2015. gada 9. jūnijs

Vecā skola

-        “Kā tev patika skolā?” – prasa mans vecākais brālis, kas tur ir nomācījies jau veselus divus gadus.
-        “Forši! Man šausmīgi patika dauzīties...
-        “Zeņķenē?” – Jānis nenociešas un pārtrauc mani.
-        “Nē, gaitenī.” – es nespēju saprast, kāpēc mans brālis ir tā sajūsmā par zēnistabu vai, kā mēs to saucām, par zeņķeni.

Skolā katrā stāvā bija iekārtota viena tualete. Tā kā stāvu bija tikai trīs, tad tas nozīmēja zināmu netaisnību labierīcību sadalē. Zēniem to bija veselas divas – pirmajā un trešajā stāvā, kamēr meitenēm nācās samierināties ar vienu. Tas vispār nebija īsti tasnīgi, jo puikas savas mazās darīšanas varēja kārtot pret īpaši iekārtotiem mūrīšiem, kas sadalīja tualetes divās daļās. Trešajā stāvā, kur mācījās jaunāko klašu skolnieki vai “sīkie”, mūrītis bija samērā zems, un pastāvēja risks, ka kāds enerģiskāks čurātājs var pārvilkt tam pāri. Pirmajā, kur gāja vecāko klašu skolnieki, mūrītis bija riktīgi augsts, un dabūt tam pāri nebija fizikāli iespējams, lai arī kā skolnieki necenstos. Sasniegt lielākus augstumus gan bija tāda kā goda lieta, lai cik arī dīvaini tas neizklausītos.

Meitenes gāja uz otro stāvu, bet kurp devās učenes un tie pāris vīriešu kārtas skolotāju, kas mums bija, tā arī palika noslēpums, jo nekad netika novērots, ka viņi kārtotos skolēnu tualetē. Es tā arī nespēju saprast, kas Jānim likās tik valdzinošs tualetē – tur valdīja akmens laikmets – higiēnas līmenis bija tāds, kāds šodienas skolniekiem nerādās pat visderdzīgākajos sapņos.

Gaitenī bija pavisam cita lieta. Vispār vecajā skolā tie bija plaši, un skolēniem bija jāstaigā pa pāriem vai trijatā pa riņķi. Pa vidu defilēja dežūrskolotājs un pāris viņa palīgi no skolnieku vidus, kas nodrošināja kārtību. Ja kāds skraidīja, grūstījās vai, nedod Dievs, kāvās, vai kā savādāk slikti uzvedās, vainīgo par sodu nolika stāvēt gaiteņa vidū. Tad visi, kas godīgi staigāja apkārt, varēja viņu visādi apņirgt un izzobot.

Ja kārtība ir tik stingra, tad skriet “sunīšus” pa skolu puikām bija goda lieta. Par sodu mūs lika vidū, bet mēs bieži vienkārši no turienes aizlaidāmies. Par to gan pienācās piezīme dienasgrāmatā. Lielākajiem entuziastiem – tādiem kā es – tās krājās ātri.

Tāpēc visvairāk man patika, kad laiks bija silts, un starpbrīdī varēja doties ārā pagalmā. Tas bija ļoti plašs ar dārzu un diviem – lielo un mazo – futbola laukumiem. Vēl tur bija visādi nostūri un pakši, kur varēja nodarboties ar pa pusei aizliegtām un pavisam noliegtām lietām. Pie pirmās, piemēram, piederēja spēle “uz nazīšiem”. Tās pamatā bija ideja par pasaules sadalīšanu. Dalībnieki meta zemē iezīmētā riņķī (tas simbolizēja pasauli) nazi, un, ja tas iedūrās, attiecīgi varēja pārvilkt robežas sev par labu. Uzvarēja tas, kurš atņēma visas oponenta “teritorijas”.

Aizliegta bija spēle uz naudu. To gan parasti spēlēja vecāko klašu puikas. Man tā likās ārkārtīgi stulba – ar svina pļentaku tika mests pa monētām ar mērķi tās apgriezt. Ja tas izdevās, tās pārgāja metēja īpašumā. Šo spēli sauca par “čiku”. Vēl tagad nesaprotu, kāpēc tik stulbi vajadzēja deformēt monētas.

Mēs, mazie, bieži pulcējāmies pie darbmācības kabineta, kas atradās nelielā palīgēkā kopā ar medpunktu. Tur bija neliels uzkalniņš, pa kuru mēs laidām līdzatnestās spēļu mašīnītes. Šo spēli sauca “bandīti”. Pirmais spēles dalībnieks centās “aizbraukt” pēc iespējas tālāk vai arī grūti sasniedzamā vietā. Pēc tam pārējie pēc kārtas laida savus auto pa nogāzi ar mērķi bēgli sasniegt. Tas, kuram tas izdevās, bija nākamais “bandīts”.

Dārzā atradās neliels baseiniņš, kurā kādreiz, droši vien, bija darbojies fontāns. Mēs tajā mēdzām mest monētas – gluži kā tūristi – “uz atgriešanos”. Apkārt baseiniņam bija riņķveida taciņa – acīmredzot arī šeit bija paredzēts rāmi pastaigāties uz riņķi. Tomēr to realizēt praktiski nebija iespējams, un tāpēc neviens arī necentās to darīt. Mēs dažkārt pa šo celiņu, līdzīgi kā pa stadionu, sacentāmies skriešanā. Atceros, ka man ne pārāk labi veicās, jo, vienkārt, man bija pastrupas kājas, un, otrkārt, drausmīgi smagas “1. maija” kurpes. Vienu reizi es neizturēju, un aizspēru tās pa gaisu, un skrēju vienās zeķēs. Tā man viegli izdevās visus noskriet, un, kad tika anonsēts klases ātrākais skrējējs, blakus mūsu čempiņam Ivaram tiku atzīmēts arī es. Gan ar piebildi “Mārtiņš bez kurpēm”.

Tomēr vissmalkākais sports bija sist futeni kādā no abiem sporta laukumiem. Ja bija izdevies kaut kur tikt pie bumbas, tad mēs tik vien kā gaidījām starpbrīdi, kad varēsim turpināt spēli. Abi sporta laukumi bija klāti ar oranžo tenesīta segumu, un, ja gadījās paklupt, skolas forma bija neglābjami pagalam vai, mazākais, bezcerīgi saķēzīta. Tāpēc centāmies piezemēties uz rokām. Tas arī nebija nekas labs, jo vēlāk ar netīrajām un nobrāztajām plaukstām sanāca noķēpāt burtnīcas. Pirms stundas nomazgāt rokas zeņķenē nekad neatlika laika – tāpat tās sākums nereti tika nokavēts. Jā, sekmes glītrakstīšanā šī mūsu nodarbe noteikti neveicināja.

Ja laukumi bija jau aizņemti, tad mēs skrējām “sunīšus” vai “augstāk par zemi”. Vēl varēja piebiedroties meitenēm, kas lēkāja ar lecamauklām. Tas gan neskaitījās īsti “vīrišķīgi”, bet kaut kāda iemesla dēļ man patika atrasties meiteņu kompānijā.
  
Rudenī mēs centāmies iegūt kastaņus, kas auga gar ietvi pretī skolai, metot pa tiem ar dažādiem sprunguļiem vai pat akmeņiem. Kastaņi izskatījās tik skaistā krāsā un gludi, ka mums šausmīgi gribējās iegūt tos savā īpašumā. Turklāt ar tiem varēja vēlāk lieliski mētāties klasē. Tomēr, cenšoties tos notriekt, dažkārt gadījās trāpīt garāmgājējiem vai pa ielu braucošajām automašīnām. Reiz kāds taksists pēc tam pat mani vajāja un, zināms, arī noķēra. Viņš gan nezināja, ko ar mani iesākt – aizveda mani uz mājām un nodeva vecākiem sodīšanai. Sencis tikai paraustīja plecus.

Citreiz viens mudaks ar koka gabalu atrāvās pa plecu. Būtu jau nothing special, bet tas izrādījās kaut kāds kara veterāns ar “zvaniem”. Viņš tūlīt skrēja skolā stučīt direktoram par nekārtībām.

Ziemā pagalmā nokalnītē izveidojās slidkalniņš. Tur pēc stundu beigām varēja slidināties uz portfeļiem. Pēc tādām izpriecām mēs bijām viscaur novārtījušies sniegā kā tādi baltie lāči. Atkusnī pikojāmies. Augstākais stils bija trāpīt klasesbiedriem, kad tie nāca ārā pa skolas durvīm. Gadījās trāpīt arī skolotājiem – tad bija jāņem vaga.

Tā tas turpinājās līdz sestajai klasei, kad mums bija jāpārvācas uz jaunuzcelto skolas ēku Kr. Barona ielā. Man tur nepatika. Gari, šauri gaiteņi, sīkas klases ar ērmīgiem, ne pārāk izturīgiem soliem. Starpbrīžos ārā nelaida. Jaunā skola man likās kā cietums.



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru