2015. gada 16. marts

Mammy blue - Julio Iglesias

I may be your forgotten son
Who wandered off at twentyone.

Izlasīju ģīmjgrāmatā Ģirta gandrīz vai nopūtai līdzīgu poustu par 8. martu. Jūs jau visi nesvinat, bet sirdij jau nevar pavēlēt – lūk, tēvs atkal dāvina mammai tulpes.

Tas neviļus uzjundīja manī veselu atmiņu vilni par tematu Starptautiskā Sieviešu Diena – vēl no Padlatvijas laikiem. Tā bija diena, kad katra vīrieša pienākums bija izlikties par muļķi, garīgi atpalikušu vai vismaz domāt nespējīgu būtni salīdzinājumā ar sievietēm, kurām tajā dienā tika piedēvēta teju Zālamana gudrība viesās lietās un vietās. Šādas muļķības galvenokārt tika izplatītas pa Centrālo Televīziju. Tur bija tāds humoristisks raidījums “13 krēsli”, kur šis temats parasti tika apspēlēts visā pilnībā.

Protams, kaitinošāki par to bija raidījumi, kur tika slavētas “dižciltīgas” slaucējas un darba varones. Neviļus nāk prātā dziesmas fragments no kādas teātra izrādes – “Mīļie puiši, mīliet mūs – mums ir darba slava!” Kronis visām tādām muļķībām neapšaubāmi bija kāda svinīga sēde Kremlī, kur sievietes, acīmredzot nezinot, kā labāk iznesties, apsveica 8. martā Leonīdu Brežņevu – tā laika kompartijas bosu. Uz acumirkli es iedomājos viņu kā valsts galveno sievieti, un kāpēc gan ne? Viņš taču vienmēr visos pasākumos gribēja spēlēt galveno lomu. Piemēram, viņa grāmatiņa “Mazā zeme” saņēma valsts prēmiju kā gada labākais darbs literatūrā. Kāpēc gan Ļoņka paralēli gensekam, armijas virspavēlniekam un kam visam vēl tur nē nevarētu būt valsts galvenā sieviete? Tad vismaz būtu saprotams, kāpēc viņš tik kaislīgi bučojās uz lūpām ar visu politbiroju, aizbraucot un atbraucot no ārzemju komandējumiem.

Tomēr es nevaru apgalvot, ka 8. marta atzīmēšana man vienmēr ir bijusi nepatīkama vai pretīga. Bērnu dārzā mēs par godu Māmiņas dienai mācījāmies dziedāt dziesmu ar aptuveni šādiem vārdiem –

Silta, jauka istabiņa
Bērza malkas kurināta.
Vēl siltāka, vēl jaukāka,
Kad māmiņa istabā.

Man tā likās ārkārtīgi skaista, jo to dziedot, domās uzbūru ainu ar saulainu dienu, kad krietna bērzu malka tiešām nesa siltumu. Par māmiņu istabā es vairāk domāju figurālā nozīmē, jo, ja gribu būt godīgs pret sevi, man vislabāk patika, kad istabā es biju viens – es neesmu pārlieku sabiedrisks tips.

Mācoties skolā, Sieviešu Dienai parādījās vēl viens aspekts blakus Māmiņas godināšanai – bija jāsveic klases meitenes. Tajā bija kaut kas mulsinošs un pat uzbudinošs. Es, pretēji katrai loģikai, par daiļo dzimumu sāku interesēties salīdzinoši agri – kaut kad 2. klasē. Tas ir smieklīgi kontrastā ar manām pirmajām “īstajām” attiecībām kaut kad 20 gadu vecumā. Jā, 8. martā mēs apsveicām meitenes, dāvinot tām apsveikumu kartiņas, pūpolu zariņus vai varbūt kādreiz kādu ziedu. Tas notika anonīmi – tātad galīgi neinteresanti. Apsveikumi starpbrīdī tika novietoti uz meiteņu soliem. Vienīgais veids, kā varēju paust kādas īpašākas jūtas, bija mīļotajai meitenei nolikt kādu lieku ziedu vai pūpola zariņu.

Jā, māmiņu sveikšana tad vairs nelikās nekas interesants. Tāpēc mani gandrīz ieveda izmisumā literatūras skolotājas uzdevums rakstīt sacerējumu par tematu “Ko es pateiktu māmiņai Sieviešu Dienā”. Darbam bija atvēlētas divi stundas, un es vēl šodien atceros, kā es pirmās 45 minūtes patērēju prātojot, ko lai raksta. Beigās pieņēmu drosmīgu lēmumu būt godīgam un pateikt, kā ir. Tas bija mans visu laiku īsākais sacerējums, jo sastāvēja tikai no viena teikuma – “Daudz laimes Sieviešu Dienā!”. Učene gan nesaprata prikolu, kā teiktu mūsdienās, un ielika man “2” gan par saturu, gan gramatiku. Par pēdējo es biju sašutis, jo manā sacerējumā nebija ne ortogrāfijas, ne interpunkcijas kļūdu. Izteikt protestu nesanāca, jo papildus saņemtajām atzīmēm vēl uz skolu tika izsaukti vecāki. Labi, ka aizgāja Sencis, jo šādus jautājienus iztirzāta ar Muterīti būtu vienkārši neprāts.

Kad sāku strādāt, 8. marts vairs nebija nekāda svētku diena – tā bija gatavā elle. Lieta tāda, ka uzņēmumā, kur es strādāju, bija kādas 100 sievietes un tikai 3 vīrieši. Tad mēs pirkām puķes, tortes un alkoholu un apstaigājām visas nodaļas. Tā vēl būtu pusbēda – mums vēl vajadzēja bučoties ar neskaitāmām sievietēm, jo mans priekšnieks tā mīlēja rīkoties un es biju spiests sekot viņa priekšzīmei. Ja tās visas vēl būtu glītas meitenes, tad štrunts, bet lielākā daļa darba kolēģu bija jau dāmas gados – kaut kāds sviests. Vienalga Eduards – mans priekšnieks – apgalvoja, ka vīrietim ir jābūt spējīgam sabučot kaut vai 1000 sievietes. Sirds dziļumos es viņam nepiekritu – man pietiek ar manu sievu.

Tomēr visnepatīkamākās atmiņas par Sieviešu Dienu ir no armijas laikiem. Atceros, ka es 8. martā atgriezos no diennakts dežūras, un pilsētas autobusā kāds pasažieris pretīgi dīrāja āžus un lamāja sievietes, kas esot viņu apdzirdījušas. Tik izteiksmīgus trīsstāvīgo savienojumus un kombinācijas neprata veidot pat mans štāba priekšnieks, kurš lamāšanās tehnikā nekādā gadījumā nebija iesācējs.

Šo atmiņu dēļ es arī nespēju pārkāpt sev pāri un šodien dāvināt ziedus savai kundzei. Tomēr pilnīgi bez jēgas šie svētki nava – tas man atgādina, ka nebūtu slikti kādreiz pasniegt ziedus tāpat – bez kāda redzama iemesla.



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru