2014. gada 21. februāris

Bohemian Rhapsody – Queen

Mama, just killed a man
Put a gun against his head
Pulled my trigger, now he's dead
Mama, life had just begun
But now I've gone and thrown it all away

50. skolā visi mēs bijām baigie čistopļuji. Nebija mums tur ne kārtīgu zagļu, ne bandītu. Nu gadījās mums, zināms, arī visādi brīnumi. Reiz kaut kādi čaļi aiz nav ko darīt Bastejkalnā bija vēluši sniega bumbas, un ar tām sasitušu prožektoru, kas izgaismoja tiltiņu pāri kanālam. Valstij tika nodarīti zaudējumi aš 200 rbļ. apmērā. Puisi, kurš bija pie vainas, iešūpoja paraugprocesā, kā tajos laikos to mēdza dēvēt. Ja nemaldos, viņa vārds bija Raitis. Viņa vecāki bija šķīrušies, bet tēvs puisi regulāri apciemoja un apdāvināja ar visādām ārzemju šmotkām, jo viņš bija jūrnieks. Vēl viņš burtiski apbēra Raiti ar naudu. Reiz es neviļus biju liecinieks, kā tika iedāvināti 10 rbļ., kas tolaik likās neiespējami liela nauda. Tētiņš spieda Raitim rokā bleķa rubļus pa vienam, pēc katra kaut ko sakot un novēlot. Tomēr neko priecīgs vai laimīgs Raitis tobrīd neizskatījās.

Toties palicis viens, Raitis brūvēja visādus mēslus – viņš praktiski bija nekontrolējams. Par sasisto prožektoru viņam piesprieda gadu kolonijā, un veids, kā Raiti aizveda, šausmīgi atgādina filmu „Vai viegli būt jaunam?”, kur no visiem vilciena demolētājiem, viens tika izvēlēts par vainīgo. Runā, ka pēc pāris mēnešiem Raiti ar atsistiem iekšējiem orgāniem no kolonijas atbrīvoja. Viņš jau nebija nekāds bandīts – vienkārši dauzoņa, kuru māte un skola tā īsti nespēja valdīt. Jāatzīstas, ka uz mani šie notikumi atstāja pietiekoši lielu iespaidu. Es sāku paniski baidīties, ka tikai kaut kādu nolādētu apstākļu sagadīšanās rezultātā arī ar mani nenotiktu tāpat kā ar Raiti.

7. skolā paraugprocesi notika katru gadu, un allaž kāds skolnieks tika notiesāts un ieslodzīts. Savukārt tie, kuri bija jau savu sroku atsēdējuši, parasti ieradās skolas ballēs un sarīkojumos, lai šos pasākumus padarītu krāsainākus un aizraujošākus. Ejot uz dejām, allaž bija jāpatur prātā, kā neiekļūt jelkādās attiecībās ar kriminālo jaunatni. Es, protams, dikti baidījos no visiem tiem dīvainajiem tipiem, kas, sadzērušies cikliņus un citus mēslus, uzvedās neadekvāti – no pilnīgas apātijas līdz nesaprotamām agresivitātes lēkmēm. Īpaši palicis prātā viens gadījiens, kur kādam kriminālam tipam kurpju gali bija nosmulēti ar asinīm – viņš tikko bija kāvies un kādu atspārdījis. Toreiz skolas direktors aizslēdza durvis viņam deguna priekšā un neielaida uz dejām. Puisis, ilgi negudrodams, iemauca dirkšķim pa seju cauri stiklam, daudz nebēdājot, ka tā viņš sagriezīs sev roku. Tika izsaukta milicija.

Mana taktika bija ņevisovovatsja. Es kopā ar visiem smēķēju un/vai dzēru, ja tāda iespēja uzradās, un vismaz ārēji izlikos, ka esmu tikpat bravūrīgs kā visi. Tomēr es nekad nepiedalījos citu aizskaršanā, īpaši cigarešu vai naudas streļīšanā – pēdējais jau nereti robežojās ar atklātu laupīšanu. Tādās reizēs es centos pēc iespējas ātrāk nosvīst, lai nejaušības dēļ neizrādītos kāda vēziska pasākuma dalībnieks. Patiesībā mūsu klasē neviena tāda pavisam īsti krimināla elementa jau arī nebija. Toties B. klases vienaudži pamanījās reiz pēc kādas žūpošanas restorānā „Ruse” piekaut un aplaupīt vienu veci no orķestra – atņēma viņam naudu un zelta pulksteni. Nākamajā dienā es nevarēju saprast, kāpēc Uldis – tā sauca to puisi – tā grib pārdot it kā savu pulksteni, bet pats pie uzpircējiem komisijas veikalā iekšā nedodas. Šis apšaubāmais gods piekrita man. Jā, labi, ka pulksteni kaut kāda iemesla dēļ toreiz nenopirka. Izpalika lieks dzerstiņš, bet, galvenais, mans vārds neparādījās pie zagtas mantas tirgošanas. Vēlāk puišus noķēra un tiesāja par šo pašu laikrādi. Viņi savā stulbumā bija atkal devušies dzert uz „Rusi”, bet muzikants viņus atpazina un izsauca dūzeni. Sekoja kārtējais paraugprocess, bet Uldim toreiz palaimējās – iedeva tikai pusotra gada nosacīti. Es gan dzirdēju, ka vēlāk pēc skolas beigšanas Uldis vienalga nokļuva čokā – laikam viņam bija tāds liktenis.

Jā, tas bija visai dīvaini, kā čaļi varēja uzvesties pavisam normāli un adekvāti – mēs kopā braucām uz jūriņu sist futeni un dzert aliņus, bet tad tu uzzini, ka tās pašas dienas vakarā viņi ir kādu apkantorējuši vai ko nofenderējuši. Zaga parasti skolā importa kurtkas no garderobēm. Mūsu skolas direktors šausmīgi lepni stāstīja par kaut kādu defektīvu metodi (varbūt deduktīvu?), kā viņš esot izskaitļojis vainīgo. Kādās 5-6 zādzībās viņš izpētījis skolnieku sarakstu, kuri tur bijuši tuvumā, un beigās konstatējis, ka tikai viens audzēknis ir bijis klāt visās reizēs. To tad arī direktors nominēja par zagli. Puisis atbildes vietā pasūtīja pedagogu uz poda ar visām viņa „bērnišķīgajām aizdomām”, un pārgāja mācīties uz vakarskolu. Cita starpā, direktoram, manuprāt, toreiz bija taisnība. Jā, skola mums bija tāda, kā lai to pasaka, – ne bez savām īpatnībām.  

Tomēr visvairāk sūdu, manuprāt, cēlās no kaušanās. Ja vēl pirms pāris gadiem tā bija tāda puišu plēšanās un blēņošanās, tad vidusskolā izrādījās, ka pēkšņi visi ir pieauguši, un kautiņu rezultātā tika izdarīti smagi miesas bojājumi, un nebija nemaz tik tālu, lai kādu nomaitātu pavisam. Tomēr pašā skolā kāvās salīdzinoši reti. Tas parasti notika zēnistabā viens pret vienu. Iejaukties šādā duelī vai censties kaušļus izšķirt nebija pieņemts. Tā vietā visi deva padomus, kā labāk sist, ka nevajag aizmirst, ka var spert ar kājām un tml. Plašāki kautiņi parasti norisinājās Jūrmalā dzerstoties pa alus bāriem. Man gan dieviņš žēloja, un nesanāca ņemt kādā no šādiem pasākumiem dalību. Vienreiz gan redzēju, cik bīstams ierocis prasmīga kaušļa rokās var būt alus kauss. Ja ar to iegāž pretiniekam pa seju, tad tā pārvēršas asiņainā putrā – baiss skats. Jā, tur tika izmantoti arī naži un rungas, t.i. bomji un mieti. Vēlāk izrādījās, ka viens no kaušļiem ir tāds kā mūsu draugs vai velns viņu sazin kas, un mēs sākām kopā dzert. Vakara gaitā jaunietim radās doma arī mūs pie vienām sāpēm aplaupīt, bet tas viņam tik lēti neizdevās. Mēs izmantojot to, ka puisis bija jau pamatīgi apdzēries, bet mēs paši lieliski pārvaldījām „1. karatē likumu” – ātri skriet un labi paslēpties. Viss beidzās priekš mums laimīgi.

Jā, tādi notikumi, zināms, nebija mūsu ikdiena, tomēr atsevišķi gadījumi bija, un nav patīkami tos atcerēties. Tomēr izsvītrot to visu kā nebijušu arī nav iespējams.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru