2015. gada 14. novembris

Preži

- Ах, Авдотья Никтищна, а меня в аналогичной ситуации с работы выгнали за вежливость.
- Хуясе! Как это?!
- Да так. Тоже работала в аптеке. Заходить молодой человек и просит: «Дайте мне гондон!».
- «Так вам пачку презервативов!». Я достала пачку, леточкой розовой перевязала, протягиваю и говорю: «Ебитесь на здоровье!»

Prezervatīvs. Daudziem tas, droši vien, liekas visikdienišķākais produkts pasaulē, ka pat kāju nekur nesper, ja nav attiecīgās gumijas kabatā, bet sievietēm, zināma lieta, rokas somiņā. Es nokavēju (un šeit  laikam jāsaka paldies Dievam!) laiku, kad prezervatīvi no ģimenes plānošanas rīka pārtapa par aizsardzības līdzekli pret AIDS un drīz vien arī par plaša patēriņa produktu.

Padumjajos laikos prezervatīvus nevarēja vis iegādāties katrā publiskā atejā, kā tas ir mūsdienās. Pēc tiem bija jādodas uz aptieku. Produkta iesaiņojums nebija nekāds dizaina paraugs. Gumija bija ievietota raupja papīra paketē ar kaut kādu neskaidru uzrakstu uz tās. Tomēr prātam neizprotamā veidā šī paciņa mani seksuāli rosināja. Tas acīmredzot ir izskaidrojams ar to, ka šis produkts tika iegādāts vienam ļoti konkrētam mērķim. Tāpēc, pieejot pie kases, es jutos nedaudz samulsis, pat apjucis. Prezervatīvu pirkšana man likās kā publiska deklarācija, ka tagad es taisos nodarboties ar TO. Ne jau uz līdzenas vietas, saprotams. Tas drīzāk bija tāds kā sava veida nodomu protokols. Toreiz apķērīgā madāma Poznera-Donahjū teletiltā vēl nebija paspējusi ļapnutj, ka Padomju Savienībā seksa nav. Tas vēl bija. Dakteris Zālītis par to rakstīja grāmatās, bet karikatūrists Ozoliņš ilustrēja.

Tā lūk es stāvu pie kases, cenšoties skatīties garām gados jaunajai aptiekārei. Man ir sajūta, ka man skaļi pa visu aptieku ir jāpasaka – “Man gribas...”. Tad es pēkšņi atskārstu, ka es nezinu, kā sauc to produktu, ko es pērku. Tautā tos dēvēja par “gondoniem”. Krieviem tā pat bija populāra uzruna, meklējot ar kādu ķildu. Tomēr man likās, ka aptiekā tas nederēs. Es kaut kur biju dzirdējis vārdu “kondoms”, bet nebiju pārliecināts, vai es nejaucu ar kādas Āfrikas valsts nosaukumu. Aptiekāre, pamanījusi manu piesārtumu, atrisināja jautājumu dievišķi vienkāršā veidā – “Jums par 4 kapeikām?”. Ā, kāds atvieglojums! Protams! Samaksājis par pirkumu, steidzu mājās to izmēģināt. Negribu te klāstīt intīmus  sīkumus, bet man nepatika divi lietas. Vienkārt, es varu tikai piekrist apgalvojumam, ka darīt to ar prezervatīvu var salīdzināt tikai ar ziedu ostīšanu gāzmaskā. Otrā lieta, kas man nepatika, un, manuprāt, pamatoti, bija tas, ka beigās prezis izrādījās pārplīsis – jādomā brāķis, kas ražots mēneša beigās.

Mans nākamais piedzīvojums sakarā ar prezervatīviem atgadījās daudzus gadus vēlāk – kaut kad 90tajos jau pēc Brīvības atgūšanas. Aptiekā bija zināmā produkta svaigs pievedums, un gadījās tā, ka tur bija mella paciņa ar uzrakstu Tuxedo. Apakšā vēl bija angliski parakstīts – “ļoti īpašiem gadījumiem”. Reklāma nostrādāja – acīmredzot arī es alku pēc šādiem gadījumiem. Nopirku paciņu, un, lasot instrukciju, grasījos virzīties māju virzienā. Pēkšņi kāda balss man saka – “Paņemiet!”. Vispār 90to sākums bija diezgan traks laiks, kad cilvēki metās visu ko tirgot visneparastākajos veidos. Reiz kāda meitene uz ielas man uzpūta uz kakla sieviešu smaržas, un prasīja, kā man tās patīkot un vai es nevēlos tagad tās nopirkt. Man pirmā doma bija, kā tas patiks manai sievai, kad viņa tās saodīs.

Tā arī tagad. Es satrūkstos, jo jauna meitene sniedz man grāmatu. “Tā palīdzēs jums būt laimīgam!” – viņa saka. Jūtos dīvaini – man katrā rokā ir pa laimes produktam. Vienā grāmata, kas simbolizē zināšanas un gudrību, bet otrā – tieši pretēji – produkts viena no mūsu pamatinstinktu apmierināšanai. Es samulstu, saku meiteni “Paldies!”, un gribu jau doties tālāk, bet viņa mani aptur un saka: “Jums vajadzētu ziedot 10 latus tempļa atjaunošanai.”, un rāda uz krišnaītu būdu, kas ir turpat blakus. Beidzot es ievēroju meitenes pierē iekrāsoto punktu, un saprotu, kas tā par grāmatu un kas vispār šī ir par situāciju. Nosarkstu, jo liekas, ka meitene ir ievērojusi prezervatīvu man saujā. Tāpēc, lai ātrāk izkļūtu no šīs neveiklās situācijas, atdodu grāmatu atpakaļ kopā ar 50 santīmiem mana ziedojuma – naudu, kuru man bija izdevuši aptiekā un kura man joprojām bija rokā. Tā ir vienīgā reize manā mūžā, kad esmu ziedojis pret savu gribu. Jā, vispār tā nu ir sanācis, ka ar prežiem  man nekad nav veicies.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru