2015. gada 4. decembris

Mother – Pink Floyd

Mother, didn't need to be so high

       Jums vajags padomāt, ko darāt, – viņš mūs bargu vaigu brīdināja, – mātei nedrīkst darīt pāri.
       Kādēļ, Spiro? – Larijs tēlotā izbrīnā jautāja. – Viņa taču nekad nav mūsu labā nekā darījusi, kāpēc lai mēs viņu tā saudzējam?
       Vai, vai, māster Larijs, tā jūs nedrīkst jokot. Spiro sāpināts iesaucās.
       Viņam taisnība, Spiro, – Leslijs dziļā nopietnībā piebalsoja. – Viņa, zināt, mums nemaz nav tik laba māte.
       Nerunā tā, nerunā tādus vārdus! – Spiro ierēcās. – Dieva vārds, ja man būtu tāda māte kā jums, es katru rītu mestos ceļos un skūpstītu viņai kājas.

Mamma guļ gultā ar seju uz leju, bet mēs abi ar brāli kasām viņai galvu. Ar mūsu mazajiem pirkstiņiem (esam kādus 3-4 gadus veci) mums ir grūti cauri cirtām piekļūt līdz ādai, bet mēs cenšamies, jo mums ir pateikts, ka Mammai sāp galva, un tikai šādi mēs varam viņai palīdzēt.

Mēs mīlam mūsu mātes – mēs taču esam tām parādā par to, ka esam. Tas gan nenozīmē, ka ar māti vienmēr ir viegli sadzīvot. Mana Mamma, piemēram, bija smaga rakstura cilvēks, kas spēja gan savu, gan citu ģimenes locekļu dzīvi pārvērst par gatavo elli. Patiesībā bērnībā es dažkārt brīnījos, kas bija tas, kas manu Senci mudināja Muterīti noprecēt un, kas vēl svarīgāk, vēlāk viņu paciest. Tomēr, kad es šķirstu vecus albumus un skatos senas fotogrāfijas, tūdaļ mazākais jautājuma pirmā puse izzūd. Jaunībā Mamma ir bijusi ļoti skaista sieviete. Turklāt tas nebija vis kaut kāds modeles, t.i., “kūkas” skaistums; daiļums viņai “nāca no iekšām”. Fotogrāfijās Elza, t.i., mana māte burtiski staro.

Bilžu ir daudz, jo Sencis kaut kādā psiholoģiskā brīdī bija pamanījies iegādāties Zorkij aparātu, un, viņš, pēc visa spriežot, bija kaislīgs foto amatieris. Mamma tur, mamma te, vēlāk arī mana vecākā māsa Anda. Tad seko tukšums – laiks, ko mans radītājs pavadīja pie “baltajiem lāčiem”, t.i., zonā. Pa vidu tikai viena fotogrāfija ar manu otro māsu – Ievu. Viņa guļ savā gultiņā mirusi. Drūms atgādinājums par laiku, kad Sencis lauza sroku par “dzimtenes nodevību”.

Tad atkal jaunas un saulainas fotogrāfijas. Mamma Jūrmalā ar vienmēr smaidošo Jāni, manu vecāko brāli. Tad bildēs parādos arī es – vienmēr tāds kā sapīcis vai noraudājies. Vispār bērnībā man bija tāds nelāgs paradums uzmest lūpu, palīst zem Omammas gultas un iztēloties, kā gan viņi visi (mana ģimene) justos, ja es tagad nomirtu. Parasti es tā rīkojos brīžos, kad visiem bija jāsavācas kopā, piemēram, uz pusdienām. Savādāk tā gulēt zem gultas var sanāk nez cik ilgi, un neviens neiedomāsies tevi meklēt. Tas vairs nebūtu interesanti.

Senčiem bija darba dalīšana – Paps audzināja Andu, bet Mamma – Jāni. Es varu tikai nojaust, kam visam cauri bija jāiziet manam brālim, jo Muterītes pedagoģiskās spējas kombinācijā ar nulles toleranci pret jebkuru nepaklausību, bija vienkārši kaut kas baiss. Man pašam to sanāca izbaudīt tikai reizi, kad mani radītāji bija ievērojuši, ka manas krievu valodas zināšanas nekam neder. Es gan sporta nodarbību laikā biju iemācījies brīvi runāt šajā valodā. Es pat pratu iepīt pa folkloras elementam, kuru jēgu pilnībā es gan tobrīd vēl neaptvēru. Ja pareizi atceros, tur bija kaut kas no matemātikas (x, y un vēl kāds mainīgais), vēl nedaudz par “Japānas māti” un mazliet par pērkamām sievietēm. Toties mana rakstītprasme bija zem katras kritikas – katrā diktātā es stabili saņēmu “cāli”. Tāpēc tika pieņemts lēmums, ka Mamma man palīdzēs ar diktātu.

Es ar bažām gaidīju brīdi, kad notiks apmācība. Vispār es biju pieradis, ka neviens nebāž degunu manās lietās. Sencim gan bija tāda indeve periodiski – reizi pusgadā vai pat biežāk – okšķerēt manās skolas burtnīcās, un atstāt tās uz mana rakstāmgalda atvērtas lapaspusē, kur bija “2”. Tādās reizēs man parasti viss galds bija noklāts ar šiem maniem “varoņdarbiem”. Es uz to skatījos filozofiski – smaidīdams aizšķīru burtnīcas, pie sevis lādēdams Senci par viņa muļķību. Kāda gan jēga ir tā izdarīties? Tikpat labi varētu atvērt tikai “5”, uz mirkli pieņemot, ka arī tādas atzīmes varēja būt. Tomēr krievu valodā bija divnieku sērija, un senči šim faktam bija pievērsuši uzmanību.

Diktāta mācīšana iesākumā norisinājās normāli. Muterīte diktēja, bet es rakstīju. Tobrīd es jau biju aptvēris, ka krieviem ir nepareizi burti, un tādi uzraksti kā “MOCKBA” vai “PEMOHT” mani vairs nespēja samulsināt. Tomēr bija viena lieta, ko es vēl nebiju apguvis – es nezināju, ka krieviem ir mīkstais “T”, kas izklausās ļoti līdzīgi latviešu mīkstajam “K”. Vispār arī tagad daudzi raksta Puķins, nevis Putins. Man diktātā periodiski atkārtojās vārds “гости”, ko es, saprotams, rakstīju “госки”, jo krievi taču mīkstina līdzskani, ja tam seko patskanis “i”. Bez šīs kļūdas es biju ielaidis vēl kādu duci citu, un Mamma lika man diktātu atkārtot. Nelaimīgā kārtā, uzklausot norādes par manām kļūdām, es atkal biju piemirsis, kā jāraksta “гости”. Manai Mammai piemita nejauka īpašība, ka viņa vienmēr iedomājas, ja kāds neņem vērā viņas teikto atkārtoti, tad tā tiek darīts ar nolūku. Vēl viņa bija ārkārtīgi nepacietīga, un, ieraudzījusi kārtējos “госки”, viņa neizturēja un sāka kliegt uz mani, it kā tā varētu uzlabot manu saprašanu, kas, kā vienmēr, kaut kur kavējās. Pēc šīm divām stresā pavadītajām stundām, man sasāpējās galva, un es, gribēdams iežēlināt Muterīti, saķēru galvu pie deniņiem. Tā bija “vēziska” kļūda no manas puses, jo Mamma iedomājās, ka es aizspiežu ausis, lai man nebūtu vairs viņā jāklausās. Tas Muterīti tā sakaitināja, ka viņa mauca man ar dūri – vai tur galva vai acs. Tajā brīdī es ar acs kaktiņu saskatīju, ka istabā ir ienācis Sencis. Tāpēc es meistarīgi noslīdēju uz grīdas, izdvesdams nopūtu, kādu biju dzirdējis filmā par padomju izlūkiem un gestapo. Skats, iespējams, jau arī bija tāds paskarbs. Labam māksliniekam tas varētu kalpot par iedvesmu gleznai “Jānis Briesmīgais nogalina savu dēlu”. Nu, Sencim tas bija par daudz. Es nekavējoties tiku atbrīvots no apmācībām, un vēlāk – jau aiz slēgtām durvīm – tika nolemts, ka Mamma nekad neko man vairs nemācīs.

Atceros, kā es svētdienas un brīvdienas vienmēr gaidīju ar bažām, jo Mammai bija tāds nelāgs paradums tad sarīkot ģenerāltīrīšanu, jo viss esot “aizaudzis kā Augeja staļļos”. Tad nācās kārtot savu istabu vai kaktu – kas nu kuram toreiz bija. Šajā mani visvairāk tracināja tas, cik viegli relatīvi tīru un normālu telpu Muterīte salīdzinoši īsā laikā spēja pārvērst gatavajā karalaukā. Viņa atbīdīja dīvānus, aiz kuriem bija samesti ābolu kātiņi, revidēja visus plauktus un atvilktnes, kur varbūt bija noglabāta kāda nejauši saplīsuse vāze; vispār viss tika apgriezts ar kājām gaisā, jo Mammai nekas nebija svēts. Vienreiz pat Sencis neizturēja un iesaucās – “Mēs dzīvojam priekš mājas, vai arī māja ir vieta, kur mums dzīvot?”

Tā viņam noteikti nevajadzēja darīt. Lieta tāda, ka šādu tīrīšanu laikā Mamma jau tā visu laiku skaļi šķendējās, bet šādi Senča vārdi bija kā eļļa ugunī. Muterīte tūlīt pārslēdzās un nākamo reģistru, un, ja iepriekš skanēja vien triviālais “kā pie cūkām!”, tad jaunā dziesma bija jau nesalīdzināmi augstākos toņos. Sencim tika norādīts, ka viņš nav pienācīgi atsaucīgs ("bet, kad es saku, tas ir kā skrotis pret sienu!"). Tam sekoja vēl kaut kāda gānīšanās, un beigās draudi, ka viņa mūs atstās, lai mēs paši noslīkstam savos sūdos.

Diezgan drīz es ievēroju, ka Mamma mājās un darbā ir kā divi galīgi atšķirīgi cilvēki. Iesākumā man likās, ka pret saviem kolēģiem darbā Muterīte izturas tieši tāpat kā pret mums, un viņu situācija nav apskaužama. Īpaši laikā, kad Mamma bija nodaļas vadītāja vai, vēl trakāk, pasniedzēja Māsu (medmāsu) skolā. Tomēr, kā vēlāk noskaidrojās, Muterītes padotās viņu burtiski dievināja. Ar kolēģiem viņai parasti nekādi strīdi neveidojās. Es atceros, kā reiz Mammai piezvanīja uz mājām kāda darba kolēģe, un viņa krietnu pusstundu burtiski dūdoja pie tālruņa – “Ai, Klāriņ! Cik labi, Klāriņ!”. Vienīgi, kad bija jau nolikta klausule, māte nosēcās – “Ah, tā Klāra, vecā nāve!”

2.
No sākuma Mamma strādāja IV. poliklīnikā, kas atradās mums tepat kaimiņos – Lāčplēša ielā. Cik es saprotu, pa darbu viņai gāja visai lustīgi priekšnieces dēļ. Tā bija tāda drusku padulla krievuška – ātri aizsvilās, bet tikpat spēji arī norima. Par viņu man palicis atmiņā šāds stāsts. Tas risinājās īsi pēc naudas reformas. Priekšniece bija riktīgi satrakojusies, jo kāds viņai, lūk, esot nozadzis 10 rubļus, kas vecajā naudā būtu veseli 100. Dakteriene ļoti “smalkjūtīgi” jau bija paspējuse visus kolēģus nozākāt par zagļiem, bet tad situācija gluži negaidītā veidā atrisinājās. Priekšniecei savajadzējās sevis pēc, un viņa aizskrēja uz tualeti nokārtoties. Papīra nav bijis, un viņa ķēruse halāta kabatā pēc kādas vecas receptes vai vienalga kā – ka tikai būtu ar ko atslaucīties. Paveikuse šo darbību viņa jau laimīgi rāva ūdeni, bet tajā mirklī pamanīja, ar ko ir atslaucījusies – tas taču bija pazudušais desmitnieks! Meitene bija veikla un apveltīta ar teicamu reakciju. Viņa metās podā un pēdējā mirklī izglāba naudu no aizskalošanas kanalizācijā. Tad viņa starojoša atgriezās savā nodaļā ar slapju un nedaudz brūnu desmitnieku rokās, un paziņoja kolēģiem par laimīgo izglābšanos. Vienīgi, ka piemirsa atvainoties par agrāk izteiktajām aizdomām.

Vispār Muterītei ar krieviem parasti veidojās diezgan labas attiecības. Tas varbūt tāpēc, ka viņas krievu valoda skanēja tā nedaudz dīvaini. Viņa, piemēram, ļoti bieži lietoja vārdiņu “конечно”, ko parasti izrunā “конешно”. Toties Mamma vienmēr uzsvēra “ч”, kas izklausījās savādi. Jā, cita starpā, viena viņas bijusī kolēģe no poliklīnikas bija aizvākusies atpakaļ uz Maskavu, un dažkārt brauca ciemoties uz mūsu vasarnīcu Salaspilī. Diemžēl šo draudzību gluži neviļus nokāva Anda. Viņa aizbrauca nedēļu ciemoties pie dakteres Sidorovas (tā sauca to Mammas draudzeni) uz Maskavu. Viss gāja labi, bet, kad ciemošanās jau tuvojās beigām, Andai tika prasīts, vai tad viņa uz Ļeņina mauzoleju nemaz neies? Mana māsa atbildēja pavisam normāli – kā tas mūsmājā bija pierasts – kāda jēga iet skatīties uz to līķi? Izdzirdot šo, Sidorova seja esot baisi pārvērtusies un viņa pārstājusi ar manu māsu sarunāties. Pēc šā gadījuma arī visa draudzība ar Mammu bija vējā.

Pēc darba poliklīnikā Muterīte īsu brīdi strādāja Veselības Aizsardzības ministrijā. Ilgi gan viņa tur nenoturējās – acīmredzot sava šerpā rakstura dēļ. Viņai bija jāsagatavo un jāiesniedz kaut kāds pārskats ministram. Tajā laikā visi rakstīja ar roku – kompju nebija, pat rakstāmmašīnas bija retums. Ministrs esot atmetis atskaiti atpakaļ, jo tā esot bijuse uz nevienādām lapām. Tiešām, katrs darbinieks bija lietojis tādu papīru, kāds bija viņa rīcībā. Mutere, pārskaitusies par papīra kvalitātes dēļ atpakaļ atmesto darbu, piedāvājās ministram iedāvināt „glancētu papīru ar ko aiziet uz ateju”. Nezinu – vai rupjā toņa dēļ, vai arī tāpēc, ka glancēts papīrs tualetē nav nemaz tik labs, bet varbūt abu iemeslu dēļ Mammu palūdza pameklēt darbu citur.

Muterīte pārgāja strādāt uz Infekciju slimnīcu, kas, manuprāt, viņai daudz labāk piedienējā, jo viņa bija lielisks ārsts, bet nekādā gadījumā ne “aparatčiks” – tā kādreiz dēvēja to īpašo ļaužu sugu, kas “prata dzīvot” – t.i., kas līda pakaļā priekšniecībai.

Padomijā teorētiski pastāvēja dzimumu vienlīdzība. Tomēr, lai pelnītu tikpat cik mans Sencis, Muterītei vajadzēja rauties divās vietās – papildus darbam slimnīcā viņa vēl pasniedza t.s. Māsu skolā. Tur viņa iedibināja sev stingras un prasīgas pasniedzējas reputāciju. Reiz viņai viss kurss nobastoja, un audzēknes ne bez satraukuma gaidīja, kas tagad būs – ko teiks Muterīte. “Kāpēc jūs uzreiz man nepateicāt, ka bastosiet?” – gluži aukstasinīgi noprasīja Muterīte. “Vai tad pasniedzējs ir kāds suns, kam vienam pašam ir jāierodas skolā?” Pēc šā incidenta topošās medmāsas Mammu burtiski nēsāja uz rokām.

Mamma nostrādāja Infekciju slimnīcā daudzus gadus, bet, kad aizgāja pensijā, vēl kādu laiku vadīja Ķeguma slimnīcu, jo tā bija tuvu Lielvārdei, uz kurieni mani senči bija pārvākušies. Mamma daudz ņēmās pa dārzu. Te atkal maniem senčiem darbojās dīvaina pienākumu sadale. Sencis rūpējās par augļkokiem un mauriņa kopšanu, bet Muterīte – par dobēm un smukumu.

Es nezinu, cik ļoti Mammai patika darboties pa dārzu. Dažkārt man likās, ka viņa to darīja tikai pienākuma pēc. Lai gan kas to zina – gladiolas un rozes pilnīgi noteikti bija viņai aizraušanās. Pirmās man bija jānes uz skolu 1. septembrī, bet rozes oktobra beigās Mamma vienmēr dāvināja man uz dzimšanas dienu. Ziedi jau bija dabūjuši salnas, un izskatījās kā izņemti no vecmeistara gleznas – bēšīgi, gandrīz zeltaini. Man patika ilgi glabāt šīs rozes uz sava rakstāmgalda.

Tomēr dārzs nebija tikai gladiolas un rozes – tur auga viss. Sākot ar redīsiem un beidzot ar ķirbjiem. Atceros, kā Salaspilī kaimiņš kādu laiku vēroja, kā Muterīte rok zemi, un beigās novilka – “Это не женщина - это трактор”. Toties Mammas dārzu nāca fotografēt no žurnāla “Dārzs un drava”.  

Tas vēl nebūt nebija viss, ko Muterīte darīja. Viņa adīja, tamborēja, šuva un pat sēja un auda. Ja viņa ko neprata, Mamma iestājās kursos. Atceros, ka viņas “diplomdarbs” šūšanas kuros bija atlasa halāts ar koši dzelteniem atlokiem. Mēs nevilcinoties to nodēvējām par publiskā nama priekšnieces tērpu.

Man ar Mammu kļuva viegli sadzīvot pēc tam, kad viņa pārvācās uz Lielvārdi, bet es paliku Rīgā – tas notika studiju gados. Tad man patika periodiski ierasties pie senčiem ciemos. Tur dažkārt bija drusku jāpastrādā. Piemēram, pēc Muterītes iniciatīvas un par lieliem sirds dēstiem Sencim, jālikvidē kāds koks, kas aizsedza sauli Mammas dobēm. Brīžam man likās, ja padotu viņai brīvu vaļu, mūsu dārzā vispār neviena koka nebūtu.

Reiz kādos Ziemas Svētkos Muterīte palika tāda jocīga – nevarēja sakarīgi parunāt un uzvedās vairāk kā savādi. Ārstu diagnoze bija audzējs smadzenēs. Negribas te daudz par to izplatīties – sekoja operācija, pēc tam ilga rehabilitācija, tad audzējs atkārtojās, vēl viena operācija, bet trešo reizi vairs neoperēja. Mana māte nomira 72 gadu vecumā.  



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru