2014. gada 7. jūlijs

The Final Cut - Pink Floyd

I never had the nerve to make the final cut.

No sākuma bija Bareta psihedēlijas periods, bet es to dēvēju par Haosu. Ģeniālas lietas mijās ar švakām. Tomēr jau tobrīd 60tajos grupas būtība bija jau definēta – tā ir mūžīga sevis meklēšana un atklāšana no jauna avangardiskās izpausmēs.

Tad Sids pagāja malā, un drīz vien Pink Floyd meklējumi kļuva daudz mērķtiecīgāki – tos vadīja Rodžers. Protams, vienam viņam būtu daudz grūtāk, ja talkā nenāktu Deivids, Niks un Riks. Sekoja tas, ko es dēvēju par “Zelta periodu” – no Meddle līdz Animals. Pink Floyd pēc būtības bija no psihedēlijas pārgājusi uz progroku, un pelnīja miljonus, gozējās slavas saulītē, un likās, ka viss ir labākajā kārtībā – kā jau visām progroka supergrupām tobrīd. Vienīgi Rodžers saskatīja briesmas šādā notikumu attīstībā. Pareizāk sakot, nevis saskatīja, bet gan viņa nenormālās ambīcijas dzina viņu tālāk meklējumos. Pārējie grupas locekļi nesaprata šo apsēstību – viss taču ir tik labi! Kāpēc gan man jāpamet mana villa pie Vidusjūras ar ziediem, šampanieti un mierīgu dzīvi, lai dotos uz studijas sesijām? Tā domāja Raits, kas noveda Rodžeru tuvu vājprātam – viņš pieprasīja Raita izslēgšanu no grupas.

Nu, viss beidzās kā beidzās. Kā ziepju burbuļi uzsprāga progroka supergrupas, neskatoties uz to, ka viņi spēlēja arvien labāk. Cilvēkiem viņi vienkārši bija apnikuši. Vienīgie, kas izglābās bija Pink Floyd, jo viņi paši iznīcināja savas mūzikas torni, un tā vietā piedāvāja pavisam traku albumu – The Wall, kur vairs nebija gandrīz ne smakas no agrākā Pink Floyd. Tas bija mežonīgs, īsti Bareta garā, bet ne stilā, jo ja mēs runājam par manieri, tad tas noteikti bija Votersa garā – atkailināti nervi un emocijas. Neapšaubāmi Gilmors lieliski palīdzēja ar savu ģitāru – viņš ir ģeniāls! – tomēr kopumā The Wall ir visnotaļ Rodžera nopelns.

Rodžers turpināja meklējumus, un iznāca The Final Cut. Īsta muzikāla apvērsuma, kas ir nepieciešams, lai grupa varētu iet tālāk, šeit vairs nebija. Voterss padzina latiņu vien par pāris centimetriem virs The Wall līmeņa, un saprata – viss, es vairs to nespēju! Tagad jau viņš viens atradās virsotnē. Kaut kur pa ceļam bija pazuduši draugi – Deivids, Niks, Riks, Sids... Virzīt uz priekšu Pink Floyd vairs nebija iespējams, un Rodžers padevās.

Vienīgi viņš būtu gribējis, ka tur virsotnē paliktu arī nosaukums – PINK FLOYD – viņa lielais darbs, kam viņš bija ziedojis visu – savu talantu, negulētas naktis, bezcerīgus meklējumus; jā, pat savus draugus. Ceļš bija noiets līdz galam.

Tālākais ar it kā Pink Floyd darbības turpināšanos man liekās kaut kas tik nožēlojams, ka nav īsti pieminēšanas vērts. Atlikušie grupas dalībnieki, kuri jau bija izmēģinājuši solokarjeras, bet bez pinkfloidiskiem panākumiem, pie kādiem viņi bija pieraduši, saprata, ka vienīgā iespēja komfortabli veģetēt, ir zīmola Pink Floyd atkarošana. Tālāk... Tālāk viss kā jau parasti – advokāti, lielas naudas, visādi šmuguļi. Apkaunojoša tiesāšanās.

Kopš šā brīža neviens no viņiem vairs nav radījis neko, kas būtu Pink Floyd vārda cienīgi. Tieši sliktu mūziku jau viņi neraksta, bet maģiskais vārdu salikums Pink Floyd prasa tikai un vienīgi izcilību. Neviens no viņiem – ne Rodžers, ne Deivids un kompānija uz to vairs nav spējīgi.



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru