2014. gada 17. jūlijs

David Gilmour – Endless River

Esmu neparasti laisks un slinks tips, kas nekad neko lieku nedarīs. Pat vēl vairāk, es bieži nedaru arī to, kas pilnīgi noteikti ir jādara. Mani tas uztrauc, un es pārdzīvoju, ka atkal ko svarīgu neesmu paveicis, bet tad pats sev esmu spiests atzīt, ka tas ir vienīgais veids kā pārliecināties, ka es tiešām nedaru nekā lieka. Dažkārt nepadarīto lietu dēļ sanāk tā smagāk atrauties pa ribām – es to domāju vairāk figurālā nozīmē –, bet es to paciešu stoiciskā mierā augstāka mērķa – slinkuma – vārdā. Jā, varbūt ka tieši tur slēpjas dzīves raupjā patiesība, kā teica kāds „Zelta teļa” varonis, kuru izmeta no ģimnāzijas 3. klases, ja nemaldos, par nesekmību.

Tomēr arī man dzīvē ir bijuši periodi, kad es kaut ko daru tāpat vien – tā vienkārši aiz nav ko darīt. Reiz augstskolas gados es, piemēram, iztulkoju kādu Roberta Šeklija noveli. Kompja un tādu lietu tajos laikos nebija, un es tulkoto tekstu pierakstīju rūtiņu kladē ar zīmuli. Pildspalvu nelietoju tāpēc, ka tad rakstīto nevar izdzēst un pārlabot. Stāstiņš man likās gaužām īss, bet viss viens – kladē tas aizņēma kādas padsmit lapaspuses, neskatoties uz to, ka katrai rindai biju atvēlējis tikai vienas rūtiņas augstumu.

Tagad tā gabala fabulu gandrīz vai neatceros. Tas bija stāsts par kādu vīrieti, kurš vienīgais uz pasaules bija pārdzīvojis kodolkatastrofu – visa pārējā cilvēce bija gājuse bojā. Tas tips no tā bija tikai ieguvis – viņš bija piedzīvojis interesantu mutāciju – atklāja sevī dīvainas spējas radīt lietas tikai un vienīgi ar domu palīdzību. Savas jaunās dotības viņš no sākuma izmantoja, lai labiekārtotu un apmēbelētu alu, kurā viņš bija paglābies, bet vēlāk garlaicības mākts radīja neskaitāmi daudz dažādu brīnišķīgu lietu, jo viņam vienkārši nebija nekā cita, ko pasākt.

Pēc kāda laiciņa viņam, zināms, palika vientulīgi, un viņam sagribējās radīt sev sievieti. Diemžēl tas viņam nekādi neizdevās, jo viņš jau nebija Dievs. Viņš spēja izveidot vienīgi vairāk vai mazāk sievietei līdzīgu manekenu. Viņš lieliski pārvaldīja formu, bet cilvēks ir kas vairāk kā veidols – tā ir būtne, kas dzīvo ar savām idejām, šaubām, sāpēm – visu, kas atšķir mūs no lopiņiem vai nedzīvās dabas.

Beigās šamajam tomēr laimējās. Sievieti viņš radīja miegā – sapņojot, un, ja pareizi atceros, stāsts beidzās laimīgi. Te man nāk prātā kaislīgie strīdi ap Pink Floyd, Votersu un Gilmoru. Klausoties Deivida mūziku viņa prasmīgajā izpildījumā, es neviļus atceros šo Šeklija stāstiņu, un saprotu Gilmora problēmu – viņš nav dievs mūzikā vai tam pielīdzināmais. Diemžēl. Viņa veidotā forma ir vienkārši lieliska, bet saturu tajā iepildīt nav viņa spēkos. Vienīgā cerība, ka viņš Endless River būs nosapņojis – tad varbūt kaut kas var tur arī sanākt. Pārāk lielu cerību uz to gan nava.

Saprotams, ka šajā brīdī mēs varētu atklāt diskusiju par formu un saturu, kas plūstoši pāraugtu „Kas ir Māksla?” jautājuma apspriešanā, un tam veltītu kaut vai visu savu atlikušo mūžu, jo temats ir gana interesants, kamēr neaptrūkstas vīns. Tāpēc es labāk šeit likšu punktu. Vienīgi piebildīšu, ka, pārlasījis iztulkoto stāstiņu, es biju pārsteigts, cik mans tulkojums ir nebaudāms, pat pretīgs.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru