2014. gada 15. decembris

Zem diviem karogiem – Jumprava

Es eju pa sen zināmu ielu,
Varbūt kādreiz šo ielu savādāk sauks.

-        “Lai saņemtu algu, jums būs jāsameklē zamglav-BUHs!“. Kas tie par jokiem? Kas vēl tur par BUH? – esmu galīgi neizpratnē. Aigars gan ne uz mirkli nesamulst un prasa:
-        “Kurā kabinetā tad mums meklēt zam-glav-BUH?“ – ar smaidu īpaši uzsvērdams pēdējo frāzi BUH. Tas liek arī grāmatvedienes sejai atplaukt smaidā, un viņa pasaka, kurp mums doties. Nekāda BUH tur nava – tas viss ir izdomāts. Norādītajā kabinetā aiz paliela rakstāmgalda sēž pavisam parasts cilvēciņš, kuram vienkārši ir jānovīzē mūsu papīri. Izrādās, ka par zamglav-BUH tiek dēvēts Galvenā Grāmatveža vietnieks.

Tas norisinājās vēl augstskolas laikā, kad mums pienācās samaksa par darbu maizes kombinātā Druva, kur mūs piespieda pāris nedēļu nostrādāt. Vispār man jau tobrīd būtu vajadzējis atskārst, cik grāmatvedis ir neparasti nozīmīgs cilvēks – no viņa ir atkarīgs, vai tev taps izmaksāta alga, vai nē. Patiesībā citā situācijā grāmatvedis var izrādīties esam vēl čum svarīgāks. Daiļradē, piemēram, visa mana darba karjera sagāja dēlī tikai tāpēc, ka es neizjutu pietiekoši lielu bijību pret tik svarīgu personu kā uzņēmuma Galvenais Grāmatvedis. Es gan tajā laikā skaitījos pakļauts kādam citam tipāžam, kurš dēvējās par Galveno Ekonomistu. Tāpēc mani galīgi neinteresēja tā dīvainā vecmeita ar sarkano seju, kas, uzdodamās par Galveno Grāmatvedi, klīda pa Daiļrades gaiteņiem, baidīdama darbiniekus ar savām neprognozējamām dusmu lēkmēm. Tomēr mana neizpratne par šīs personas svarīgumu man drīz vien atriebās.

Man tolaik datorā bija kāds personības atklāsmes testiņš, kas bija lieliska parodija par šāda tipa analītiskajiem rīkiem, jo pēc aptuveni 20 sarežģītu jautājumu uzdošanas, programma ar gadījuma skaitļa ģeneratora palīdzību izmeta nejaušu raksturojumu, kas parasti bija kaut kas neglaimojošs, bet asprātīgs. Es ļāvu visiem testēties, un parasti mēs visi krietni izsmējāmies, kad ieraudzījām rezultātu. Kad mūsu kabinetā parādījās Glav-BUHS – jau minētā vecmeita, kuru, cita starpā, sauca Spriņģe, es, nekā ļauna nedomādams, laižu arī viņu testēties. Tikai tad, kad grāmatvede jau sēžas pie tastatūras, pamanu Eduarda – tā sauca Galveno Ekonomistu – pārvērsto seju, kuras grimases nepārprotami signalizēja – NEKĀDĀ GADĪJUMĀ!

Tomēr bija jau par vēlu. Spriņģe ļoti apzinīgi atbildēja visus jautājienus, un beigās saņēma verdiktu “Zilzeķe”. Fū, varēja būt daudz trakāk – es pirmajā brīdī jūtos atvieglots. Pa to laiku grāmatvedes seja paliek vēl sarkanāka, ja tas vispār ir iespējams, tad viņa pielec kājās un klusēdama izmetās ārā pa durvīm, ar troksni tās aiz sevis aizcirzdama. O-oo – liekās, ka nu ir sūdi!

Tā izrādījās vistīrākā patiesība. Tas, ka tagad vairs netika atņemts mans sveiciens no rīta, viņu satiekot, būtu vēl tīrais sīkums. Manai nodaļai (bija izdalīta tāda kā IT daļa) grāmatvedība mūžīgi piekasījās, cenšoties manus pūliņus automatizācijā visādi noniecināt. Algas paaugstinājumu un prēmiju saņemšana man tagad bija augstākā mērā apgrūtināta. Īsāk sakot, es pamazām sāku apjaust, kur vēziski pārziemot (gde raki zimujut).

Vēl pēc kāda laika man pateica, ka man ir jāpieņem darbā kāda Spriņģes protégé. Tā meitene izrādījās aplam dīvaina – pagara auguma krievuška, kas gandrīz ideāli runāja arī latviski. Jocīgums bija viņas stājā. Šī meitene – man liekās, ka viņu sauca Taņa – bija pagara augumā, un parasti viņa stāvēja, uzmetusi kūkumu, bet viņas rokas brīvi karājās gar sāniem kā divi virves gali vējā. Galva Taņai bija salīdzinoši neliela, un viņa valkāja brilles – tas darīja viņu nedaudz līdzīgu karaliskajai kobrai.

Man nodaļā bija kāds pusducis meiteņu-operatoru. Viņas visas bija tādas – kā lai to pieklājīgāk pasaka – ļoti vienkāršas, ja drīkstu tā izteikties. Katrā ziņā man nekad neradās vēlme ar viņām sarunāties par kaut ko ārpus darba tematikas. Turpretī Taņa bija savādāka. Jau kaut kur otrajā mēnesī viņa man paziņoja, ka es, lūk, neesot porjadočnij čelovek. Ko viņa ar to īsti domāja – nemāku teikt. Man tas likās amizanti, jo es tomēr skaitījos viņas priekšnieks. Tā arī nesapratu, kādu iedomātu goda kodeksu es būtu pārkāpis. Varbūt viņa bija atklājuse, ka es izdzeru visu spirtu, kas domāts datoru kopšanai? Tiešām nezinu.

Vispār es esmu intraverts tips, un man neko daudz neinteresē, ko par mani runā citi cilvēki. Tomēr Taņa pamazām piesaistīja manu uzmanību ar savu ekstravaganto uzvedību un, zināms, arī ar runām. Reiz, piemēram, viņa stāsta, kā bijuse ekskursijā uz Prāgu (es piesarkstu no skaudības). Tur, lūk, esot kristāla trauku veikals, kura reklāmai tiek izmantots aptuveni metrs reiz metrs liels stikla kubs pilns ar glāzēm un vēl kādiem niekiem, piestiprināts virs bodes ieejas.
-        “Es paskatos – gandrīz varu to aizsniegt ar roku! Un tad iedomājos – Počemu bi ņe dostatj eto kirpičom?

Atceros, ka es toreiz vēderā sajutu dīvainu, tukšu smeldzi. Es biju pagalam apjucis. Šī taču skaitās inteliģenta krieviete ar augstāko izglītību. Viņa ir apguvusi latviešu valodu, un galu galā viņa ir sieviete. Kā gan tādas domas viņai var nākt prātā?!? Ko tad mums gaidīt no citiem krieviem ar sredņuju zaušnuju (t.i., aiz ausīm pievilkto) izglītību, kas tramvajā majestātiskās dusmās pieprasa, lai ari viņiem kopojas (obščajetsja) vienīgi Ļeņina valodā, t.i, krieviski...

Mjā, smags gadījiens. Taņa bija pieņemta par programmisti, bet šajā sfērā viņai darbi tā īsti nevedās. Daudz labprātāk viņa strādāja par operatoru – bija jāievada datorā nostrādāto stundu un izpeļņu datus, ko Taņa veica samēra ātri un akurāti. Pēc tam viņai patika dzenāt spēlītes. Nekā gudrāka par Tetris jau mums nebija – es neesmu nekāds datorspēļu cienītājs. Turpretī Taņa spēlējot burtiski pārvērtās. Sāka viņa mierīgi, kraujot klucīšus rindās. Tad, ātrumam pieaugot, viņas noliecās vairāk uz priekšu, un drudžaini spaidīja pogas. Kad spēlē tuvojās finālam, Taņa iekarsa ne pa jokam – viņas bālajos vaigos ielija sārtums, acis nervozi mirdzēja, bet mute pavērās. Rokas neganti dancoja pa tastatūru, ka man likās, ka ilgi tā neizturēs tādu slodzi. Bija brīdis, kad man likās, ka pat izkaras mēle, bet šeit es varbūt arī ka kļūdos. Kad glāze uz ekrāna glāze bija piepildījusies viņa uz mirkli atkrīt atpakaļ krēsla atzveltnē, bet tad sniedz datoram pēdējo belzienu pa tastatūru ar plaukstu – ir jāfiksē jaunais rekords, bet tas nav pietiekoši augsts, lai sapūlētos ierakstīt savu vārdu. Tad pamanījuse, ka es viņu vēroju, viņa vienaldzīgi atver algu programmu, un turpina maksājumu datu ievadi.

Taņa bija interfrontiste, kas mani ne mazums kaitināja. Vispār lielākā daļa darbinieču bija krievuškas, kas vairāk vai mazāk bija pret pārmaiņām, kas bija sākušās Latvijā. Es centos, cik nu tas bija iespējams, izvairīties no politiskām diskusijām darba laikā, bet tādu sieviešu kolektīvu šajā ziņā jau nebija iespējams valdīt. Mēs ar Aivaru, zināms, bijām tautfrontieši – kurš gan tāds nebija 80to izskaņā?

Jā, manīdama, ka viņas protégé īsti par nodaļas vadītāju nevelk, Spriņģe atrada kādu citu meiteni (atkal vecmeitu!), kuru jau pieņēma darbā ar domu, ka viņa kļūs par jauno IT daļas vadītāju. Mūs vēl ārkārtīgi neveikli Kadru daļas vadītājs sapazīstināja – abus vienu otram stādot priekšā kā vienas nodaļas priekšniekus. Es ieraudzīju, kāda spītīga uguns iegailējās manas konkurentes acīs – te nekas labs nebija gaidāms. Es gan vēl drusku gribēju paspirināties Daiļradē, jo uzņēmums cēla dzīvojamo māju, kur man bija ieplānots 3istabu dzīvoklītis – es cerēju to saņemt. Tomēr notikumi atrisinājās ātrāk, kā es to biju iedomājies, t.i., es ar to bābu sagāju ragos ar katru dienu arvien vairāk, un es sāku lūkot pēc cita darba.

Jau bija sācies trakais kooperatīvu laiks, un daudzi metās kur kurais peļņā pēc lielā rubļa. Es apsvēru vairākas iespējas – vai nu dibināt pats savu firmu (biju pat izdomājis tai nosaukumu – MG Software), vai arī mēģināt iesaistīties kādā starptautiskā IT firmā – tas man, iespējams, ļautu paceļot. Es nemaz nebiju redzējis pasauli – tālāk par Maskavu nekur nebiju bijis. Pieteicos uzreiz divās firmās – DanLat Inform un Baltic Technology Group. Abās mani uzņēma, bet bija vēl jāgaida, kad šīs firmas sāks funkcionēt – pagaidām tās bija tikai uz papīra. Tomēr Daiļradē es jau biju uzrakstījis atlūgumu – atmosfēra tur mani vienkārši smacēja. Tāpēc es labāk izvēlējos kļūt par bezdarbnieku ar spožu nākotni.


Tas bija diezgan jauks mēnesis vai pāris, kad es no rītiem strādāju par taksistu, tad dienas vidū nodevu tukšās pudeles – pēc vētrainajiem studijas gadiem, kad nereti pie manis dzēra teju vai visi mani kursa biedri, pagrabs bija gandrīz pilns ar ādiņām. Atlikušo laiku es veltīju sev – lasīju grāmatas, klausījos mūziku līdz pienāca laiks doties pakaļ bērniem uz dārziņu, un arī mana kundze pārvilkās no darba. Vēl pa burzmu varējām nodarboties ar talonu atprečošanu un maiņu – Padlatvijas ekonomika burtiski raustījās konvulsijās, un nodarboties ar politiku. Ar to vienkārši nebija iespējams nenodarboties, jo Tautas Fronte bija jau nodibināta, un bija jāpiedalās visās tajās manifestācijās, janvārī jāsalst Doma laukumā, un visādi tamlīdzīgi jāizdarās. Es gan pats nekādas īpašas aktivitātes neuzņēmos – vienkārši neizlaidu nevienu parakstīšanos, mītiņu krastmalā vai kādu citu pasākumu. Es vienīgi padzinu Kara Komisariāta aģentu ar visu viņa pavēsti uz zboriem, kur ierakstīju, ka es atsakos dienēt citas valsts – PSRS – armijā. Tas varbūt bija radikālākais, ko es šajā sakarā paveicu.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru