2015. gada 2. jūlijs

Paul Simon

And a rock feels no pain
And an island never cries.

Es neatceros, kas mani pastūma Pola Saimona virzienā. Paticis viņš man ir vienmēr un gandrīz jebkādā kombinācijā – gan kopā ar Artu, gan viens pats. Arī koncertā, kuru man nejauši sanāca redzēt (Pols kopā ar Stingu) viņš bija lielisks. Jā, vienīgi žēl, ka kopā ar Stingu nekāda maģija nenotika – vienkārši divi lieli mākslinieki dalīja skatuvi, un izrādīja cieņu viens otram. Tomēr nekas jauns tur nedzima.

Bet vēsturiski Polu Saimonu es pirmo reizi dzirdēju kombinācijā ar Garfunkeli slavenajā zilajā platītē, kur, ja nemaldos, bija trīs zināmie gabali – “Cecīlija”, “Misis Robinsone” un “Mirušā Indiāņa dziesma”. Man vienkārši šausmīgi patika – to es saku nepārspīlējot. Tas ir viens no maniem spilgtākajiem muzikālajiem iespaidiem manā bērnībā – kopā ar Toma Džonsa “Delailu”.

Tad pēkšņi S&G pārstāja man eksistēt – panesās visādi bītli, Led Zeppelin, CCR, Slade, utt. Es sāku dzīvot roka pasaulē, un S&G nozuda man no redzesloka. Nav jau tā, ka viņi pievienotos tai nicināmajai mūziķu grupai, kas sākas ar Eņģeļbertu Hamperdinku un beidzās ar pašmāju Alni Zaķi. Saimons ar Garfunkeli joprojām kvalificējās – protams, ar zināmu devu šaubu, vai tikai arī viņi nav no tiem paraugzēniem uzvalkos ar šlipsēm un priekšzīmīgu uzvedību. Tas, ka bītli Epšteina periodā tieši tā arī izskatījās, bija pagājis secen manai uzmanībai, jo nebija nekādu iespēju redzēt viņu bildes. Manā iztēlē bītli vienmēr bija tādi, kā nelielā fočenē, ko mans brālis bija kaut kur sadabūjis un uzlīmējis uz savas “dziesmu klades” vāka – ar matiem līdz pleciem, džinsās un tml. Īsāk sakot – īsti veči.

Nuja. Tā es ar Saimona dziesmām atkal sastapos tikai kaut kad 80to beigās, t.i., kādus divdesmit gadus vēlāk, kad biju jau laimīgi precējies un sāku pazīties ar Krišu. Viņš bija ierakstījis Saimona “Graceland”, un es drīz aizdevos uz Štatiem, kur tieši šis albums kļuva par vienu no maniem visvairāk klausītajiem.

Kad atgriezos mājās, Saimons nokļuva man uzmanības centrā. Es savācu visas šaibas, kur spēlēja S&G, kā arī pāris Pola solo diskus – “The Rhythm of the Saints”, “Songs from the Capeman” un “Still Crazy After All These Years”. Vēlāk, nu jau pavisam apzinīgā vecumā, t.i., gluži nesen, es tiem pievienoju vēl “Paul Simon” un vēl tur kādus.

Jā, un tad man ienāca prātā – kāda suņa pēc es te gremdējos kaut kādos pretdabiskos progroka pētījumos, kamēr lietas, kuras es patiešām mīlu, ir palikušas tikai tā pavirši apgrābstītas? Steidzu laboties.


1964 Wednesday Morning, 3A.M.
Es nezinu, kas mani tik ļoti piesaista Saimona un Garfunkeļa balsu skanējumā, bet man tas liekas ģeniāls – vienkāršs, sirsnīgs un šausmīgi emocionāls. Kamēr vēl tiek dziedātas dziesmas “no malas”, t.i., citu autoru, skan šā, tā. Bet tikko panesas Pola gabali (“Bleecker Street” un “Sparrow”, piemēram.) tie uzreiz mani paņem – tā ir kaut kāda maģija.

“The Sound of Silence”, protams, ir īpašs gadījums. Tas man liekas kaut kas vispārākajā pakāpē. Pat bītlu dziesmas reti kad mani tik ļoti aizkustina. Uzreiz sāk likties, ka Pols ir ģēnijs. Man aš asara saskrien acē.

Folka gabali (“Last Night I Had the Strangest Dream” un “The Times They Are Changin'”) tiek izpildīti korekti, bet nekā neparasti interesanta tur nav. Labi, ka “Wednesday Morning, 3 A.M” beigās noliek visu atpakaļ pa vietām. Noklausos vēlreiz – bauda!

1965 The Paul Simon Song Book
Klausos “I Am a Rock” sākumu, un uz mirkli man liekas, ka Pols spēj paveikt to arī viens pats – naher viņam vēl tāds nahļebnieks Arts vispār ir vajadzīgs? Tomēr drīz saprotu – gabaliem ir pazuduse puse no to fīlinga un burvības. Uz mani, protams, iedarbojas arī domu inerce, jo es zinu, “kā ir jābūt”, tomēr nevaru nepamanīt, ka duets S&G ir kā dzīvs pierādījums klasiskajam vienādojumam “1+1= 3”. Vislabāk to var sajust, protams, klausoties “Sound of Silence” – Pols viens ir un paliek tikai viens. Kas gan būtu domājis, ka Arta loma bija tik nozīmīga?

1966 Sounds Of Silence
Nāk prātā slavenā Hermaņa izrāde – stāsts par to kā “Sounds Of Silence” 60to beigās sasniedza Rīgu, kādi bijām mēs, kas tikko bija paglābušies no Staļina represijām un uz mirkli ieelpojuši kaut ko līdzīgu gaisam Hruščova atkušņa laikā. Un tad mūs atkal sāka smacēt Brežņeva stagnācija. Šādi kontrasti dažiem likās pārāk asi un varbūt arī negaidīti, ka nespēja to sagremot. Viens atjēdzās kreizenē, cits zonā, bet bija arī tādi, kas mieru un līdzsvaru atrada vienīgi kapsētā.

Tā nav mana paaudze un mana pieredze – es tai esmu piederīgs tikai virtuāli. Kā pa miglu atminos savas māsas (viņa ir 10 gadus par mani vecāka) kompāniju – gan filozofijas fakultāti beigušo, kas strādāja par santehniķi, gan akuškas studentus gleznotājus, gan vienkārši bohēmas baudītājus – kopumā raibu kompāniju. Tiem laikiem piemita kas īpašs, ko es atkal sajutu, skatoties iepriekš minēto izrādi. Jā, visi bija nedaudz traki tad.

“A Most Peculiar Man” man šajā diskā liekas pats, pats gabals – jo... jā, man liekas, ka šī dziesma ir par mani. Es gan nedzīvoju vienatnē, un mazākais pagaidām neizjūtu pašnāvnieciskas tieksmes, tomēr kaut kas šās dziesmas noskaņā ir man tuvs un radniecisks un liek domāt, ka es esmu tas most peculiar man.

He had no friends, he seldom spoke
And no one in turn ever spoke to him,
'Cause he wasn't friendly and he didn't care
And he wasn't like them.
Oh, no! he was a most peculiar man.


1966  Parsley, sage, Rosmary And Thyme
Neapšaubāmi mans mīļākais S&G albums, kas mani noved teju līdz ekstāzei. “Scarborough Fair” jau pašā sākumā noskaņo kaut kādai mistiskai potenciālas laimes sajūtai (es domāju, ka stulbāk izteikties vairs nav iespējams!). Nākamais gabals, kas man liekas vis-, vis-, ir “Cloudy” – neparasti skaista un melodiska dziesmiņa.

Toties “Homeward Bound” paceļ tevi vēl augstāk, ja tas vispār ir iespējams. Es nezinu kāpēc, bet šis gabals liek man atcerēties pirmos pavasaru braucienus ar laiviņām pa upi. Tomēr atmiņas ir ne jau par nešanos pa krācēm vai ko tamlīdzīgu, bet gan mirkli, kad pēc pāris dienu ilgas kuģošanas tu esi nonācis atpakaļ dzelzceļa stacijā, un, izlaidies uz mantu un maisu kaudzes, gaidi savu vilcienu. Vējā un saulē aprautā seja sūrst, lūpas ir sasprēgājušas, un tu esi noguris pēc suņa, bet laimīgs. Šī sajūta ir kaut kas neatkārtojams – tu apzinies sevi kā dzīvu būtni, kas šajās pēdējās dienās ir savācis sevī gan lieliskus piedzīvojumus, gan iespaidus, un pasakainie dabas skati tev tagad peld acu priekšā, kad esi uz mirkli iesnaudies. Šādos brīžos cilvēks saprot, ko tas nozīmē BŪT.

Visi gabali ir forši, bet man gribas vēl pakavēties pie “Feeling Groovy”.
Got no deeds to do,
No promises to keep.
I'm dappled and drowsy and ready to sleep.
Let the morning time drop all its petals on me.
Life, I love you,
All is groovy.

Ja ir brīži, kad es tiešām mīlu dzīvi, tad man šī dziesmiņa skan galvā. Es jūtos laimīgs, kad varu laiski izbaudīt saulainu rītu, kad pakrūtē kņud kaut kāda forša sajūta, un tu zini, ka šodien notiks kaut kas patiešām lielisks. Tu vēl neesi pilnībā pamodies, un nezini, kas tas ir, bet tava dvēsele jau dzied. Tieši šis neziņas stāvoklis, kad ir jāatceras kaut kas neticami labs, ir tas jaukākais pasaulē. Kad sapņi jau būs prom, un laime materializēsies kaut kādā konkrētā jušanā, arī būs labi, bet tas būs kaut kas galīgs, varbūt pat izmērāms. Bet, kad laimes sajūta ir izmērāma, tā, iespējams, arī ir forša, varbūt pat pasakaina sajūta, bet tā vairs nav laime.

Through the corridors of sleep
Past the shadows dark and deep
My mind dances and leaps in confusion.
I don't know what is real,
I can't touch what I feel
And I hide behind the shield of my illusion.

So I'll continue to continue to pretend
My life will never end,
And flowers never bend
With the rainfall.

1968 Bookends
Šis albums ir saņēmis milzum daudz uzslavu no kritikas, bet man palicis nesaprasts. Protams, “Mrs. Robinson” un filma – tas ir cool. Tur ir arī labas dziesmas, bet “Bookends” tik ļoti atpaliek no iepriekšējā albuma, ka man atkal ir jāatzīstas – ir lietas, kuras man nav saprotamas.

1970 Bridge Over Troubled Water

Protams, lielisks darbs, “Cecīlija” ir neparasti lustīgs gabals, bet “Bye Bye Love” pats skan galvā. Arī citas dziesmas ir labas, bet, godīgi atzīstoties, man tā riktīgi patīk tikai viena – “The Only Living Boy in New York”. Tas atkal ir kaut kas aizkustinoši skaists – gluži kā izkāpis no “Parsley, sage, Rosmary And Thyme”. Cienījams noslēgums, noteikti labāks par “Bookends”. Daudziem šis albums liekas labākais S&G veikums, bet ar mani ir tā, kā tajā aņukā par suni un vilku – “Baro suni, kā gribi, bet vilkam vienalga garāks.”, t.i., “Parsley, sage, Rosmary And Thyme” vienalga ir labāks.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru