2015. gada 2. jūlijs

Vinyl Confession


Es gribu vienu, tikai vienu, lai bites piederētu man....

Es kolekcionēju vinilu. Uz to mani pamudināja dāvināšana, t.i., es tiku apdāvināts. No sākuma mana jaunākā meita man iedāvināja Hard Day’s Night, bet tā kā tas bija krievu spiedums, tas vēl nebija pietiekams iemesls veikt investīcijas plašu atskaņotāja virzienā. Vispār plates priekš manis ir kaut kas īpašs, jo tā ir viena no manām bērnības traumām. Kādreiz Padlatvijas laikos tās maksāja nesamērīgi dārgi, un tāpēc nebija man pieejamas. Arī mani mēģinājumi iegādāties puslīdz sakarīgu atskaņotāju bija neveiksmīgi. Viss, uz ko es biju spējīgs, bija lētākais Radiotehnikas sūds par 99 rubļiem. Patiesībā arī tas nebija mans, jo man izdevās pierunāt Senci veikt šo investīciju. Viņam bija kādas 100 klasiskās mūzikas plates, un tāpēc viņš, nabadziņš, piekrita.

Atskaņotājs bija labs – tam piemita tikai divi trūkumi. Vienkārt, tas skanēja “pēc suņa”, otrkārt, kā jau visiem šāda veida patafoniem, tam nodega viens kanāls. Biju spiests nest to uz remontu – labi, ka garantijas. Tur man bojāto verķi allaž salaboja, un, gods kam gods, kādas 10 minūtes tas parasti arī pēc tam strādāja. Tad atkal varēju nest to remontēt. Beigās saremontēto kasti, nepūloties pārbaudīt kvalificēto meistaru darba kvalitāti, aizvedu Sencim uz Lielvārdi – lai lieto, priecājas. Tur noslēpumainā kārtā nodega abi kanāli, un tā kaste apklusa uz visiem laikiem.

Īsāk sakot, šo verķi varēja salīdzināt tikai ar mūsu laivas motoru Moskva 10. To arī visu laiku varēja čiņīt, bet strādāja tas nesalīdzināmi īsāku laiku kā pavadīja remontos. Vispār sagadījās tā, ka gluži nesen kāds mans draugs gribēja restaurēt jahtu ar oriģinālām daļām, un tai laivai arī bija Moskva 10. Mans draugs ilgi remontēja, nopirka pat otru motoru, lai būtu visas trūkstošās daļas, bet iznākums bija nemainīgs – ja motors arī strādāja, tad tikai īsu laika sprīdi. Tad man čoms internetā nejauši atrada, ka tam verķim ir konstruktīva kļūda, un tam nemaz nav jāstrādā. Jā, Radiotehnikas atskaņotājs, liekas piederēja pie tās pašas preču grupas – Made in CCCP.

Nuja, bet tam visam nav nekāda sakara ar manu stāstu. Sanāca tā, ka Klāss iedāvināja man vēl Magical Mystery Tour, bet ar nosacījumu, ka man jāpērk vinila atskaņotājs. Drīz es arī spēru šo vēzisko soli, un jūtu uzplūdā turpat veikalā iegādājos vienu disku – tas bija The Tempest. Tagad nu es iedomājos, ka man sāksies nebeidzami izdevumi par vinilu, bet kļūdījos – visi sāka mani regulāri apdāvināt, ka man drīz vien sāka mesties pat kauns. Klāss, Mārtiņš, vecākā meita, jaunākā meita un vēl kādi tur sadāvināja man tādu čupu disku, ka es kaut vai pieklājības pēc biju spiests iegādāties kādus arī pats. 

Ievērojot dāvināšanas tradīcijas, paša pirkto vinilu es parasti dāvinu sievai. Tā man ir daudz vieglāk attaisnot saistītos izdevumus – ja arī nauda ir nomesta zemē, tad tikai tādēļ, lai iepriecinātu savu labāko pusi. Tādās reizēs es parasti piemeklēju mūziku, kas varētu patikt arī manai kundzei – Tomu Veitsu, piemēram.

Drusku sarežģītāks vingrinājums bija, kad Klāss Ingrīdai Vārda dienā iedāvināja Dark Side of the Moon. Es nezināju, kā lai pieklājīgāk to piesavinās. Beigās lietoju jau iepriekš pārbaudītu metodi. Jau agrāk, kad mana kundze pelnīja čum vairāk nekā es, es viņas un savu algu saliku kopā un pasludināju to par kopīpašumu. Tagad Dark Side ieguva apzīmējumu “ģimenes īpašums”, kas faktiski nozīmēja publisku pāreju manā valdījumā. Vispār tas viss man atgādina kādu 80tajos populāru dziesmeli “Lai bites piederētu man“ (https://www.youtube.com/watch?v=afLpm1y5Jw8).

Nuja – kāpēc es visu šo tagad atceros? Dailes Zigis, kurš, cita starpā, izrādījās mans skolas biedrs, negaidot paziņoja, ka var man uzdāvināt S&G Greatist Hits vinilu. Viņš esot pamanījis, ka man tas dikti patīkot. Nobrīnījos par Ziga telepātijas spējām, jo es gluži nesen noklausījos visus Pola Saimona ripuļus strīpā (http://wolfamuzika.blogspot.co.uk/2015/07/paul-simon_2.html), un S&G perioda lietas man tiešām patīk visnotaļ.

Tātad – PALDIES, ZIGI!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru