2013. gada 24. decembris

Lai rūķu dziesma skan – no Disneja multenes par Sniegbaltīti

....Lai skan, lai skan,
Lai darba dziesma skan.

Mani pirmie Ziemassvētku iespaidi saistās ar šo dziesmiņu. Sencis bija aizvedis mūs uz Eglīti Kolchoznieku Akadēmijā – tajā pabriesmīgajā Staļinlaiku mājā, kādas, manuprāt, bija uzcirstas visu Padomju Savienības t.s. republiku galvaspilsētās. Tad, lūk, šajā Jaungada (Ziemassvētki tajā laikā bija atcelti) Eglītē dejoja rūķi sarkanās cepurēs, dziedādami šo dziesmu, un man tas ārkārtīgi patika. Man varēja būt kādi četri gadi, un šis pasākums mīt kaut kur manā atmiņā, bet ir aizklāts ar tādu īpašu aizmirstības plīvuru, kuram mala šad un tad viegli paceļas, lai sniegtu vēl kādas detaļas, piemēram, kā mēs tuvojamies šai milzonīgajai mājai, kas man likās biedējoši liela. Bet tad plīvurs atkal sakļaujas, un neļauj vairs nekādas detaļas sazīmēt.

Bet pašus Ziemassvētkus mēs allaž sagaidījām mājās. Tie bija skaistākie gada svētki, jo atbrauca Siguldas Opaps un Omamma – mīļākie cilvēki zemes virsū. Ar viņiem varēja netraucēti izpļāpāties un spēlēt dažādas spēles. Piemēram, mest viens otram mazo ķisenu, nosaucot vārdu uz noteikta burta, līdz visi vārdi bija nosaukti. Galdi bija bagātīgi klāti, bet mums no Siguldas katram bija sava paciņa gardumu ar lazdu riekstiem, āboliem un Omammas cepumiem – t.s. „klaipiņiem”. Īsāk sakot, dzīve sita ar atslēgu. Pēc vakariņām mēs dedzinājām eglīti, bet Sencis uz klavierēm spēlēja Ziemassvētku dziesmas, un vecvecāki dziedāja. Tad kaut kādā psiholoģiskā brīdī pie ārdurvīm atskanēja zvans, un mēs ar Jāni metāmies tās atvērt, cerot sastapt vaigā Ziemsvētku Vecīti, bet vienmēr bijām par vēlu – uz sliekšņa bija atstāts milzīgs dāvanu maiss, bet Vecītis bija jau gabalā. Tad nu Sencis nesa to iekšā, un sākās dāvanu dalīšana. Lai tās nopelnītu, mums bija jāskaita dzejoļi par Ziemsvētkiem vai jādzied dziesmas. Kad maiss bija tukšs, tika iedegta gaisma, un mēs metāmies atsaiņot dāvanas. Ar laiku, protams, sapratu no kurienes tās dāvanas rodas. Tomēr laiks, kad es tiešām ticēju Ziemsvētku Vecītim, man ir palicis atmiņā kā skaistākais manā mūžā.

Vienu gadu mūs piemeklēja liela nelaime. Mani vecāki cieta smagā autokatastrofā. Sencis bija tikko atpakaļ no slimnīcas, bet Mamma joprojām gulēja Traumās ar smagu kontūziju, sagaņģētu seju un neskaitāmiem lūzumiem. Tie nebija priecīgākie mūsu Ziemsvētki. Eglīte tomēr bija, bet pie tās mēs bijām tikai četri – Jānis, Omamma, Paps un es. Sencis kā parasti spēlēja Ziemssvētku dziesmas, un Rīgas Omamma viena pati dziedāja. Mums tas bija pārsteigums, cik skaisti viņa to prata – agrāk tas bija paslīdējis garām mūsu uzmanībai, jo parasti visi dziedāja kopā, un tad ir grūti saprast, kuram ir kāda balss. Bijām jau samierinājušies ar domu, ka dāvanu šogad nebūs, jo – kā jau teicu – Sencis bija tikko no slimnīcas, naudas arī nebija nemaz – viss aizgāja tā sasodītā auto remontam. Tomēr dāvanas atradās. Izrādās Jānis bija iztukšojis savu krājkasīti, un par mazām naudiņām katram kādu nieku nopircis. Man trāpījās ķemme par 20 kapeikām. Tā ir viena no vērtīgākajām Ziemsvētku dāvanām, kādu es jebkad saņēmis, jo tā nāca no sirds.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru