2014. gada 3. maijs

Vecā jūrnieka stāsts – Raimonds Pauls

Burinieks šūpojas tālumā,
Kur aizpeld tad rītausmas bālumā.

We Generally Shoot Englishmen – šausmīgi dīvains nosaukums grāmatai. Prasu Sencim, kā to saprast. „Ā, tā ir Anglijas vēstnieka kundzes dāvana Omammai. Viņas bija draudzenes, bet vēstnieks pirms tam kādu laiku bija diplomātiskā dienestā Krievijā, un ir sarakstījis pāris grāmatu par tiem laikiem” – Sencis smaida, šķirstīdams grāmatu. „Šīs gan nevienam nerādi, jo tās tiešām ir klaji pretvalstiskas” – vēl nosaka mans radītājs, un slāj uz virtuvi smēķēt. Tā kā tajā laikā arī es „oficiāli smēķēju”, t.i. dažkārt mēs ar Senci un bračku uzvilkām pa dūmam kopā, tad sekoju viņam uz virtuvi, jo gribējās uzzināt ko vairāk. Neko daudz izzināt man neizdevās. Omamma un vēstnieka kundze ir bijušas draudzenes, un viņai iedāvināti pāris eksemplāru šā diplomāta gara ražojumu. Otra grāmata saucās The Rabbit King of Russia – tajā bija apsmieta maz pazīstama Ļeņina ideja audzēt pulka trušu, lai nodrošinātu badā mirstošo Krieviju ar pārtiku. Šie dzīvnieki tik ātri vairojoties ka, Ļeņinprāt, ar tiem varētu paēdināt visus. Pirmās grāmatas nosaukums – „Mēs galvenokārt šaujam angļus” – ir kāda čekista teiciens, kurš tā bija pūlējies angļu diplomātu iebaidīt.

Es tobrīd tikko kā sāku interesēties par angļu valodu, kuru biju apguvis 50. skolā līdz 8. klasei. Pēc tam mani no tās šulles izlingoja par nelāgu uzvešanos, un es nokļuvu 7. skolā, kur mans trijnieks anglenē automātiski tika konvertēts uz teicami, un man pazuda katra motivācija šās svešvalodas apgūšanai. Es tikai atceros, ka gandrīz izgāzu gala eksāmenu, jo savā bezrūpībā biju sajaucis laikus. Es biju iedomājies, ka eksis ir dienu vēlāk. Tomēr man paveicās. Man sagribējās satikt korišus no paralēlklases, kuriem pēc manām domām tajā dienā bija jākārto pārbaudījums. Es biju sadomājis kopā ar viņiem doties uz jūriņu sist futeni un veldzēties ar aliņu. Tā mani skolā nekavējoties ierāva klasē tādu kā stāvu, t.i., plāni ģērbušos ar plikām kājām iešļūcenēs. 

Mēs bijām palikuši divi eksaminējamie. Pirms manis atbildēja kāds puisis vārdā Dzintars. Viņš tā arī nebija sapratis, ko no viņa te grib, un skolotāja tagad lūkoja noskaidrot viņa zināšanu vai, pareizāk sakot, nezināšanu līmeni. Puisis tikai rauca uzacis, un nekādi nereaģēja uz učenes pūliņiem. Vienīgi spēja atbildēt uz pēdējo jautājienu What is your name? Saņēmusi absolūti pareizu atbildi uz šo neparasti viltīgo jautājumu, skolotāja triumfējoši iesaucās YES!, un ielika šamajam apmierinoši.

Es izvilku biļeti par dzīvi kolchozā, ko mēģināju tūlīt nosviest atpakaļ uz galda. Lieta tāda, ka tas neietilpa man zināmo topiku sarakstā, kurus es uz 8. klases eksāmenu 50. skolā biju iekalis no galvas. Vēl tagad atceros, ka, piemēram, topiks USSR sākās ar frāzi This is the country which leads in the space conquest... Slavenajā angļu skolā mums visi tie bija jāpārraksta kladē un pastāvīgi jāatkārto. Vēl mēs bijām nemaņā dresēti gramatikā – īpaši tādā dīvainā sporta veidā kā Past Participle neregulārajiem darbības vārdiem. Angleni mums mācīja učene ar dīvainu uzvārdu – Laiva. Mēs gan viņu saukājām par Burinieku, bet paši sevi dēvējām par „vecajiem jūras vilkiem”. Kad viņa parādījās gaitenī, lai vestu mūs uz anglenes klasi, mēs, sevi iedrošinot, mēdzām paklusām uzvilkt dziesmiņu:
Burinieks šūpojas tālumā,
Kur aizpeld tad rītausmas bālumā.

Šī skolotāja, manuprāt, būtu iemācījuši arī mērkaķi runāt angliski – mēs tikām dresēti, gluži kā zvēri cirkū. Nu, rezultāts, zināms, neizpalika – pamatzināšanas angļu valodā mums visiem tika burtiski iedzītas galvās.

Nuja. Učene pasmējās par manu atpakaļ nosviesto biļeti, un prasīja, kas tad man tur nav paticis. Nācās atzīties, ka tāds topiks kā Collective Farm 50. skolā nav zināms. Vienalga izpļāpājāmies krustu šķērsu par šo tematu, tad turpat uz vietas izpildīju pāris gramatikas vingrinājumus un valša ritmā saņēmu piecinieku.

Līdzīgi man klājās arī augstskolā. Učene ātri sadalīja mūs grupās, kuri kaut ko rubī angļu valodā, un kuriem tā lieta ir sveša. Tad viņa 100% savas uzmanības pievērsa nezinīšiem, bet mums pārējiem anglenes nodarbību apmeklēšana kļuva par tīro formalitāti. Vispār pirmajiem no tā brīža dzīve pārvērtās par gatavo elli. Pasniedzēja (viņu sauca Lasmane) nezinīšus burtiski terorizēja. Vienmēr atcerēšos, kā viņa lika manam čomam Arnim lasīt kādu tur tekstu par naftas cauruļvadiem. Šamais mocījās, jo viņam nepiemita ne mazākās nojausmas, kā anglenē tikt no spelling uz pronoucination. Tā viņš cīnījās vārdu pēc vārda līdz nokļuva līdz rakstiņa saknei – pašam cauruļvadam, ko, cita starpā, raksta pipeline. Pēc Arņa valodas izpratnes bija jāsaka „pipelīne”, bet viņš vienkārši nespēja kaut ko tādu dabūt sev pāri lūpām. Tajā brīdī Lasmane bija par kaut ko aizdomājusies, un atjēdzās tikai pēc garākas mokoša klusuma pauzes auditorijā. Tad aptvēruse, ka te kaut kas nav kārtībā, viņa ātri ieskatījās tekstā, un pateica priekšā ˈpʌɪplʌɪn – šoreiz viņa pat neizmantoja iespēju paņirgāties par apjukušo studentu.

Kaut kad otrajā kursā es ievēroju, ka Lasmanei uz galda mētājas glīta grāmatiņa – kaut kāds Agatas Kristi krimiķis. Pamanījuse, ka es to pētu, viņa teica, ka var iedot man to izlasīt. Es izmantoju šo iespēju, bet pasniedzējai atnesu no mājām kādu citu grāmatu – arī  angļu valodā. Tajā laikā – pretēji katrai loģikai – Centrālajā Grāmatnīcā pie unīša tirgoja dažādas ASV iespiestas grāmatas. Drīz es ar Senča palīdzību savācu to krietnu čupiņu – Arturu Heiliju, Fredu Forsaitu, Agati Kristi, Robertu Šekliju, Ērvinu Šovu un vēl kādu tur rakstnieku darbus. Tad es arī savācu visas Siguldas Omammas grāmatas angļu valodā, tās divas iepriekš pieminētās ieskaitot.

Mainījos gan ar učeni, gan ar citiem. No sākuma ar lasīšanu gāja grūti. Es pat biju spiests ieviest sev vocabulary, un atzīmēt jaunos vārdiņus, lai tos iegaumētu. Bieži vien gan braucu tiem pāri, jo nevar taču sekojot profesionāla slepkavas gaitām „Šakāļa dienā” paralēli zubrīt vārdiņus. Beigās nonācu tik tālu, ka mēģināju iztulkot kādu Šeklija īso stāstu. Jā, tad es sapratu kādu dīvainu lietu – nepietiek labi saprast angļu tekstu, vēl ir jāspēj to pārlikt latviešu valodā, lai kaut nedaudz tas viss atgādinātu autora ritmu, izteicienu krāsainību – valodu, īsāk sakot. Mans tulkojums bija pretīgs.

Tā es sagaidīju 90-to sākumu, kad aptvēru – viena lieta ir prast lasīt, bet pavisam cita saprast runāto. Es pat pieteicos angļu valodas kursos, kurus vadīja kāds Dāvids Brunovskis no Čikāgas. Es biju cerējis satikt 100% jeņķi, bet šamais izrādījās Amerikas latvietis. Vienmēr atcerēšos, kā viņš skaidroja lietas par tādu kutelīgu tematu kā prostitūcija. Dāvids mums prasa, kā latvieši sauc „tos pimpjus” (te viņš domā sutenerus). Mums kursā ir kādas 2-3 cimperlīgas blondīnes, kas no tik tieša jautājuma burtiski sastingst. Arī Dāvids aptver savu kļūdu, un steidzas to labot: „Es šeit domāju nevis tos pimpjus, bet gan tos pimpjus...”. Vienkārši smalki.

Vienalga – par spīti visām apmācībām mana runātā teksta uztvere bija švaka. Tolaik es ar mokām spēju sekot CNN diktoriem. Vispār šajā jomā situācija nav diži uzlabojusies. Nu, ziņas vēl es saprotu, jo vienu laiku mašīnā biju pasācis klausīties BBC. Tomēr, piemēram, kinofilmās runāto uztveru ar mokām – vienmēr lasu subtitrus tajā pašā angļu valodā, lai varētu saprast runāto. Runājot par IT tehnoloģijām, nekādas problēmas neizjūtu, bet, ja gribas pajokot vai tāpat vienkārši patriekt, tad angliski varu to darīt, piemēram, ar somiem, kuru finglišs man ir līdz kaulam pazīstams. Amerikāņus, kuri liekas runājot valsta pa muti karstu kartupeli, vai angļus, kas vienu zilbi var stiept sazin cik garu, bet pēc tam vienā elpas vilcienā izšaut 5-6 vārdus dīvainā elsienā, saprast man ir grūti. Patiesībā es arī pārāk nepūlos.

Nesen Tīmeklī panesās vēl viena diskusija – par latviešu spējām rakstīt angļu valodā. Tautieši, kuriem angļu valoda ir dzimtā, diezgan augstprātīgi norādīja uz prasmju trūkumu un smieklīgajām kļūdām, ko mēs pieļaujam. Tā tas noteikti arī ir. Mani, piemēram, allaž ir pārsteidzis krievu kolēģu, kuri plūstoši gandrīz bez akcenta runā latviski, nespēja rakstīt kaut cik jēdzīgi. Acīmredzot augstākā valodas prasme ir spēja gan gramatiski, gan stilistiski pareizi izlikt savas domas rakstveidā. Protams, profesionālā līmenī daudzi to nespēj arī dzimtajā valodā. Šis teksts ir kā biedējošs piemērs tam.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru