2014. gada 27. februāris

Circus Of Sour – Donovan

The clown chases spotlights,
The bear faces hot lights
Pelted with peanuts and coke, hey the coke.

Sen, sen bērnībā Opaps man stāstīja, ka vienai saimniecei laukos esot sētā dzīvojis pieradināts lācis. Viss bijis labi, bet laiku pa laikam šis dzīvnieks es pasprucis pašgribā, t.i. patvaļīgi atstājis mājas. Reiz, kad kundze devusies uz staciju – viņai esot bijušas kādas tur darīšanas Rīgā – viņa ievērojuse, ka lācis atkal ir izlauzies un seko viņai. Meitene riktīgi sadusmojusies, un sadevusi palaidnim ar lietussargu pa galvu, un aiztriekuse to māju virzienā. Esot bijis grūti izšķirties, vai iet uz vilcienu, vai arī atgriezties, lai iespundētu lāci. Pēdējais licies tomēr svarīgāks, un saimniece devusies mājās, visu ceļu lamādama ķepaini. Tur atklājās, ka viņas lācis rātni dzīvo aizgaldā un nekur nav bēdzis. Tad kundze sapratuse, kam sadevusi pa galvu, ejot cauri mežiņam uz staciju... Ļoti nekonkrētam lācim, kas mierīgi vadīja savas dienas mežā.

Iespējams, ka tas bija „pautu stāsts”, t.i. – izdomājums, bet man bērnībā tas dikti patika. Ļoti atgādina vienu Džeralda Darela atstāstīto sāgu par „maita katarzvērs”. Tur slavenais zoologs bija sagūstījis kādu reti sastopamu dzīvnieku eksemplāru, bet nolaidīgais nēģeris, kas tīrīja krātiņus, bija atstājis vaļā durtiņas, un dzīvnieks, ko tur visi saukuši „katarzvērs”, esot aizmucis. Aizkaitinātais dabas pētnieks licis vainīgajam katarzvēru meklēt, kaut tas ir bijis pilnīgs nonsense – vienkārši mission impossible. Tomēr Darels esot devis mājienu, ka par tādu nolaidību pienākas augstākais soda mērs – nāves sods, acīmredzot – un nabaga nēģeris visu vakaru esot dauzījies pa krūmiem ap nometni meklēdams nozudušo dzīvnieku, visu laiku skaļi gauzdamies „Ak tu, maita katarzvērs! Kā man tevis dēļ nākas ciest!” Liels bija Darela pārsteigums, kad pēkšņi atskanēja: „Ā, te tu esi, maita katarzvērs!”, un drīz dzīvnieks ticis sagūstīts un nogādāts atpakaļ krātiņā. Tikai tad atklājies, ka īstais zvērs esot bijis ieracies lapās un gulējis, bet sagūstīts ir pavisam cits šās retās sugas eksemplārs. Varētu jau es tik plaši neatstāstīt Darela grāmatu saturu – vienkārši, kad es jūtos nelaimīgs, vai, precīzāk, brīžos, kad man pašam liekas, ka man ir iemesls tādam būt, es mēdzu žēloties uz visu pasauli: „Ak tu, maita katarzvērs! Kā man tevis dēļ nākas ciest!” Dažkārt man tas neviļus pasprūk skaļi visnepiemērotākajās vietās, piemēram, apspriežot kādu sarežģītu projektu, ka visi klātesošie samulst, un domā, ka man ir jumts aizbraucis. Tādu, kas ātri uztver the feelings of the few, t.i. atpazīst, kas ir katarzvērs, ir gaužām maz. Tomēr es priecājos par katru, kuru man ir izdevies šādi atklāt, un uzreiz prātā piepulcinu viņu pie kandidātiem, kas dienās varētu kļūt par maniem draugiem.

Jā, bet atpakaļ pie lāčiem. Bērnībā tos daudzkārt iznāca redzēt Zvēru Dārzā, kad Sencis pa svētdienām mūs uz turieni vadāja. Tomēr tas nav pieminēšanas vērts salīdzinājumā ar gadījienu, kad redzēju lāci cirkū. Neatceros, cik man bija gadu, bet skolā noteikti vēl negāju. Tur lāči braukāja pa apli uz divriteņiem un močiem. Es biju vienkārši sajūsmā, jo tika nodzēstas gaismas, un arēnu izgaismoja tikai braucamo prožektoru ugunis – lielisks skats!

Beigās vienu lāci bija neiespējami dabūt prom no arēnas – viņam tā patika uzstāties! Ar mokām nogādāts ejā, tas tur apsēdās, un viņa pakaļa vēl ilgi rēgojās aiz aizkara. Tas viss, zināms, bija tā iestudēts, lai aizkustinātu jaunos skatītājus. Vienalga, man pēc tam likās, ka cirks ir lieliskākā lieta pasaulē. Lāču dēļ es spēju pieciest pat gaisa akrobātus, kas speciāli riskēja ar savu dzīvību, lai kaitinātu publiku – mazākais, man tā likās.

Tā es visu savu bērnību sapņoju, kad mani atkal vedīs uz cirku. Nākamā reize pienāca stipri vēlu, kad man jau bija kādi padsmit gadu. Kā šodien atceros, ka tas bija Baku Cirks. Ko lai saka? Salīdzinājumā ar bērnības atmiņām – žalkoje podobije ot ļevoj ruki. Visa uzstāšanās bija tāda – vai nu garlaicīga vai vienkārši neprofesionāla. Kāds žonglieris meta uz galvas porcelāna servīzi pa vienam priekšmetam, vizinoties uz monoriteņa. Kā pēdējo meta kafijkannu, kas aizlidoja secen. Domāju, ka traukam būs kirdik, bet kanna atsperīgi lēkājot pa arēnu aizripoja – ne nu porcelāns, ne kā! Cits mudaks uzstutēja uz deguna nazi, uz tā otru, bet virsū novietoja glāzi ar limonādi. Protams, ka viss tas nonāca lejā žonglierim uz galvas, un atkal – limonāde no glāzes tā arī neizlija.

Otrajā daļā bija tīģeri, bet nekā forša vai interesanta tur nebija. Dresētājs visu laiku centās parādīt publikai, ka viņš tuvojas zvēram ar kailām krūtīm. Acīmredzot viņam tas likās kas īpašs. Ja viņa vietā būtu, piemēram, Bridžita Bordo, tas tiešām būtu kas īpašs, bet savādāk – ne locekļa. Beigās viens tīģeris pieķēzija arēnu, un, lai arī čupa tika aizbērta ar zaļām skaidām, smaka bija drausmīga (kaķis tomēr). Gribējās mukt prom.

Toreiz es sapratu kā nekad vēl agrāk – nekad nemēģini atgriezties tur, kur ir gājis riktīgi labi. Savādāk var sanākt piedzīvot vilšanos.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru