2013. gada 6. decembris

Рок-н-ролл мертв – Аквариум

Мы встретимся снова, мы скажем "Привет", -
В этом есть что-то не то...

Priekšpēdējā vai pēdējā kāpņu telpa? Purčikā es jūtos kā marsietis uz svešas planētas. Kāpju augšup pa kāpnēm, cerot, ka tas nebūs jāatkārto nākamajās blakus. Nāk prātā, kā vidusskolas gados reiz kādā dzerstiņā Imantā es tā arī nespēju atrast savus sobutiļņikus pēc tam, kad man izkrita loze skriet uz veikalu pēc nākamās alkohola porcijas. Es zvanīju pie dažādām durvīm, bet arvien trāpīju vienā un tajā pašā dzīvoklī – gluži kā zināmajā aņukā –Да, нет, вы здесь не живете вы ошиблись адрессом...Слышь, бабуля, что за прикол, ты, значит, везде живешь, а я нигде не живу?

Super! Durvis atver Ērmanītis. Vispār manā galvā ir ļoti grūti pārvārīt to, ka Agnis ir apmeties Purčikā, bet tā jau nav viņa izvēle. Satiekot Ērmanīti, es vienlaicīgi jūtos gan priecīgs, gan vainīgs. Priecājos par iespēju satikt vecu armijas biedru, un iespēju kaut vai uz pāris stundām atgriezties zēnībā. Vainīgs par to, ka esmu viņu nodevis. Tas ir, ne tieši viņu, bet gan mūsu kopējo reliģiju – mūziku, ko esam praktizējuši armijā divu gadu garumā. Es, protams, klausos mūziku, un tā joprojām ieņem svarīgu vietu manā dzīvē, bet tai priekšā ir nostājušās citas prioritātes. Piemēram, mazgāt autiņus, gludināt tos, sildīt putriņas – un tā tālāk un tā joprojām. Un tā vēl ir tikai niecīga daļa no tā, ko dara Ingrīda. Mans ieguldījums ir tikai tik liels, lai viņa no pārguruma vienkārši nenojuktu. Atceros Ingrīdas smaidu, kad es pēc kāzām paziņoju, ka man ir nepieciešamas pāris stundu dienā tikai sev – grāmatām un mūzikai. Tāds naivums manā vecumā! Jā, viss ir savilcies baigā putrā.

Zvaniņš, kas karājas durvju ailē, iebelž man pa pieri, un es atgriežos realitātē. Ērmanītim ir vēl viens viesis – viņa priekšnieks vai kompanjons architektu birojā, ja es pareizi saprotu viņu attiecības. Tas ir vīrs ar hipija pačeni un nedaudz vecišķu seju, kas kontrastē ar to. Kādu laiku paklausījies, kā Ērmanītis savā piepaceltajā stilā izplatās par kādām tur jaunām lietām, kas ir dzirdētas pēdējā laikā, viņš nenociešas un saka: „Es uz mūziku skatos savādāk kā jūs. Tā ir mans palīgs, mana ceļa nūja dzīves ceļojumā. Es neskatos uz to ar tādu fanātismu kā jūs.” Jā, ceļa nūja, kuru iemet krūmos, kad jākāpj vilcienā – es paspēju padomāt. Ērmanīša draugs atvadās, un mēs varam mierīgi vadīt tālāk savu alkoholisko mūzikas vakaru.

Ērmanītis ir pasācis vākt Krievijā izlaistas plates. Tur kaut kādi veikli vīri ir sākuši ierakstīt klasiskos roka albumus, un Agnim ir izdevies uzsēsties uz šīs straumes. Kad es ieraugu vinilu, sirds man sažņaudzas no skaudības. Agrāk es esmu sapņojis ieviest sev šo formātu, bet allaž pietrūka piķa. Pēkšņi Agnis uzliek kādu ripuli, kur viens onkulītis dzied skaidrā krievu valodā. Man pret krieviem vienmēr ir bijuse alerģija – visādi kobzoni un magamajevi bija to uzdzinuši. Šis dzied kā bards. Es tajā laikā vēl nebiju atklājis sev Dilanu, bet tīri instinktīvi man šāds stils patīk. Ieklausos vārdos:
Я видел генералов,
Они пьют и едят нашу смерть,
Их дети сходят с ума
От того, что им нечего больше хотеть.

Roka ciešāk sažņaudz glāzi. Jā, tā tas ir. Varbūt kādreiz kas mainīsies, bet patlaban mēs tikai dzeram, lai spētu sadzīvot ar šo neciešamo realitāti, kurā esam iemesti jau kopš dzimšanas. Vecāku un vecvecāku nostāsti par citiem laikiem liekas kā teikas.

Kopš tā laika es sāku interesēties par Akvariumu kā sugu un Grbenščikovu konkrēti. Tomēr tā riktīgi viņu klausīties sānāca tikai labu laiku vēlāk, kad sāku krāmēties ar failiem. Man, pretēji katrai loģikai, iepatikās viņa krieviskās dziesmas Moskovskaja Oktjabrjskaja, Čornij Vetjer, Dostojevskij un daudzas citas. Gadījās aizklīst arī uz viņa konci. Būtu gribējies vairāk, bet arvien atradās kāds iemesls neaiziet. Nesen, kad apkritu no muguras sāpēm, es klausījos Akvarium visas dienas garumā, un nolēmu – es noteikti iešu uz nākamo Grbenščikova konci Rīgā. Tad sekoja belziens zem jostas vietas – koncerts būs, bet Arēnā Rīga. Lieta tāda, ka esmu zvērējis tur kāju vairs nespert, ja runājam par mūziku. Sajūtos kā spīlēs, bet beigās neizturu un nopērku biļetes. Tad man uzbrūk mana jaunākā – esmu viņai arī apsolījis aizvest uz Grebenščikovu. Labi – nopērku šiem vēl divas biļetes, vai, precīzāk, atdodu savas, lai iegādātos sev krutākas, un pirmdien visi satiksimies Aquarium jubilejas koncertā "BG 60".

Локоть к локтю, кирпич в стене;
Мы стояли слишком гордо - мы платим втройне:
За тех, кто шел с нами, за тех, кто нас ждал,
За тех, кто никогда не простит нам то,
что
Рок-н-ролл мертв - а мы еще нет.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru