2015. gada 16. maijs

Saldumi

Cool cherry cream and a nice apple tart
– Savoy Truffle (The Beatles)

Skolā mums deva arī ēst. Ēdamzāle atradās pagrabā, iepretī garderobēm. Tā bija plaša telpa ar pazemiem griestiem un flīzētu grīdu, kas daudz neatšķīrās no tās, kāda tā bija stāvu gaiteņos. Uz pasniegto ēdienu es skatījos ar aizdomām – man tā bija pirmā reizē, kad ēdu ēdnīcā. Pārāk garšīgi nelikās, bet galīgi slikti arī ne. Turklāt papildus azaidam turpat uz vietas vēl varēja nopirkt bulciņas. Tās bija pasakaini gardas – t.s. “pītās” maizītes ar saldu glazējumu un rozīnēm. Diemžēl maksāja gandrīz veselu bagātību – 13 kapeikas. Tajos laikos pa to pašu naudu varēja dabūt piena saldējumu par desmit kapeikām, bet par atlikumu vēl sanāca gazerovka, t.i., sodūdens ar sīrupu. Dažkārt veikalos bija pieejams pat saldējums par sešām kapeikām – tad par to naudu sanāktu veseli divi. Garšoja gan tas līdzīgi kā sasaldēts ķīselis – vienīgi apziņa, ka tiek ēsts “īsts” saldējums ļāva piespiesties ko tādu notiesāt.

Toties nopirkt “pīto” bija kas īpašs tā vienkāršā iemesla dēļ, ka to taču ēda visu klasesbiedru acu priekšā tādejādi uzskatāmi demonstrējot, ka esi “baigi laimīgais”, kā mēs tajos laikos saucām tos, kam dzīvē veicās. Vispār maizītes bija dabonamas arī veikalā uz Stučkas (Tērbatas) ielas. Tur kronis visam bija magoņmaizītes ar šokolādes glazējumu par nieka 8 kapeikām gabalā. Tad īpaši smalki skaitījās novietot bulciņu pasolē, un ēst to stundas laikā, nesteidzoties laužot pa mazam gabaliņam. Protams, bija jāuzmanās, ka skolotāja nepieķer stundā ēdot – tad piezīme bija kā likts. Īpaši redzīga bija anglenes učene Broža, kas prata lietpratīgi satvert potenciālā vainīgā žokli ar pirkstiem tā, ka tos saspiežot, vainīgā mute “automātiski” atdarījās, un viss, kas tur bija, atklājās kā uz delnas.

Jā, kulināru vilinājumu tajos laikos skolniekiem netrūka. No veikala plauktiem vēl nebija pazudusi “Laimas” šokolāde un končas – “Vāverītes”, “Magones”, “Karakums” un daudzas citas. Mums gan tās bija daudz par dārgu – mēs (parasti es kopā ar Pēteri) visbiežāk pirkām “Citronu” vai “Ķiršu”, kas maksāja tikai 1.80 rbļ. kilogramā. Kilogramiem, saprotams, gan mēs tās nepirkām – parasti uz diviem ņēmām 100 gramus, bet, ja naudas bija pavisam maz, tad apmierinājāmies ar 50. Ar pēdējo bija problēmas, jo tad pārdevējai bija viena konča jāgriež uz pusēm, ko daudzas negribēja darīt. Patiesībā mums bija vēl sarežģītāk, jo mums arī tā puskonfekte bija brālīgi jādala uz pusēm.

Saprotams, ka naudas saldumu iegādei nekad nepietika, kaut arī mēs piekopām principu, ko biju noskatījis no “Trīs musketieriem”. Tur Aramiss teica, ka labos laikos mielastos vajag ielūgt pēc iespējas vairāk draugu, lai grūtos laikos aicinātu tevi. Mēs līdzīgi cienājām viens otru ar cerību, ka brīdī, kad pats būsi sausā, draugs nepiemirsīs arī tevi.

Kad naudas pietrūka, es valkājos pa ielām ar nodurtu galvu. Iemesls tam nebija vispārējs sarūgtinājums par dzīves netaisnību un traģisko nespēju līdz ūkai pierīties saldumus. Es vienkārši skatījos, vai kur zemē nemētājas kāds naudas gabals. Dīvainākais ir tas, ka man nereti veicās. Pamatskolas laikā es divreiz atradu pa piecrubļu un trīsrubļu naudas zīmēm, kapeikas neskaitot.

Jā, kad biju tā atradis piecus rubļus, man nenāca ne prātā uzklausīt savu sola biedru, kas ieteica naudu kaut kur noglabāt, lai vēlāk būtu par ko nopirkt ko vērtīgu. Tā vietā es kā uz vēja spārniem aiznesos uz stūra veikalu, kur iegādājos piecus eskimo saldējumus. Pārnesis tos mājās, nodīrāju tos no kociņiem, sajaucu lielā ķobī ar ķiršu zapti. Nu manas orģijas varēja sākties! Lasīju “Grāfu Monte Kristo” un lopiski riju. Nekad agrāk nebiju bijis tik laimīgs.

Jā, bet katru dienu tā vis neveicās, un es biju spiests visādi izlīdzēties – braukt tramvajā pa zaķi, krāpties ar atlikumu, kad mani sūtīja uz veikalu pēc maizes vai kā cita, vai arī – kad visi striķi trūka – pa druskai čiept sīknaudu no senču kabatām. Pēdējais gan man dikti nepatika, jo tad man likās, ka, šādi izdaroties, esmu palicis par īstu zagli.

Vispār tā tas arī bija – un ne tikai mājās. Tagad man nepatīk atcerēties to notikumu, bet reiz mani pieķēra zogam tirgū. Man gan nav īstas pārliecības, vai tas, ko es paveicu, bija zagšana vai laupīšana. Gadījās tas tā – kādā starpbrīdī viens čoms mani uzaicināja doties uz tirgu pēc semenēm (saulespuķu sēklām). Es piekritu bez kāda entuziasma, jo šis graužamais man šķita teju pretīgs. Man likās, ka tādas grauž tikai “sieri” – tā mēs toreiz dēvējām krievus. Tirgū galvenā fīča slēpās apstāklī, ka drīkstēja paņemt šķipsniņu sēklu pagaršot. Mēs ar čomu tā rīkojāmies atkārtoti, ka tirgotāji mūs vienkārši vairs nelaida pie saviem maisiem, bet prasīja, lai mēs pērkot. Tad mans čoms ieteica man pagrābt veselu sauju, un laisties lapās. Es tā vietā, lai uzprasītu, kāpēc viņš pats tā negrib darīt, nekavējoties pieskrēju pie tuvākā maišelnieka, pagrābu pilnu sauju semečku un laidu ļekas vaļā. Veiksmīgi aizskrējām līdz skolai, bet mums, kā par nelaimi, kāds tirgotāja draugs bija sekojis, un mūs noķēra.

Nu bija riktīgi mēsli. Mani izsauca pie direktora, un tas man teica pedagoģisku runu. No sākuma es zagšot semočkas uz tirgus, vēlāk sīceni no vecāku kabatām, bet beigās paņemšu naudu no veikala kases. Direktora gaišredzība attiecībā uz sīceni mani šokēja, bet vienlaikus es nesapratu, kā gan viņš var iedomāties, ka es apzagšu veikalu. Lai kā arī tas nebūtu, es sāku gauži raudāt un nožēlot padarīto. Man tika izsaukti vecāki uz skolu, bet uz liecības kārtībā es saņēmu “2”.

Sencis, pretēji katrai loģikai, nevis mani kaunināja, bet apvaicājās, kā man varēja ienākt prātā iegrābties tajās semočkās. Kad es atzinos, ka man biedrs ir pamācījis, Sencis neslēpa savu vilšanos – kāpēc gan es pats nedomājot, bet klausot, ko kāds man pasaka priekšā. Jā, viņam bija pilnīga taisnība, bet sākt domāt ar savu galvu un neklausīt “draugu” padomiem es sāku stipri vēlāk – kaut kad vidusskolas vecumā.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru