2014. gada 15. janvāris

Whiskey in the Jar – The Pogues

whack for the daddy 'ol
whack for the daddy 'ol
there's whiskey in the jar.

Gandrīz katrā vesternā ir epizode, kur cilvēks, kas visu dienu ir pavadījis ceļā pa svelmainu prēriju, pēdējiem spēkiem burtiski iegāžas pa salona durvīm, un pieprasa... viskiju. Acīmredzot kaut kā pret dehidratāciju ir jācīnās. Ar šodienas acīm skatoties, es viņa vietā labāk būtu izvēlējies alu vai ledus tēju. Tomēr vesternu autoriem bija labāk zināms. Šādu filmu iespaidā bērnībā es domāju, ka viskijs ir neparasti veldzējošs dzēriens, kas vēl bez tam ir apveltīts ar dziedinošām īpašībām, jo ievainotajiem arī parasti deva dzert viskiju, nevis kaut kādas tur nožēlojamas zāles vai vienkārši ūdeni. Vienīgi uz sarkanādainajiem viskijs atstāja nelāgu iespaidu – tad tie palika stulbi. Visi citi atspirga un manāmi pieņēmās prātā.

Man pašam nebija ne mazākās iespējas nogaršot šo ugunsūdeni, jo Padlatvijā tādu lietu neviens nebrūķēja. Tad kādā apaļā jubilejā Sencim bija iedāvināta pudele Ballantine's. Ap to brīdi mēs ar Jāni jau bijām pietiekoši lieli, lai lietotu alkoholu, un reiz, sagaidot Jaungadu un spēlējot tradicionālo preferansu, Sencis cēla galdā šo dzērienu. Jaucām to ar sodu. Nevarētu teikt, ka man tas dikti garšotu, bet dzert varēja. Kaut kur ap diviem naktī Sencis apjauta, ka mēs vienkārši žūpojam, jo puspudele ugunsūdens jau bija aizgājuse. Mūsu radītājs steidzīgi pielika šai lietai punktu, jo šāda dzerstīšanās, pie kam ar paša dēliem, viņam lāgā nepatika.

Nākamo reizi pie viskija es tiku, kad Krišs visu mūsu kompāniju iepazīstināja ar burbonu. Tas, kurš pazīst Krišu, sapratīs, ka tas vienkārši nevarēja būt skočs, jo 7x8 lielais Klinta Īstvuda feiss, kas viņa dzīvoklī no milzu plakāta vērās mūsos, to vienkārši nespētu pārdzīvot. Krišs vispār bija/ir pasists uz vesterniem, un tas, manuprāt, bija galvenais iemesls, kāpēc mēs izvēlējāmies burbonu. Neatceros, vai tas bija Jack Daniel’s, Jim Beam vai kāda cita inde. Dzērām „taisni”, jo labu mantu nepieklājās maitāt ar ūdeni. Nu, par viskija cilvēku es toreiz vēl nekļuvu. Man bija jāgaida vēl kādi pieci vai desmit gadi, līdz es iepazinu šo dzērienu tuvāk.

Satrāpījās tā, ka man bija jāved klienti uz mūsu kompānijas Izpētes Centru, lai pierādītu mūsu produktu priekšrocības. Laboratorijas atradās netālu no Glāzgovas. Biju nedaudz noraustījies, jo nekad pirms tam nebiju vadājis apkārt desmit cilvēku grupu. Turklāt laba daļa no tās bija profesori, viens bija pat kādas augstskolas rektors. Tāpēc es bažījos, kā man veiksies ar šādu akadēmisko desmitnieku. 

Sarežģījumi radās jau pašā sākumā, kad mūsu ļoķeni no skrejceļa atgrieza iekāpšanas punktā, lai arestētu kādu nelaimīgo, kas acīmredzot bija domājis, ka ir jau paglābies no Latvijas likumsargiem. Šī lieta aizkavēja mūs par kādu pusstundu, un es sāku nervozēt ne pa jokam, jo Londonā starp reisiem mums bija tikai nepilna stunda, bet bija vēl jāiziet muita un robežkontrole – mēs tad vēl nebijām Eiropas Savienībā. Es sevi mierināju ar domu, ka abi lidojumi bija ar Britsh Airways – bija dzirdēts, ka, lidojot ar vienu aviolīniju, pasažieri tiek pagaidīti.

Londonā man par pārsteigumu mūs sagaida slaida (~195) jauniete (~45) Britsh uniformā ar manu vārdu uz plāksnes. Savākuse mūs, viņa paziņo, lai mēs neatpaliekam, jo viņa mūs nogādās uz Glāzgovas reisu. Es būtu vēlējies, lai kāds tālāko būtu uzņēmis filmā! Meitene raitā solī, bet mēs pārējie ātros rikšus, devāmies uz pasu kontroli. Tur visas rindas tika apturētas, lai mūs dabūtu cauri. Tieši tāpat tikām garām muitai. Komiski, ka aiz sevis dzirdēju kādu skaidrā latviešu valodā sakām „Kas tie tādi?!”. Īsāk sakot, mums gāja vareni. Vienīgi nedaudz pazemojoši bija skriet aiz meitenes, kas tik naski soļo. Man ta’ kas, bet profesori? Nekas, turējās braši, neatpalika. Izskatījāmies pēc cāļu bariņa, kas seko vistai.

Glāzgovā, pēc apmešanās hotelī, pirmā lieta man bija aizvest šo akadēmisko grupu uz viskija brūzi, lai noņemtu saspringumu, un kaut cik sapazītos ar ceļabiedriem. Apmeklējām Glengoyne viskija ražotni, kur mūs iepazīstināja ar šā dzēriena tapšanas noslēpumiem visos sīkumos. Beidzot es uzzināju, kas ir single malt, un vēl, kas ir single cask. Ja kāds par pēdējo varbūt nezina, paskaidrošu, ka Glengoyne viskiju pilda lietotās amontiljado mucās, kuras izjauc pa dēlītim un saliek pa jaunu turpat uz vietas. Viskiju iztur 10 un 17 gadus ilgi, bet to, kuru glabā tajās pirmo reizi, noliek atsevišķi, un pilda pudelēs, kas tiek numurētas. To tad arī sauc par single cask. Lieta tāda, ka pirmais viskijs pēc amontiljado ir īpaši aromātisks.

Lai mazinātu savu augsti izglītoto ceļabiedru sapīkumu par pazemojošo skrējienu pakaļ British meitenei, es nopirku pudeli desmitgadīga single cask un oriģinālo Glengoyne viskija glāzi, kas ir ļoti līdzīga vīna glāzei. Tad mēs to pudeli kolektīvi izdavījām mūsu viesnīcas priekšā, stāvot zem milzu rododendra, kas tur bija pastiepies teju lazdu pudura lielumā. Ar to brīdi mani augsti izglītotie ceļabiedri bija atmetuši katru stīvumu, un visa tālākā viesošanās whiskylandā norisinājās neparasti veiksmīgi.

Vēlāk es pavadīju vēl trīs grupas šādos „tehnoloģijas iepazīšanas” braucienos, bet šis pirmais man ir visdziļāk iespiedies atmiņā. Jā, un kopš tā laika es protu novērtēt labu single malt.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru