2014. gada 16. septembris

Dead skunk in the middle of the road – Loudon Wainwright III

Dead skunk in the middle of the road
Stinkin’ to high Heaven

Nākamais iespringums ar AM bija jau 3. kursā. Tad gāja pavisam traki, jo tas bija padziļinātais AM kurss, vai speckurss, kā bija rakstīts uz grāmatas, ko Penka pārrakstīja uz tāfeles. Mēs visi gribējām dabūt kādu pasniedzēju, kas prot arī ko paskaidrot, tāpēc pielietojām pret Penku negodīgu stratēģiju – izsaldēšanu. Bija uznākuši baigie sali (-20 grādu un vairāk), un mūsu fakultātē Ausekļu ielā vēl samaitājās apkure – bija pārsprāgušas kaut kādas trubas. Tagad auditorijās jau bija stabili mīnusi, un mēs visi sēdējām satuntulējušies mēteļos. Lai vēl vairāk pastiprinātu šo efektu, mēs atdarījām logu, un sačakarējām to tā, ka nebija iespējams vairs aizvērt. Tad gaidījām, kas tagad būs.

Mums nācās vilties – Penka izrādījās neparasti ziemcietīga. Viņa ieradās lekcijā tērpusies savā parastajā mellajā kleitā, un likās nemanām aukstumu. Pat vēl vairāk – pasniedzēja periodiski pietuvojās atvērtajam logam, lai paelpotu svaigu gaisu. Mēs paši gan nosalām kā nabagi.

Speckurss ietvēra sevī tādas dīvainas lietas kā, piemēram, Kompleksā mainīgā funkciju teoriju, Lauka teoriju un vēl sazin tur kādas teorijas, kuras saprast mums nebija pa spēkam. Kronis visam bija kāda Banaha teorēma, kas palikuse atmiņā tikai vārda pēc. Tas bija gluži kā zināmajā aņukā, kur Čapajevam, stājoties Kara Akadēmijā, matemātikā bija grafiski jāattēlo, как выглядит квадратный трехчлен. Sīkumos neatceros, bet liekās, ka Čapajs не то, что изобразить, а даже вообразить такое не мог, un neesot iestājies – типа - кровь сдал, мочу сдал... а вот математику не смог.

Es pārbaudījumam gatavojos rūpīgi – uzvilku kreklu, kurā biju jau veiksmīgi nokārtojis virkni eksāmenu, un tāpēc to nedrīkstēja mazgāt – lai neaizbaidītu laimi. Eksāmenos es pastiprināti svīstu, un, jādomā, ka tajā kreklā odu pēc seska. Vēl es biju sarakstījis visus iespējamos špikerus – cik nu laiks man to atļāva. Pats eksis pagāja kā pa miglu. Penka man beigās jautā – ko es gribu „divi ar krustu” vai „trīs ar mīnusu”. Es, saprotams, izvēlējos pēdējo, un aiz laimes par tik veiksmīgu sagadīšanos apdzēros līdz nemaņai. Toreiz vairāk kā puse kursa biedru izkrita, bet manam draugam Arnim tas gadījās vēl atkārtoti, un beigās viņš dabūja kārtot pie komisijas – tas ir solis no atskaitīšanas. Penka parasti eksāmenā uzdeva papildus jautājumu – Banaha teorēmu. Tā kā neviens no kursa to nespēja saprast, tad šis jautājums nozīmēja automātisku izkrišanu. Arnis ar to bija rēķinājies, un tās izvedumu bija iekalis no galvas. To viņš tad arī noskaitīja komisijai pats ne vella no tā nesaprazdams. Tad Penka esot augstsirdīgi pasmaidījuse un teikuse – „Labi, varam likt apmierinoši”. Uz to viņas kolēģe acīmredzot šokā par Banaha teorēmas tik virtuozu zināšanu pieprasīja Arnim četrinieku.

Jā, cita starpā, ar to mana laimes krekla veiksmes limits bija izsmelts. Nākamajā eksī es izkritu, un man liekās, ka galvenokārt tāpēc, ka pasniedzējs nevēlējās daudz bazarēt ar tik nejauki smirdošu studentu. Tas mani izārstēja no „laimes krekla” sindroma.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru