2014. gada 4. augusts

Morning Dew – Nazareth

Now there is no more morning dew

Makafertija balss skan spocīgi dobji. Tā atbalsojas pret kailajām sienām – istaba ir praktiski tukša. Galvenā mēbele ir masīvs veclaiku galds pašā telpas vidū, kuram apkārt ir četri krēsli ar augstām kokgriezumiem rotātām atzveltnēm. Uz galda stāv ducis Rīgas Oriģinālā alus un divi kūpināti zuši. Mēs ar Olafu baudām dzīvi – iemalkojam pa alam, piekožam sviestmaizes ar zusi, un spriežam, protams, par mūziku. Par ko vēl mums spriest? Tās bija tās pāris dievīgās vasaras, kad mēs bijām pietiekoši pieauguši, lai spētu novērtēt, kas ir bairīts, kā arī saķert un nokūpināt zušus, un, protams, kaut nedaudz, tomēr ko filmējām arī mūzikā. Te gan savu gaumi uzspieda Olafs, un man nekas cits neatlika, kā tai piemēroties.

Olafam patika hārdroks un progroks – īpaši Black Sabbath, UFO, Styx, Yes un tamlīdzīgas lietas. Deep Purple laiki bija jau aiz muguras, un tāpēc mēs tā vietā pievērsāmies Blekmora Rainbow – tajā laikā modē bija Rising ar visiem tiem A Light in the Black, Stargazer un tamlīdzīgām nelietībām. Vēl Olafam patika Slade (īpaši Slayed?) kā arī Nazareth un Queen. Dīvaini, bet tajā laikā bija stilīgi iet pret mainstream, cik nu tas bija iespējams. Tikko bija iznācis A Night at the Opera, bet mēs spītīgi klausījāmies Queen I – tā pasvītrodami savu neatkarīgo vērtējumu. Līdzīgi bija ar Nazareth. Šīs grupas pirmais disks bija liels retums, bet Olafs to bija kaut kur izracis, un mēs ar milzīgu baudu klausījāmies Red Light Lady, Morning Dew un tamlīdzīgas lietas.

Īsāk sakot, mēs bijām baigie čaļi. Vispār attiecībā uz zivju ķeršanu mēs tiešām tādi bijām. Šo nelaimīgo dzīvnieku ķeršanai mēs bijām atstrādājuši daudzas un dažādas tehnoloģijas. Metām naktsāķus, laidām ūdas, dažkārt pat lietojām „rūtaino makšķeri”. Mūsu rīcībā bija mana Senča laiva, ar kuru mēs varējām nokļūt praktiski jebkurā Ķeguma ūdenskrātuves vietā, lai bendētu zives, kā mēdza teikt mans brālis. Papildus tam mēs bijām uzcēluši nelielu kūpinātavu, un mums viss gāja kā no rokas. Kūpinājām gan zušus, gan brekšus. 

Mūsu Ahileja papēdis slēpās apstāklī, ka mums allaž pietrūka naudas uzdzīvei, jo tāpat prieka pēc ķert zives nebija interesanti. Pavisam cita lieta bija, ja izdevās iegādāties tām klāt kādu buntīti alus. Vispār mums bija ārkārtīgi smalki attīstīta alus klasifikācija. Ja teica „kādu alu”, tad visticamāk bija domātas 3 pudeles, ko varēja iegādāties par vienu rubli. Bija vēl apzīmējumi „buntīti alus”- 5, „pulkāk alus” – ap 10, utt. Dažkārt alu izdevās iegādāties tieši no Lāčplēša brūža. Vienmēr atcerēšos pirmo reizi, kad mēs paņēmām 5-litru kanniņu šā dievišķā dzēriena. Bija karsta diena, un mēs, izgājuši no brūža, ielējām alu kannas vāciņā, lai to nogaršotu. Cik gan tas bija gards! Salds kā medus un auksts kā ledus – kā teikts zināmajā dziesmiņā. Tas bija tik auksts, ka mums, to iedzerot, sāka sāpēt piere.

Vienīgā nelaime, ka Lāčplēša alus ātri atšālējās, un tad tas no tumīga dievu dzēriena pārvērtās pretīgā brāgā, ko izdzert mēs spējām tikai pienākuma mākti. Tāpēc mēs iemanījāmies pasūtīt alu muciņā. Mums kaimiņos dzīvoja meitene, kas strādāja pie alus izrakstīšanas, un mēs sarunājām, ka mums nav jāiemaksā ķīla par muciņas lietošanu. Tā reiz uz kārtējo Olafu dzimšanas dienu, kas bija kaut kad augusta vidū, mēs paņēmām 25l Lāčplēša alus, kas mums lieliski iedeva pa pieri – maz nelikās. Pietika pat nākamajai dienai, kad mēs, zvilnēdami uz mūsu peldkameras kā tādi apmierināti ziloņi, piebeidzām atlikumu. Tādos brīžos pasaule liekas ārkārtīgi patīkama un omulīga vieta. Vienīgi mēs galīgi nespējām saprast cilvēkus, kas kaut kur steidzas, strādā vai dara ko tamlīdzīgu. Zvilnēt un apreibināties bija tāda bauda! Neatceros, kurā latviešu dziesmā bija frāze „vēlos sauli par māsu saukt”. Nu, lūk, tieši tā ar mums bija – mēs bijām pārvērtušies riktīgos saules brāļos, kurus gan mūsdienās nicinoši dēvē par bomžiem.

Tomēr bieži bija reizes, kad aptrūkās līdzekļu kārotās dziras iegādei. Tad mēs nolaidāmies pat līdz zagšanai. Reiz mēs jau nedaudz ieskurbuši mainījām veikalā tukšās pudeles pret pillām, un pamanījāmies iesūkt nāsīs pārīti lieku. Tas mūs tā sajūsmināja, ka mēs nolēmām pie pirmās izdevības atkārtot šādu lietu. Toreiz likās, ka laime pate nāk mums pretī, jo ieraudzījām ceļmalā noparkotu smago mašīnu pilnu ar alus kastēm. Mums likās, ka pats visaugstais  Dievs ir uzklausījis mūsu lūgšanas, un, daudz nedomādami, katrs paņēmām tik pudeļu, cik varējām saņemt rokās. Diemžēl dzīvē viss nav tā, kā varētu to vēlēties. No kabīnes atskanēja naidīgs kliedziens „bļāāāģ!”, un mēs sapratām, ka ir jāņem vaga. Skrējām mēs pa milzīgu pļavu, bet šoferis kopā ar kādu palīgu-entuziastu mums dzinās pakaļ. Sapratuši, ka neizdosies saglabāt guvumu, kas arī traucēja skriet, mēs sākām pudeles mest uz visām pusēm. Varbūt kāda saplīsa, varbūt arī, ka nē, bet mēs atbrīvojušies no balasta atrāvāmies no vajātājiem un laimīgi izglābāmies.

Mūsu vecāki, zināms, cīnījās pret mūsu iedzeršanām kā nu mācēja. Lai mazinātu draugu kaitīgo ietekmi, mani senči visādi centās mani nošķirt no Olafa, kamēr viņa muterīte domāja, ka visa ļaunuma sakne slēpjas manī. Mēs paši nenodevāmies šādiem neauglīgiem minējumiem kurš kuru slikti ietekmē. Mēs vienkārši baudījām jaunību un dzīvi, kāda tā mums pavērās. Jā, Olafa mutere reiz bija atņēmuse viņam Lielvārdes mājas atslēgas – viņa gribēja, lai viņš pārvācās pie viņas uz Rīgu. Tāpēc Olafs bija spiests ielīst mājā pa pagraba vēdlodziņu. Tas viņam gandrīz vēziski beidzās, jo, lai arī viņš pirms šā vingrinājuma noģērbās vienās apenēs, vienalga bija nedaudz par resnu tik šaurai ejai. Gandrīz iesprūda. Toties, ticis iekšā, atdarīja logu, un mums bija ideāla vieta žūpošanai vairākām dienām. Iepriekš aprakstītā iedzeršana ar zušiem un Makafertiju arī, protams, norisinājās Olafa mājā, jo viņa muterīte bieži dzīvojās pa Rīgu. Mani senči mitinājās Lielvārdē gandrīz permanenti.

Visa tā dzerstīšanās beidzās gandrīz traģiski. Vienos Jāņos mēs krietni pārķērām. Olafs vēl uz rīta pusi saderēja ar kādu čomu, ka izdzers kausu alus, kurā bija ieliets vēl džins, lētais vīns un vēl kādas tur nelietības. Olafs derības laimēja, bet drīz arī pats apkrita, un gulēja v vidje bezčuvstvennogo tjela. Mēs viņu aizstiepām uz mājām, jo mums likās, ka viņam ir piemetušies krampji, kas ļoti atgādināja, kā raustās zivs pirms nobeidzas. Olafa māte, būdama ārste, ātri noreaģēja, un ietriepa dēlam pakaļā pāris šļirču kaut kādu zāļu, un viss beidzās laimīgi. Jā, tā Olafam izdevās izbēgt no Bonama likteņa. Cita starpā, viņš tā mīlēja mūziku, ka sāka vingrināties klapēt bungas, un dara to pat līdz šobaltdienai, piedaloties dažādos blūza un roka festivālos vai vienkārši muzicējot Doma laukumā nedēļas nogalēs ar savu komandu. Viņi ir trīs – ģitārists, basists un Olafs pie bungām. Dragā klasisko repertuāru –Džimmiju Hendriksu, blūzus un tamlīdzīgas lietas. Ja sanāk, es labprāt aizeju paklausīties.

Mjā, gribēju mazliet par dziesmām, kuras noteica manu muzikālo gaumi, bet panesās pavisam citā virzienā. Gadās.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru