2014. gada 15. jūnijs

Colors – Donovan

Blue's the color of the sky
In the mornin', when we rise

„Es esmu pele!” – Arnis lepni paziņo. Nē, tas vienkārši nevar būt! Jau grasos ko teikt šajā sakarā, bet, kad paskatos uz komandas biedriem, saprotu, ka nevienu nav samulsinājis šāds dīvains paziņojums. Izrādās, ka runa nav vis par mazu grauzēju ar garu asti, bet gan slavenu futbolistu, kuram ir šāds vārds. Tobrīd gan es par to neko nezināju, jo 1962. gadā, kad risinās aprakstītie notikumi, mums televizora mājās nebija, un avīzes es nelasīju, jo man bija tikai 4 gadi. Tajā laikā es biju knēvelis, kas gāja bērnu dārzā.

Es melotu, ja teiktu, ka smalki atceros visus savus piedzīvojumus šajā laimīgajā vecumā no 4 (laikam) līdz 7 gadu vecumam, kad gāju dārziņā. Samērā labi atceros pirmo dienu, kad visu laiku raudāju. Kāpēc? Nezinu. Tobrīd likās, ka tieši tā man ir jārīkojas. Vēlāk es tīri labi tur iedzīvojos. Mums bija stingrā audzinātāja Anita (brunete) un labā, mīļā audzinātāja blondīne, kuras vārdu es vairs neatceros. Tad vēl auklīte – sieviete, kas man likās nedaudz jocīga. Ar ko un kāpēc jocīga – nepateikšu. Varbūt man tā likās tāpēc, ka viņa deva mums dzert kakao. Šis dzēriens tasītē allaž bija pārvilcies ar pretīgu plēvi, bet savādāk bija gandrīz vai dzerams. Vispār man negaršoja ēdiens, ar ko mūs baroja, bet nebija jau nekādas izvēles – bija jāēd tas, ko dod.

Man šausmīgi nepatika doties uz dārziņu. Jāceļas bija nenormāli agri no rīta, lai pa mellu tumsu dotos uz autobusu. Tas nebija nemaz tik tuvu – bija jāšķērso divas briesmīgi bīstamas ielas – Suvorova (Čakmarijas) un Kr. Barona, pa kurām abām tajā laikā kursēja tramvaji. No šīm grabošajām dzelzs kastēm man bija dikti bail. Tad vēl pāris kvartālu pa nepatīkami tumšām ielām, un mēs izgājām uz Ļeņina (Brīvības) ielas. Tur uz stūra bija kiosks, kur Paps allaž pirka papirosus vai cigaretes – man liekas, ka tie bija papirosi tajā laikā. Tabakas kiosks ļoti patīkami smaržoja, un es pie sevis apņēmos dienās arī kļūt par smēķētāju – kā Paps.

Tad mūs savāca zaļš autobusiņš, ko visi saukāja par rafiņu. Man tas nepatika cieto sēdekļu dēļ. Tam vēl bija dīvains stienis, kas vēra vaļā un ciet durvis. Busiņš savāca bērnus, un nogādāja mūs dārziņā kaut kur pie Biķernieku meža. Tajā gāja Zinātnes Akadēmijas darbinieku bērni – mēs visi tādi arī bijām.

Pats dārziņš bija divi mājas, novietotas ieslīpi iepretī viena otrai, dārzs ar pāris nojumēm un koka sētu apkārt šai teritorijai. Netālu bija „jaunās” mājas, t.i., padumjajos laikos celtās un krievu skola. Šo es atceros tādēļ, ka krieveļi mēdza mūs apmētāt ar akmeņiem. Manam brālim Jānim reiz pārsita galvu, un mani vecāki bija dikti noraizējušies, kad ieraudzīja savu atvasi ar vienlaidus nobindētu galvu. Tā savādāk dārziņā neviens nekādas traumas neguva, ja neskaita, ka vienreiz ziemā, kad mēs vizinājāmies ar ragaviņām, kāds bērns man trāpīja ar ragavu stūri acī, kas pēc tam ilgi asiņoja – viss pasaulē rēgojās sarkans. Pēc tam es atklāju, ka manas acis nav vienādas – viena redz labāk, t.i., asāk nekā otra, bet krāsas tai ir tādas vēsas. Otrā viss rādījās siltākos toņos, bet nedaudz miglaini – bija grūtāk izšķirt detaļas. Tā bija traumētā acs.

Šo redzes pārbaudes eksperimentu es veicu, guļot diendusu, pārmaiņus aizklājot vienu aci un salīdzinot rezultātus. Toreiz man nenāca miegs. Vispār gulēšana bija centrālais pasākums dārziņā. Tā svarīgumu noteica apstāklis, ka bija jāpārģērbjas naktskreklos, un tas nemaz nebija tik vienkārši. Tajā laikā mums nebija pieejamas likra zeķes, un mēs visi – gan meitenes, gan zēni – valkājām taļļas, pie kurām gumijās bija piestiprināti zeķturi. Dažkārt mēs viens pret otru ļauni pajokojām, atvelkot gumiju un palaižot to vaļā tā, ka tā sāpīgi iesita otram pa sāniem.

Tomēr tas nebija svarīgākais šajā procesā. Tā kā mēs visi pārģērbāmies vienā telpā, tad mēs dikti sargājāmies parādīt viens otram savus plikumus. Krāniņš vai kas nu tur bija meitenēm nebija galvenā lieta, kas bija jāslēpj. Galvenais un visrūpīgāk no svešām acīm sargājamais objekts bija dibens. Ja to kādam izdevās ieraudzīt, tad viņš(a) tūlīt ņēmās skandināt, kas ir redzēts un kāds muļķis ir tas, kurš nav spējis pārģērbties neatklājot citiem šo tik ļoti svarīgo ķermeņa daļu. Reiz kā īpašu sodu par velns viņu sazin kādu palaidņošanos audzinātājas četriem bērniem (tajā skaitā arī man), lika publiski grupiņas priekšā nolaist bikses un tā stāvēt. Es nezinu, cik leģitīms un pedagoģisks bija šāds soda vieds, bet tāds nu reiz mums tika piespriests. Sodītie raudāja, pārējie bērni smējās.

Varbūt šāda sodīšana ieviestos kā pastāvīga prakse, ja grupiņā neieviestos viens nūdists. Tas, saprotams, izrādījos es. Lieta tāda, ka es tajā laikā biju sācis trenēties peldēšanā, un tur, ģērbjoties un mazgājoties pirms iešanas uz baseinu, neviens savus krāniņus vai dupšus neslēpa. Es, laikam, par kaut ko biju aizsapņojies, un kādu jauku dienu dārziņā rīkojos tāpat. Izģērbos pilnīgi pliks, nesteidzīgi sameklēju savu naktskreklu, apvilku to un likos gultā. No sākuma atskanēja smiekli, bet tad, redzot, ka es ne mazākā mērā neliekos traucēties, visi pēkšņi saprata, ka kails ķermenis patiesībā nav nekas tik ļoti smieklīgs. Vēlāk audzinātājas lūdza mani tā vairs nekad nedarīt. Samulsu, jo nesapratu kāpēc, bet tomēr paklausīju.

Man vienmēr ir bijis grūti iegūt draugus. Es neatceros, kā tas bija dārziņa laikos. Varbūt, ka bija grūti, varbūt arī ka nē. Man bija viens čoms – agrāk pieminētais Arnis, ja nemaldos, tā viņu sauca. Tomēr pēc viena notikuma mēs pārstājām draudzēties. Reiz Arnis atnesa uz dārziņu neredzēti smalku un skaistu lietiņu. Tā bija pa pusei niķelēta, pa pusei ķiršu krāsā. Arnis, zināms, nevienam to nedeva, un rotaļājoties pārvadāja to kravas mašīnītē kā kaut ko īpaši svarīgu. Mums, pārējiem bērniem, acis bija „uz kātiņiem”, un mēs nenormāli apskaudām Arni spožā nieka dēļ. Lai pārāk nemulsinātu lasītāju, pateikšu, ka šis priekšmets bija izlādēta baterija vai akumulators (kāda lieliska doma dot ar kaut ko tādu spēlēties bērniem!). Nākamajā dienā Arnis atnesa vēl vienu šādu brīnumu, un iedāvināja to kādam draugam. Visi sāka prasīt, lai Arnis arī viņus apdāvina. Mans draugs aukstasinīgi pateica, ka savus lielākos čomus viņš ir jau apdāvinājis. Kā otro apdāvināto viņš minēja mani. Mēs abi labi zinājām, ka viņš man nav ne sūda uzdāvinājis, bet atzīstot to, es no priviliģētās akumulatoru īpašnieku kategorijas pārvietotos uz nožēlojamo šķiru, ko sauc par pārējiem. Es nezinu kāpēc, bet es lepni piepūtu vaigus un apstiprināja Arņa apgalvojumu. Vēl tagad to atceros ar neizpratni un kaunu. Kopš tā laika mēs ar Arni nebijām vairs draugi – mazākais, no mana viedokļa.

Vispār dzīve dārziņā bija jauka. Mēs bieži devāmies staigāt pa mežu, bet ziemā izbraucienos ar slēpēm un ragavām (tur es dabūju minēto acs traumu). Dārziņā bija slēpes ar smalku uzrakstu „Pisi visu”. To galvenais trūkums bija vienkārši debili klamburi. Patiesībā to nemaz nebija – slēpes turējās pie kājas iemaucamās brezenta siksnu ļeckās. Tāpēc daudzi vecāki ieviesa saviem bērniem slēpes, kuras atnesa no mājām. Tā kā viss sporta inventārs glabājās vienkopus, es allaž pirmais sagrābu kādas meitenes slēpes, kas lieliski turējās pie zābakiem ar speciālu gumiju palīdzību. Ar šīm slēpēm es vinnēju gandrīz visas lokālā rakstura sacensības, un varēju justies kā varonis. Vēl šodien nesaprotu, kāpēc tā meitene pieļāva, ka es lietoju viņas īpašumu, un arī kaunos par savu nedžentlmeniskumu.

Grupiņā bija arī pāris krievu, bet viņi uzvedās jauki. Mums nekādas starpnacionālas domstarpības neveidojās. Mēs gan vienu no viņiem nicīgi zākājām par Sašu Gumijvēderu, bet viņš šo palamu iemantoja tāpēc, ka bija baigais apalītis.

Ja laiks bija slikts, mēs daudz zīmējām, gleznojām, līmējām – vienu vārdu sakot, nodarbojāmies ar dažādām mākslām. Dārziņu beidzot, mums visi darbi tika izsniegti, un es savus uzreiz zibenīgi salādēju misenē. Lieta tāda, ka es biju nemākulīgākais starp visiem bērniem, par ko man bija dikti kauns. Kā piemēru varu pastāstīt, kā reiz mums no krāsainiem papīriem bija jāizgriež un jāuzlīmē uz papīra lapas trolejbuss. Šo procesu smalkā vārdā dēvēja par aplikāciju. Es ilgi un mokoši cīnījos ar šķērēm, bet man tā arī neizdevās iegūt nevienu taisnstūra formas objektu – man tie visi sanāca ieapaļi. Vienīgais izņēmums bija grūtie izgriežamie apaļie riteņi – tie man bija padevušies spuraini un drīzāk kantaini kā apaļi. Vispār es biju krietni iekavējis ar savu darbu un vēl steigā līmēju to, kad audzinātāja jau rādīja labāko bērnu darbus. Tad viņa pēkšņi iesaucās: „Bet šis jums noteikti ir jāredz!”, un izrāva man no rokām manu pusgatavo darbu. Jā, steigā es biju kļūdījies ar stangām – tās rādīja katra uz savu pusi. Busa silueta un logu olveidīgās formas kā arī kantainie riteņi bija vēl viens iemesls vispārējai jautrībai. Vēl līmējot man lapa bija vairākkārt nokrituse uz grīdas, un tāpēc tā bija biški mazāk spodra kā citiem bērniem, kas darbam izmantoja tikai galda virsmu. Turklāt es biju patērējis ar kārtu vairāk līmes kā citi, un pie mana darba bija pieķērušies visādi mēsli. Jā, mākslinieka talantu man nebija ne tik cik mells aiz naga.

Cita lieta bija dziedāšana, kur man veicās gluži labi. Audzinātāja spēlēja klavieres, un mēs visi dziedājām „Kur tu teci gailīti mans”. Es jau agrāk esmu izplatījies, ka mani dikti mulsināja dziesmas piedziedājuma vārdi. Es pašam vien zināmu iemeslu dēļ saklausīju „no rītiņa A-krūmā” (ja kāds nezina, pareizi ir „no rītiņa agrumā”). Sāku lauzīt galvu, kas tas ir par A-krūmu, vai ir arī B-krūms un kādi citi krūmi. Prasīt gan es nevienam neko neprasīju – kautrējos.

Tā pienāca dārziņa beigas un izlaidums. Mums katram uzdāvināja nelielu globusu, kuru es tiešām ilgi glabāju, un nereti arī pētīju. Tas sakrita ar laiku, kad man dikti gribējās izlasīt grāmatu par Kristoferu Kolumbu. „Karavelas dodas okeānā”, ja nemaldos, tā to sauca. Tas gan bija jau pāris gadu pēc bērnu dārza absolvēšanas.

Savas gaitas dārziņā es noslēdzu diezgan īpatnēji – es gandrīz nositos. Tas bija jau pēc izlaiduma, un es apzinājos savu pārākumu pret sīkajiem, kuri vēl bija bērna dārza audzēkņi. Lai kaut kā materializētu šo pārākuma sajūtu, es nolēmu uzrāpties pa ķieģeļu sienu pie dārziņa durvīm. Es izmantoju apstākli, ka ķieģeļi bija samūrēti pamīšus, un bērns varēja pa tiem rāpties. Nekur augstāk gan par jumtiņu gan nebija iespējams tikt. Es vēl kaut kur gribēju pakāpties, bet manas rokas izslīdēja, un es „nomontējos” uz dzelzsbetona grīdas. Augstums nebija nekāds pārāk lielais – vien pāris metru, bet atsitiens pret dzelzsbetonu bija ārkārtīgi nepatīkams. Es ilgi nespēju piecelties – tik ļoti es biju sasities. Tā dārziņš man deva pēdējo mācību ceļa maizei – jo augstāk rāpsies, jo sāpīgāks būs kritiens.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru