2014. gada 30. septembris

Another Brick In the Wall – Pink Floyd

We don’t need no education

Ceturtajā kursā es apprecējos. Šajā faktā nav nekā ievērības cienīga, ja neskaita, ka manā rīcībā tagad tika nodota vesela istaba. Tā, kas man bija agrāk, šim mērķim nederēja, jo, ja es izlaidu savu dīvāngultu, tajā nebija vairs vietas, kur nostāties. Tikai neiedomājieties, ka gulta man bija kaut kāda king size. Nē, tieši pretēji, tā bija parastā padomijas lažiņa, domāta pusotram cilvēkam. Vispār tajā laikā es nesaskatīju šo kā lielu problēmu – vietas pietika.

Tātad es biju ticis pie kārtīgas istabas – ap 20 kvadrātmetru lielas. Tur es arī nogādāju savas mēbeles – gultu un sekciju. Sekoja neliela stīvēšanās ar jauno sievu, cik plauktus tajā drīkst atvēlēt tukšajām pudelēm. Es biju ļoti tolerants, un šim jautājumam piegāju dialektiski – ja agrāk tās mētājās praktiski visos plauktos, tad tagad es pilnīgi apmierinātos, ja man paliktu tikai divi. Te es sastapos ar pilnīgi neizpratni no manas labākās puses. Tad es, saprazdams stāvokļa nopietnību, piekritu, ka tikai viens plaukts, kas ir aizdarināms, tiks izmantots šim mērķim. Galu galā tādā, ja krāmē prātīgi, var salikt divas kastes alus pudeļu. Vienīgi skāde, ka augstāki trauki, piemēram, no šņabja, konjaka vai vīna būtu jāglabā kur citur vai arī tūdaļ jānes uz pagrabu. Tad Ingrīda pateica savu „nē” arī vienam plauktam... Man atkārās žoklis, un sāku jau apdomāt, vai neesmu bijis pārsteidzīgs tikai pēc nepilnu triju gadu attiecībām tā uzreiz iestūrēt laulības ostā. Kamēr tu lakstojies ap meiteni, viss liekās vislabākajā kārtība, bet, kad apprecies – tev atņem pēdējo... plauktu tukšajām pudelēm.

Tomēr vēziskais solis bija sperts, un atlika vien mācīties sadzīvot ar grūtībām. Man tagad bija parādījusies nauda, un es nopirku izbīdāmo galdu un četrus krēslus mēbeļu veikalā uz stūra. Es joprojām nezinu, kā man izdevās tik vienkārši iegādāties priekš tiem laikiem salīdzinoši sakarīgas mēbeles bez kāda blata. Krēsli tomēr bija ražoti Čehoslovākijā un bija diezgan glīti, bet galds bija transformējams lielākā vai mazākā formātā pēc vajadzības. Es biju tādā sajūsmā par savām interjerista prasmēm, ka nopirku vēl lustru. To nu gan man nevajadzēja darīt. Es, naivais dabas bērns, biju pieskaņojis to klavierēm (mūsu istabai bija apgrūtinājums – lielais koncertflīģelis, ko es tā arī nebiju iemācījies spēlēt), kas bija mellā krāsā. Tādu pašu es izvēlējos lustru ar trijiem plafoniem, kam bija glīta, melna maliņa. Ingrīda, to ieraudzījuse, lika man uzreiz to nonest pagrabā, lai nekad vairs nebūtu uz šo „svēttelnieku” (светильник) jāskatās. Kopš tā mirkļa jebkādas balsstiesības mājas labiekārtošanā man tika noņemtas, un līdz pat šai dienai pat netiek prasīts, ko es par vienu vai otru lietu domāju. Manā vietā to dara Ingrīda.

Līdzīgi ir ar apģērba izvēli. Es, piemēram, visu mūžu esmu gribējis iegādāties džinskostīmu. Bikses tika akceptētas, bet jaka – ne locekļa! Vēl tagad es sapņoju, ka man reiz būs īsta, riktīga Lee jaka – varbūt pat ar baltu ziemas apkakli! Tomēr es pie tās nevaru tikt – tiek pirkti krekli, biksas, žaķetes, bet par savu sapni es nedrīkstu pat iepīkstēties.

Mjā, zināms kaifs jau ir būt apģērbtam no sievas puses. Dažkārt man tiek izteikti pat komplimenti par šiku ģērbšanās stilu. Tomēr, ja cilvēki zinātu, ka katru rītu ir jāiziet pazemojoša kvalitātes kontrole, un kļūmīgas izvēles gadījumā pat jāpārģērbjas, pasaule drīzāk man sāktu izteikt līdzjūtības par neciešamiem dzīves apstākļiem. Es sevi mierinu ar domu, ka vīru jau nevajaga skatīt pēc cepures, un laiku pa laikam ierodos vienā vai otrā pasākumā saģērbies pēc ķēma – tā pasvītrodams savu individualitāti.

Tas nu tā. Toreiz mums naudas nebija pietiekošā skaitā, lai varētu ģērbties, kā patīkas. Mans ieguvums bija, ka varēju pārstāt valkāt nātnās un pašaustās drēbes, kādas man līdz tam laikam bija jānēsā. Tajos laikos mana Mamma pirka trikotāžas atgriezumus un darināja no tiem visu ko – sākot no jakām un džemperiem un beidzot ar peldbiksēm. Diemžēl daudzi apģērba tā arī izskatījās – kā sašūti no visādām stērbelēm, bet vecumā tā ap divdesmit tādas lietas burtiski nogalina.

To, ka es par sievas pūra naudu iegādājos sev audio aparatūru, es esmu izstāstījis jau vairākkārt – tāpēc vairs neizplatīšos par tematu. Galvenā naudas pelnītāja bija sieva, kas nereti pārnesa 300 rubļus un vairāk – viņa strādāja kombinātā „Māksla”. Es beidzot sasparojos un sāku saņemt studenta stipendiju regulāri, kā arī piestrādāju katedrā uz pusslodzi par programmētāju. Kopā tas bija tikai 100 rubļu, bet tomēr labāk kā agrāk, kad pārtikt sanāca no „ādiņu” (tukšo pudeļu) nodošanas.

Jā, sekmes uzlabot nebija grūti. Sieva iešuva manā žaketē sešas lielas iekškabatas. Tā, lai tajās varētu ielikt klades lapas. Lekcijas tagad es rakstīju tikai uz lapām, kuras ievietoju minētajās kabatās. Špikeru laiks bija pagājis! Tagad atlika tikai uz mazas lapiņas pierakstīt satura rādītāju, lai saprastu, kurā kabatā konkrētā lapa meklējama. Es zinu – tas izklausās varbūt drausmīgi, bet mūsu kursā tā rīkojās praktiski visi, ja neskaita gudrās meitenes – Mārīti un viņas draudzenes (Kirikovs, kā vienmēr, bija opozīcijā). Pozitīvais moments šai sistēmai slēpās apstāklī, ka tagad trīs dienas pirms eksāmena es nevis centīgi rakstīju špikerus, bet gan tiešām mācījos, un nereti pat kaut ko sapratu no tā, ko mums tur lika priekšā.

Diez kas jau vispār nebija. Kāds profesors tā arī pateica, ka padomju izglītības sistēma izveidoja tādu studenta tipu, kas nevis mācījās, pētīja un apguva zinības, bet tā vietā parādīja gandrīz ģeniālas spējas pārvarēt vienu pārbaudījumu pēc otra, nemācoties vispār. Tagad, atskatoties uz tiem gadiem, jāatzīst, ka viņam bija liela taisnība. Tādu priekšmetu, kur profesors spēja studentus aizraut, bija gaužām maz. Nu, kā bija – tā bija. Pēdējos kursos jau mūs neviens necentās īpaši iegāzt ekšos. Drīzāk otrādi – mēs jutām, ka esam ielikti plānā, ka beigsim tajā un tajā gadā augstskolu, un pasniedzēji drīzāk uztraucās, ka kādam no mums neuznāk kādi „mellie”, ka pārstāj mācīties vispār.

Mūsu kursā tā gadījās Aigaram. Nonācis 4. kursā, viņš beidzot pilnībā saprata, ka nevēlās studēt eksaktās zinības – viņa aicinājums ideālā gadījumā būtu Teoloģijas fakultāte, kādas tobrīd gan nebija. Nu, ja tādas nav, tad viņš, mazākais, vēlējās pāriet uz angļu valodas studijām LU. Viņš jau tad ņēma pirmās vietas šīs svešvalodas olimpiādēs, kur normālos apstākļos dominēja humanitāro augstskolu studenti.

Kā jau teicu, ar Aigaru tas sākās 4. kursā – tas bija pavasarī. Viņš nevēlējās vairs kārtot ieskaites. Atceros, ka vajadzēja tās nokārtot, lai dabūtu pielaidi sesijai. Mēs savukārt vēlējāmies, lai 100% visi noliktu sesiju laikā bez parādniekiem – tad visi tāpat 100% saņemtu stipendijas. Mēs pat sākām kārtot ekšus vēl pirms oficiālā sesijas sākuma. Sagadījās, ka Aigars arī kopā ar visiem nokārtoja divus eksāmenus. Tad visi apķērās, ka viņam pietrūkst ieskaišu. Dekanātā tapa dīvaina pavēle – students tiks sodīts, ja turpinās kārtot eksāmenus. Kas tik nebija jāpieredz!

Lai neiegāztu pārējos, ar biedru palīdzību un pierunāts Aigars visu nokārtoja, un tad atlika tikai valsts eksāmeni un diplomdarbs. Es vienmēr atcerēšos, kā Aigars kārtoja Zinātnisko Komunismu (kādreiz bija arī tāda „zinātne”). Pasniedza to kāds Miķelis Ašmanis, kurš mīlēja mums atgādināt, ka pie sekmīgas atzīmes nevienam netikt, ja viņš sajutīs, ka students tikai zina vielu, bet tā nav viņa pārliecība.

Praksē viss izrādījās tieši pretēji. Aigars, zināms, ieradās uz eksāmenu pilnīgā neziņā par tiem komunistu murgiem – ne viņu tie interesēja, ne viņš kam tādam „ticēja”. Tā vietā Aigars kaut kur bija iepazinies ar dažādu Brīvās Pasaules filozofu teorijām, kritikām, vērtējumiem un spriedumiem – te viņš jutās kā zive ūdenī. Dažkārt mums patika divatā debatēt par šādām abstraktām tēmām. Mūsu rekords bija 4 stundas 6. tramvaja pieturā sestdienā, kad beigās aptvērām, ka šajā dienā šis transporta līdzeklis līdz Ausekļa ielai nekursē, un mēs varam tā debatēt līdz pirmdienai. Nu, jā. Tā var būt.

Tad, lūk, šāds puisis nonāca Ašmaņa nagos. Aigaram trāpījās biļete „Marksisma trīs avoti un trīs sastāvdaļas”. Es dzirdēju viņa atbildi. Aigars tā sāka vālēt par avotiem, tālu pārsniedzot robežas, kādās mums tas tika mācīts, ka Ašmanim pat neienāca prātā viņu apturēt. Liekās pat, ka „zinātniskajam komunistam” pašam bija robi izglītībā, ko Aigars tagad aizpildīja.

Viss gāja labi, kamēr lieta nonāca līdz komunisma trīs sastāvdaļām. Mjā, Aigaram par tādām nekas nebija zināms. Ašmanim žoklis atkārās. Nu gan viņš bija sprukās. Ko darīt ar šo ērmu? Viņš ieskatījās Aigara nepārprotami inteliģentajā sejā, kurā zinātājs saskatītu arī nicinājumu pret visvareno profesoru. Tad Ašmanis pēkšņi sakaunējās, un ielika Aigaram trijnieku. Viss! Vēl tikai diplomdarbs, un Aigars beigs kopā ar mums!

Es tiešām neatceros, vai Aigars izstrādāja projektu. Varbūt, ka jā – varbūt, ka nē. Kādam citam studentam, kam diplomdarbs bija parāds kopš iepriekšējā gada, pasniedzēji paši pabeidza diplomdarbu, un teju ar varu atveda uz aizstāvēšanu. Tā tas tur stāvēja, truli vērdamies griestos, kamēr komisija ķidāja viņa neiesieto darbu. Beigās – tas pats trijnieks.

Gaudeamus igitur!


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru