2013. gada 11. oktobris

Rocky Raccoon – The Beatles

Rocky burst in and grinning a grin
He said Danny boy this is a showdown
But Daniel was hot-he drew first and shot
And Rocky collapsed in the corner.

Slepkavība – tas ir kaut kas briesmīgi neģēlīgs. Viens cilvēks atņem otram eksistenci, jušanas, tiekšanos pēc laimes – ar vienu vārdu sakot – visu. Tādā brīdī tu vari iedomājies upura nenodzīvoto dzīvi – nepaveiktos darbus, varbūt nesastapto mīlestību un pasaulē nenākušos bērnus. Kas vēl var būt briesmīgāks? Manuprāt, nekas. Ja skatāmies smalkāk, tad slepkavības var būt visdažādākās. Piemēram, vienkārši neuzmanības rezultātā, kad vainīgā morālās ciešanas varbūt ir ne mazākas par sodu, kas viņu sagaida. Pavisam savādāka lieta ir nogalēšana ar primitīvu mērķi iedzīvoties, kas droši vien ir pati izplatītākā. Tad vēl nāk visas tās smalkās atriebības slepkavības, kuras atsevišķās zemēs bezmaz vai tiek attaisnotas – vendetta, piemēram. Dažkārt tās tiek pastrādātas emociju uzplūdā gluži impulsīvi, bet citreiz atmaksa ir kā kronis ilgam un sarežģītam procesam. Un kur tad vēl visi tie maniaki, kas pastrādā noziegumu vienkārši prieka pēc vai arī kādu psihisku slimību nomākti.

Visbriesmīgākie man liekas gadījumi, kad slepkava izrādās kāds, kam upuris ir uzticējies vai pat pieķēries. Tad nāve nav vienkārši zaudēta cīņa pret ļaunu pārspēku, bet gan kā dūriens mugurā, kā nodevība. Kāpēc es tā filozofēju par tik aplam drūmu tematu? Kā parasti – aiz nav ko darīt – vienkārši gremdējos atmiņās. Tikai nepārprotiet – šī nav mana atzīšanās vēstule Republikas Prokuroram. Es nevienu neesmu nomušījis un neko tādu neplānoju darīt. Reiz gan es pats biju upuris. Vai tas maz ir iespējams? Slepkavību upuri parasti atmiņas nepārcilā, bet gan audzē puķes sev uz vēdera. Vai mani būtu piemeklējis prāta aptumsums? Ir, protams, piemeklējis, bet ne tik ļoti, lai es iedomātos šeit aprakstīt pats savu nāvi. Situācija bija daudz prastāka, bet par visu pēc kārtas.

Es bērnībā kopā ar senčiem un brāli bijām devušies ekskursijā uz Cēsīm. Tas bija pirmais puslīdz apzinātais ceļojums manā mūžā – man bija pieci gadi. Diena pagāja lieliski, bet pret vakara pusi man sasāpējās vēders. Kad atgriezāmies Siguldā, no kurienes mēs bijā devušies ceļā, situācija tikai pasliktinājās. Senči pētīja mani, un sāka sarunāties latīniski, tas ir, sāka lietot dīvainus terminus šajā valodā. No tā es atskārtu, ka nu patiešām ir sūdi.

Uz slimnīcu Siguldā mani tomēr neaizgādāja – Sencis ar kaut kādu auto aiztransportēja mani pie sevis – uz Stradiņiem. Ir viena lieta, kuru es nekādi nespēju saprast – kāpēc slimnīcā pirms tevi izmeklē ārsts, tu vienmēr sāc justies bezmaz vai vesels. Laikam bailes no dakteriem cilvēkā ir vienkārši iedzimtas. Šeit gan man nav īpaši ko baidīties, jo ap mani ir cilvēki, kuriem es pilnībā varu uzticēties – Bāliņiene – manu senču kompānijā parasti saukta par Natu – un vēl mans tētiņš. Ak, jā! Es nepateicu, ka Bāliņa ir daktieriene – tāpat kā mana Mamma, Paps, mana krustmāte Gita, mana brāļa krustmāte Irma... vai man turpināt? Visi bija dakteri, ārstu man visapkārt bija baigi čum – kā negrieztu suņu. Bāliņiene mani mierina – saka, ka man nemaz nesāpēšot. Un tajā brīdī tas arī notiek – viņa mani nogalina. Negaidīti uzliek man uz sejas tādu kā gumijas vāku. Tas nav gaiss, kas no tā nāk, bet gan kaut kas pretīgi šķebīgs – es smoku! Gribu izrauties, bet man tas neizdodas, un es krītu tādā kā melnā bezdibenī. Tomēr ar prātu es visu saprotu – mani tikko nogalināja. Pie kam cilvēki, kuriem es tā uzticējos! Bezspēcīgās dusmās un no žēluma pret sevi vēl sāku raudāt, bet viss jau ir beidzies – esmu miris.

Atjēdzos citā telpā, un pie manas gultas sēž Muterīte. Gribu pakustēties, bet man tas neizdodas – esmu sasiets! Mamma mani nomierina, un saka, ka viss ir kārtībā, man ir izoperēta aklā zarna (vai tad mēdz būt arī redzīgas zarnas, t.i. ar acīm? – es paspēju nobrīnieties), bet es nedrīkstot tagad celties augšā. Muterīte saka, ka viņa varot mani atsiet, ja es apsolīšos gulēt rātni. Man tajā brīdī nav ne mazākās vēlmes celties uz pakaļkājām, un es nosolos. Tomēr tikko Muterīte iziet no palātas, es mēģinu piecelties sēdus. Kāpēc? Nudien nezinu – laikam jau cilvēkam vienmēr pašam gribas pārliecināties par savu spēju robežām. Sajutis asas sāpes pavēderē, es atkrītu atpakaļ guļus un gudroju, vai tikai tagad nebūs noticis kaut kas vēzisks – neklausīt ārsta padomam taču ir tik stulbi!

Nuja, vakarā, kad Muterīte aiziet prom, mani atkal sasien. Pamostos es nakts vidū, un saprotu, ka baigi derētu aiziet uz tualeti – pa lielajām darīšanām. Bet kur tu sasiets vari doties? Bez tam viss apkārt ir tumšs, svešs un nesaprotams. Nolemju ciesties līdz rītam. Lai kaut cik atvieglinātu savu stāvokli, lūkoju tā prātīgi pirst. Tā arī iemiegu. Sapņoju, ka esmu mājās, kur varu pavisam mierīgi nokārtoties. Kas par atvieglojumu! Protams, kad no rīta pamostos, konstatēju, ka esmu apdirsies – lieta ar ko es nelepojos, bet tomēr nevaru izsvītrot kā nebijušu no savas biogrāfijas.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru