2015. gada 4. jūnijs

Kaušanās

I said, Hey! You! Get off of my cloud!
– Get Off Of My Cloud (The Rolling Stones)

Ir milzu starpība, vai tu ģimenē esi audzis viens, vai arī tev ir brāļi un māsas. Īpaši, ja gadu atšķirība nav nekāda lielā. Kad es sāku mācīties 1. klasītē lielākā daļa klases biedru nāca no viena bērna ģimenēm, un viņi visi no sākuma bija neparasti bikli. Savukārt es biju rūdījies nemitīgajos cīniņos ar savu brāli par vietu zem Saules. Tajos laikos mums abiem raksturā bija ieprogrammēts – nekad ne pie kādiem apstākļiem nepadoties, bet par katru nodarījumu atdarīt ar to pašu, vai, vēl labāk, ar procentiem.

Skolā es kāvos pie pirmās izdevības, jo tas man likās tikpat dabīgi kā elpot. Biedru vārgulība mani pārsteidza. Tā vietā, lai kārtīgi man sadotu pretī, šie skrēja sūdzēties klases audzinātājai. Tā man lika kārtībā “3”, bet tas maz ko mainīja manā uzvedībā, jo savādāk es vienkārši nespēju. Kāds mani pagrūž – es uzreiz viņu; man liek padeni – es tūlīt pretī, man cērt pļauku, bet pretinieks pagarš augumā – es, atbalstoties ar rokām pret palodzi un solu, speru šim pa seju... un atkal pazemināta uzvedība.

Bija jau arī „principiālāki” gadījumi. Es esmu klases dežurants. Mans pienākums ir starpbrīdī izvēdināt klasi, un nelaist nevienu iekšā. Kādam ir briesmīga vajadzība iekļūt. Plēš vaļā durvis. Es turu ciet. Kad nespēju noturēt, pirmajam, kas spraucas pa spraugu iekšā, ar dūri pa seju. Tālāk interesanta procesija. Dežūrskolotāja mani ved pie klases audzinātājas, mums seko divi skolnieki, kas uz rokām atbalsta cietušo – viņam asiņo deguns. Seju tas savilcis tādu, it kā viņam būtu duncis mugurā, nevis vienkārši pārsists snīpis – man pašam tā ir bijis neskaitāmas reizes, un es neviļus sāku smieties. Pēc tā man uzvedībā jau ir „2”.

Tomēr gadiem ejot, mani pretinieki pieņēmās spēkā, un tā kā es nebiju gara auguma, bet gan drīzāk maza, man nācās pamazām piesargāties un respektēt potenciālos pretiniekus. Vienalga, sev pāri darīt es neļautu nevienam, un man liekas, ka to manīja arī citi un vairījās no sadursmēm.

Tikai vienu reizi man sanāca riktīgi ieberzties. Tas notika kādas stundas beigās, kad visi nesa nodot burtnīcas. Kāds man pielika padeni, un es gandrīz paklupu. Mana reakcija bija tīri automātiska es pagriezos un ar savu burtnīcu trīs reizes ievālēju savam pāridarītājam pa seju. Tad notika negaidītākais. Tā vietā, lai tālāk risinātu šo konfliktu pēc stundas, mans pretinieks iemauca man vienu taisno tieši pa degunu. Asinis sāka šļākties pa abām nāsīm. Te iejaucās učene, nosūtot mani uz zeņķeni sakopties. Turot degunu zem aukstā ūdens krāna, man beidzot pieleca. Mani pārmācījis bija taču Ilmārs, kuram bračka mācījās klasi vai divas virs mums. Arī viņš bija slavens ar savu diezgan nešpetno dabu un tādu kā pushuligāna reputāciju. Tas arī izskaidroja manu neveiksmi. Kad atgriezos klasē, visi bija jau aizgājuši. Vienīgi Juris, ar kuru es pa druskai draudzējos, neskatoties uz, ka viņš bija dirkšķa dēls, man zināja pastāstīt, ka visa klase esot nostājusies pret mani. Visi bija sūdzējušies par manu neciešamo raksturu un izdarībām, piemetinot, ka pa žaunu es esmu atrāvies pelnīti. Mjā, nācās piekrist.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru