visādi uzlabojām – nomainījām sēdekļus, izpūtēju, gaismas. Aizvācām naher tos pedāļus, un ieviesām kāju balstus ar bremzi, ko mums turpat lauķenē sametināja. Īsāk sakot, prieks bija uz tādu braucamo skatīties, ja vēl būtu tas kustējies... Vispār jau muldu – beigās mopis gāja gana labi. Vienīgi mēs bijām izauguši no mopēdu vecuma. Olafs savu uzsita gaisā pirmais, es nedaudz vēlāk. Man nauda bija nepieciešama grādīgu dzērienu iegādei. Tagad, zināms, žēl.

Olafs un Jānis vēl gandrīz pamanījās iesoļot moču pasaulē. Bērtulsons, kas dzīvoja pāri šosejai, par 100 rubļiem pārdeva trīs motociklu Minsk vrakus. No tiem ilgi tika meistaroti divi braucami. Olafam vispār uz tehniku bija nags. Viņš pat pamanījās no divām ātrumkārbām salikt kopā vienu. Šī lieta gan nevedās ļoti gludi, jo no sākumā nekādīgi neizdevās vienu motoru izjaukt. Beigās Olafs ķērās pie vardarbīgām metodēm – viņš centās tikt pie kārotajiem zobratiem, ar cirvi sadragājot karteri. Te nāca talkā kaimiņš – Vihervecis (on že Jūlis) – un parādīja Olafam skrūvi, kuru tam iepriekš nebija izdevies atrast. Vienalga, skats bija pasakains, kad Olafa muterīte tur motoru, bet pats vēzējas ar cirvi. Kā lai šeit nenāk prātā dziesma Careful with that axe Eugene!

Močiem nebija numuru, un mēs ar tiem varējām braukt tikai krosiņus pa mežu. Tas bija diezgan interesanti, bet drīz apsīka – mēs bijām jau pieauguši. Mans vājprātīgais brālis gan tagad vecumdienās atkal ir nopircis moci. Virzāmies atpakaļ uz bērnību.


2 komentāri:

  1. Ne Vihervecis,bet Vihrvecis,hi,hi...!

    AtbildētDzēst
  2. - v etom dome žil Aļeksandr Sergejevič Kuškin...
    - ņe Kuškin, A Puškin!
    - Kuškin i kizdjec!
    Mēs kaimiņu saucām par Viherveci..

    AtbildētDzēst