2014. gada 18. septembris

Crystal Ball – Styx

I used to like to walk the straight and narrow line

Reiz es klausījos pa rāčiņu kādu raidījumu, kur tika klāstīts, ka cilvēkiem piemītot unikāla īpašība – spēja saklausīt. Iedomājieties skolas balli, kur dārd mūzika, vai kādu citu skaļu vietu, bet tie, kas vēlas viens otru sadzirdēt, mierīgi pļāpā savā starpā. Par sevi es puslīdz droši varu apgalvot, ka man šādas spējas nepiemīt. Tiklīdz ir paskaļš fons, es vairs nespēju sadzirdēt sarunas biedru. Vēl sliktāk ar mani ir, ja runā vairāki cilvēki vienlaikus. Savādāk es par saviem dzirdes orgāniem nesūdzos, un, ja nav traucējoša fona, dzirdu pat labāk par vienu otru. Tomēr savu dzirdi par izcilu neuzskatu.

Ar absolūti labāko dzirdi saskāros augstskolā – salīdzinoši vēziskā veidā. Mēs gaidījām lekcijas sākumu, bet profesors kavējās, un mēs jau noticējām, ka viņš neieradīsies, un varēsim izmantot šo pārtraukumu, lai veldzētos ar glāzi vēsa, putojoša alus. Diemžēl brīdī, kad mēs jau vācām kopā savus liberiņus, lai dotos prom, durvīs parādījās profesors (viņu sauca Ņiceckis, ja nemaldos). Es tā sašļuku, ka nenovaldījos, un skaļi pateicu – „Atvilkās gan, vecais pisuārs!” Es biju pārliecināts, ka pasniedzējs mani nedzird, jo viņš atradās metrus divdesmit tālāk, un auditorijā mēs bijām kādi piecdesmit purni, kas visi kaut ko runāja. Papildus tam cilvēki nereti man saka, lai es atkārtoju teikto, jo izsakos ļoti neskaidri – neesmu dzimis orators, kas var uzrunāt masas. Tomēr Ņiceckim noraustījās seja, un viņš caururbjoši ieskatījās man sejā, ka man gandrīz sāka likties, ka esmu tomēr saklausīts – lai arī ar prātu sapratu, ka tas nav iespējams.

Ņiceckis lasīja lekcijas trīs grupām vienlaicīgi, un nekādas individuālās saskares ar studentiem viņam nebija. Lai noeksaminētu tādu baru studentu, profesors bija izdomājis interesantu metodi – viņš lika katram individuāli sastādīt datorprogrammu – tādu, ko dators uzreiz spētu apstrādāt. Drīkstēja izmantot jebkādu literatūru vai palīglīdzekļus – vienīgi nebija ļauts sarunāties ar citiem studentiem. Man suniski laimējās, ka es ātri sapratu uzdevumu, un uzreiz piemeklēju īstos operatorus (mašīnas komandas, ne cilvēkus) tā realizācijai. Rezultātā es biju viens no retajiem, kas saņēma „teicami”, kas automātiski nozīmēja „teicami” arī eksāmenā.

Diemžēl dabā viss izrādījās savādāk. Visi pārējie, kas bija saņēmuši četri vai pieci, tiešām saņēma „automātus”, bet manu ieskaišu grāmatiņu Ņiceckis nolika malā, un sāka mani tirdīt ar dažādiem jautājumiem. Programmēšana tobrīd man bija gandrīz vai kā kaislība, turklāt es jau uz pusslodzi strādāju katedrā par programmistu, un kaut ko no tā visa sapratu. Tāpēc, manuprāt, atbildēju pat ļoti labi. „Vecais pisuārs” arī to manīja, un bija spiests ielikt man „labi” (piecinieku tomēr noskauda), bet īsti laimīgas nebija abas puses.

Ejot ārā pa durvīm, atcerējos vecveco aņuku pa Čapaju – kā tas krogū pasūta 100g šņabja glāzē, bet 100g – tasītē. Pēc tam izņem no kabatas bruņrupuci, ieliek to šķīvītī un saka: „Pej, Petjka, pej! Budješ tjeperj znatj, kak džina naxuj pasilatj...


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru