2014. gada 27. augusts

God Save the Queen – Sex Pistols

God save the queen
The fascist regime.

Un es, naivais, biju iedomājies, ka tīmeklī visus apsaukāt par fašistiem ir tikai mūsu „vecākā brāļa” tautas privilēģija. Izrādās, ka panki ar to ir nodarbojušies jau pirms daudziem, daudziem gadiem. Tāpēc jūtos spiests atvainoties visiem urlām, ka tik ļauni par viņiem padomāju. Izrādās, ka mēsli cilvēka izskatā ir bijuši sastopami arī krietni pirms jums – tātad tas nav nekas oriģināls.

Savādāk man panki pat patīk – viņiem ir tik krāšņas sekstes. Savukārt pankroks kā mūzikas stils man kaut kā pagāja secen. Mēs ar Olafu drusku paklausījāmies kekspistoles (Sex Pistols), Kiss un vēl šo to, un mūsu kopīgais verdikts bija ļoti līdzīgs slavenajam Ozerova teicienam – takoj hokej nam ņenužen, un mierīgi turpinājām ar saviem Sabbath, Led Zeppelin un tamlīdzīgām lietām. Sekot aktualitātēm mūzikā mūs jau bija atradinājuši Bonijs ar Emmām (Boney M) un tamlīdzīgas komandas. Tā kā pankroku vairāk zinu tikai vārda pēc. Vienīgi relatīvi nesen, pētot 1001 albumu grāmatu, iepazinos vēl ar virkni pankroka komandu, bet mans secinājums, ka šis mūzikas stils nav priekš manis, palika nemainīgs. Man liekas, ka mūzikas pasaulē toreiz būs notikuse change for change, t.i., visi bija tā noguruši no progroka un tamlīdzīgām lietām, ka vienkārši nedomādami metās pretējā grāvī. Manevrs izrādījās ne pārāk veiksmīgs, jo panki, lai arī bija enerģijas un dusmu pārpilni, diemžēl muzikālā ziņā izrādījās relatīvi nespējīgi. Kaut cik baudāmas lietas (no mana viedokļa) parādījās tikai pēc vairākiem gadiem, un arī tad par to labumu vēl ir iespējams strīdēties.

Daudz populārāka lieta par pankroku 70-to nogalē man bija penkroks. Pēdējam gan nav ne mazākā sakara ar mūziku – vienkārši mums bija tāda Augstākās Matemātikas (AM) pasniedzēja vārdā Penka. Viņai piemita īpatnējs pasniegšanas stils – viņa savās lekcijās uz tāfeles pārrakstīja kādu AM mācību grāmatu. Penka darīja to ļoti ritmiski – krīts ārkārtīgi monotoni knakstēja pa tāfeles virsu, un šo troksni tad mēs arī nodēvējām par penkroku.

Pirms tam mums bija bijuši ļoti dažādi AM pasniedzēji. Vislabāk man palikuši atmiņā divi docenti alkaši, kuriem vārdus diemžēl vairs neatceros. Vienkāršības dēļ vienu saukšu par Kalniņu, lai gan tikpat labi viņš varēja būt arī Ozols vai kā tamlīdzīgi, bet otru par Veiheli, kas arī visticamāk neatbilst patiesībai. Neviens no viņiem nelietoja pierakstus – vielu šamie skaidroja no galvas. Kalniņam vēl bija paradums kādā psiholoģiskā brīdī paziņot „tagad pierakstiet!” – vienkārši ideāls pasniedzējs. Pat es spēju ko saprast un apgūt viņa lekcijās.

Kalniņš nebija bez savām īpatnībām – viņš ideāli orientējās laikā un telpā. Kad tuvojās zvans, Kalniņš vienmēr izkārtoja tā, ka pēdējās formulas uz tāfeles viņam sanāca rakstīt stūrī, kas bija vistuvāk durvīm. Vēl mirklis, kad mēs pierakstām, bet, kad paceļam acis, pasniedzējs ir jau pazudis ārā pa durvīm, un tā arī neviens nav redzējis viņu aizejam.

Vienu lietu gan Kalniņš necieta – kavēšanu. Viņa lekcijā neviens nedrīkstēja ierasties ar nosebošanos – kavētājam labāk bija iekšā nemaz neiet. Reiz gadījās, ka Aigars, kurš arī pats bija liels īpatnis – gara aristokrāts, slepenībā baptists (kā nekā bija padumjie laiki) un kas viss vēl nē, riktīgi nokaitināja Kalniņu. Aigars bija nokavējis burtiski kādas minūtes lekcijas sākuma. Viņš ļoti diskrēti atvainojās, un jau grasījās nosēsties kādā brīvā vietā, kad Kalniņš, balsi nepacēlis, it kā pie sevis noteica „Ārā!”. Aigars bija apveltīts ar visnotaļ nevainojamām manierēm, var pat apgalvot, ka viņš bija mūsu kursa pieklājīgākais students, bet Kalniņa nepārprotamo negatīvo attieksmi viņš tomēr noignorēja. Aigars vienkārši nespēja noticēt teiktajam – tas bija pārāk pretrunā ar vispārpieņemtajām normām un arī ar paša pasniedzēja balss toni. Tāpēc viņš klusītiņām piezemējās krēslā, un grasījās jau vilkt ārā savu pierakstu kladi, kad pēkšņi atskanēja pērkonskaļš „Ārā! Pašpuika, tāds!”. Kalniņš bija riktīgs vecis, augumā un apjomos virs vidējā, bet tādu māvienu pat no viņa neviens nebija gaidījis. Vainīgais, zināms, izlidoja no auditorijas kā korķis no šampanieša pudeles, bet mēs visi pārējie – vainīgi vai nevainīgi – paslīdējām savos krēslos par sprīža tiesu zemāk – mēs nezinājām, kādu ceļu tālāk izvēlēsies docenta mežonīgās dusmas. Tomēr mūsu izbīlis izrādījās veltīgs – likās, ka pasniedzējs jau nākamajā mirklī ir aizmirsis šo incidentu, un turpināja lekciju it kā nekas nebūtu atgadījies.

Nelaimīgā kārtā Kalniņu nomainīja Penka, kas bez sava penkroka vēl mīlēja katru dienu uzdot mājas darbu, kuru izpildi viņa selektīvi pārbaudīja. Otrā kursa sākumā tā sanāca, ka pārbaudāmais allaž izrādījos es, un, noskaidrojuse, ka kārtējo reizi mājas darbs nav izpildīts, pasniedzēja allaž triumfējoši iesaucās „Tas ir divi!” – it kā viņa visu mūžu būtu zinājuse un cerējuse, ka man atkal nebūs izpildīts mājas darbs. Mani tas kaitināja, un reiz es pasteidzos pirms Penkas nākt klajā ar šo paziņojumu – „Tas ir divi!”. Pasniedzēja uz mirkli apstulba par manu nekaunību, bet tad ātri atcirta – „Nē, tas ir viens! Tā ir nulle!”.

Pēc šīs reizes Juris mani paaicināja iesāņus un pateica, ka Penka ne vienu vien studentu ir aizvadījuse pa skuju taku, un parasti viss ir sācies ar nepildītiem mājas darbiem – lai es piesargājos. Sapratu, ka īsti labi tās lietas nav, ņēmu Jura padomu ļoti nopietni, un tiešām sāku mācīties. Tā kā man bija zināmas dotības, tad es relatīvi ātri apguvu šo kursu – kā šodien atceros – tie bija integrālrēķini. Tomēr eksāmenā izlidoju ar troksni. Iemesls tam bija vienkāršs – lai cik tu labi nepārzini vielu, visas formulas no galvas zināt nav iespējams. Tāpēc es tās pierakstīju uz mazas papīra lapiņas, ko turēju pa rokai. Tikko es eksāmenā izvilku špikeri, Penka bez mazākā brīdinājuma pielēca kājās un metās pie manis – es biju pieķerts.

Laimīgā kārtā uz pārlikšanu Penka bija sasirguse, un eksāmens man bija jākārto pie Kalniņa. Sanāca tā, ka tajā brīdī auditorijā ievēlās arī Veihelis – tātad abiem bija sarunāts „iemetiens”. Es biju vienīgais šķērslis viņu ceļā uz šo tīkamo nodarbi, tāpēc eksāmens norisinājās „pa ātro”. Kalniņš nekādu teoriju vai izvedumus man neprasīja, bet katram punktam ātri iedeva uzdevumu, un uzreiz prasīja, kā es to risināšu. Tas nebija pārāk grūti, jo es biju gatavojies. Pasniedzējs, tikko pamanījis manu domu gaitu, uzreiz mani pārtrauca, un pārgāja pie nākamā uzdevuma tieši tādā pašā modē. Tad paskatījās man sejā, un pateica savu verdiktu – „labi”. Protams, ka tas nevarēja būt „teicami”, jo es jau biju reiz izkritis, bet arī četrinieks man tobrīd bija izcils sasniegums.

tbc.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru