2015. gada 22. decembris

Omamma

It’s a magical stone and as long as we got it, we'll never have a hungry night
Just add a little love to the wonderful soupstone and everything will be alright
(Wonderful Soupstone – Dr. Hook)

Mūsdienās ir plaši izplatīta lieta, ko es pie sevis dēvēju par “Gorkija bērnības sindromu”. Ir tādi cilvēki, kas, atceroties savas bērna dienu gaitas, mēdz tās atainot neparasti melnās krāsās. Nudien, atliek tikai pabrīnīties, kā šādiem stāstniekiem vispār ir izdevies izdzīvot, ja bērnībā viņi ir bijuši pakļauti tādām mokām un ciešanām. Runājot par sevi, nākas ar kaunu atzīsties, ka man visumā ir bijusi ļoti laimīga bērnība. Dzīvojām gan mēs pa druskai trūkumā, kad kvalitatīva pārtika un kaut cik jēdzīgs apģērbs nekad nebija pietiekošā skaitā, bet tas nekādā veidā neietekmēja mūsu dzīves kvalitāti. Grāmatas tajos laikos bija lētas, un tās regulāri mūsu mājās parādījās arvien jaunas. Lasīšana bija mūsu visu iemīļotākais sporta veids. Tas ir, neskaitot Mammu un Omammu. Muterīte mūžīgi noņēmās ar rokdarbiem, bet Omamma principa pēc lasīja tikai un vienīgi “Baznīcas Kalendāru”; turklāt arī to nedarīja pārāk bieži. Nekas, toties viņu abu vietā lasījām mēs visi pārējie.

Ja runājam par iztikšanu, tad mūsu mājās nekad nebija pārāk daudz pārtikas, un tā pati, kas bija, arī ne vienmēr bija tā labākā vai smalkākā. Tomēr tieši badu arī necietām. Par mūsu ēdināšanu bija atbildīga Omamma. Viņa mūs baroja samērā vienkārši. Ierastais ēdiens bija zupa, citreiz kartupeļi ar gaļas mērci vai kotleti. Klāt tam vēl tika doti vai nu šķovēti kāposti, vai arī marinēti gurķi – tas viss, zināms, mājās gatavots. Apmēram reizi vai divas gadā mūsu galdā parādījās tāda eksotika kā šmorēta vista vai pat karbināde. Vispār Omamma prata pagatavot garšīgu ēdienu praktiski no nekā. Viņa gan mēdza žēloties, ka veikalos nekas nav nopērkams. Tā nebija taisnība – 60to otrajā pusē un 70to sākumā veikali bija pilni ar pārtiku – vienmēr bija pieejami 3-4 dažādi sieri, parasti bija arī desa vai kaut kāda gaļa. Par saldumiem labāk nerunāsim, kārdinājumu ap mums netrūka. Omamma gan atzina tikai vienu saldo – ķīseli, ko vasarā vārīja no svaigiem rabarberiem, bet ziemās no žāvētiem augļiem. Padomijā pārtika no veikaliem pazuda 1980. gadā – Maskavas Olimpiādes laikā. Tad tiešām vairs nevarēja nopirkt “ne locekļa” – pazuda pat sviests, kas iepriekš man allaž bija licies kā produkts, aiz kura kalniem cenšas nomaskēt to, ka nekā prātīga veikalā nav. Līdz ar sviestu kaut kur nebūtībā pazuda arī piens, kefīrs un krējums.

Šeit jau varētu iebilst, ka mēs ne tikai no maizes pārtiekam. Mjā, 80tajos ir dzimušas abas manas meitas – tāpēc es šo pārtikas trūkumu tik skaudri izjutu un vēl tagad atceros. Reiz Ingrīda palika mājās ar bērnu, bet es kā vājprātīgs nēsājos pa visu Rīgu, lai nopirktu kaut litru piena. Pēc vairāku stundu ilgiem neveiksmīgiem sirojumiem nācās atzīt savu bezspēcību. Jā, aizmirsu piezīmēt, ka nekādu blatu mums nebija – pārtikām tikai no manas nožēlojamās inženiera aldziņas. Tāpēc mani tā tracina, kad kaut kādi Dimiteri tagad kladzina, ka krievu laikā, lūk, ne nieka neesot trūcis. Jā, partijnieku un viņu līdzskrējēju mājās tiešām viss bija; tirdzniecības “tīkla” darbinieki “blatojās” un staigāja atraugādamies; pat strādniekiem zavodos izsniedza kaut kādus produktus. Vienīgi tādi kā mēs ar Ingrīdu varējām kaut vai šauties nost. Vai arī glābties pie lauku radiem, ko arī darījām, bet par to vēlāk.

Jā, bet Omammai arī tad patika pasūkstīties un atcerēties brīvvalsts laikus, kad veikalos bija pieejams praktiski viss – sākot ar kaņepju sviestu pieclitrīgās muciņās un beidzot ar visu veidu desām, sieriem, gaļu un, protams, arī ribiņām. Nezinu kāpēc, bet tieši šis produkts Omammai bija palicis atmiņā visspilgtāk. Viņa arvien mēdza atkārtot „tik smukas ribiņas!” par nieka tik un tik santīmiem kilogramā. Jādomā, ka ribiņas bija ideāls materiāls zupai. Mēs ar brāli „tik smukas ribiņas!” mēdzām teikt, kad sāpīgi iebadījām ar pirkstu otram sānos – man ar Jāni bija savi cīniņi un kašķi.

Faktiski tā bija Omamma, kam bija atstāta manis un brāļa uzmanīšana un līdz ar to lielā mērā arī audzināšana, jo senči vienmēr bija darbā. Omamma bija ar šerpu raksturu un paskaļu balsi. Ja tas bija nepieciešams, vārdi tika pastiprināti ar slapju lupatu, ar kuru varēja atrauties tie, kas iedomājās neklausīt. Jā, šerpais raksturs pa kodaļas līniju mūsu ģimenē ir aizgājis tālāk. Arī mana Mamma bija ļoti grūti panesams cilvēks, un manas meitas tāpat ir “ar raksturu”. Mani pašu labāk neapspriedīsim – es zinu, kas es esmu.

Omammai bija divi bērni – Elza (mana Mamma) un Mārtiņš. Mārtiņu vācieši kara laikā aizveda uz Vāciju darbos, kur viņš mira. Tāpēc nav brīnums, ka es Omammai biju mīļākais mazdēls, jo arī mani sauc tāpat. Es gan domāju, ka tas nav vienīgais iemesls. Es labprāt klausījās Omammas stāstos, kamēr nevienam citam neatlika tiem laika. Es gan vienu otru lietu no viņas stāstītā nesapratu, jo biju vēl mazs. Viņas bijušas četras māsas, un visas „līnes”. Omamma pati bija Paulīne, nākamā Karlīne, utt. Iespējams, vecvectēvs bija gaidījis Pauli, Kārli vai kā tamlīdzīgi, bet pēc kārtējās meitas viņam steigā nācās pārkārtoties. Omamma visu mūžu bija smagi strādājusi. Bērnībā laukos gājusi ganos, vēlāk strādājusi dažādus darbus pilsētā; kādu laiku par kalponi, bet pēc tam par slimnīcā par sanitāri vai medmāsu. Omamma pat kādu laiku bija nodzīvojusi Varšavā (pa kuru laiku viņa būtu paspējusi turp aizklīst?). Tāpēc par poļiem viņa allaž izteicās ar nepatiku: „Polis uz ielas bučo savai sievai roku, bet mājās sit viņai pa seju”. Tāpat Omamma atceras kādu atgadījumu, kad Varšavā kādai modīgai polietei zābaciņš iesprūdis tramvaja sliedē. Tuvojies tramvajs, un tas apavs esot bijis jāvelk nost. Tad izrādījiess, ka meitenei zeķes ir cauras, bet kājas netīras. Lūk, tādi ir tie poļi manas Omammas skatījumā.

Omammas vīrs bija no sākuma zirgu, bet vēlāk parastā tramvaja vadītājs. Omamma ar sajūsmu atcerējās brango aitādas kažoku, kādu Opapam izsniedza braukšanai ziemas laikā. Interesanti arī bija stāsts par to, ka pie tiltiem esot turēts rezerves zirgs, kas palīdz dabūt tramvaju pret stāvumu. Man tas likās ļoti sarežģīti. Kur viņi ņēma zirgu nākamajam tramvajam? Jā, žēl, ka šo savu Opapu es nekad nesatiku – viņš nomira, kad es vēl biju pavisam mazs. Esot bijis ļoti patīkams un labsirdīgs cilvēks. Vienīgā īpatnība, ka viņš esot bijis sarkanmatis un divu Lāčplēša Ordeņu (II un III šķira) kavalieris.

Omammas istabā valdīja kaut kāda īpaša atmosfēra – ienākot likās, ka ir mainījies laiks, un mēs atrodamies pagātnē. Mēbeļu bija maz, bet tās visas vecas – gulta ar spožiem bumbuļiem galos, pie tās naktsgaldiņš divi krēsli, pie sienas pulkstenis ar pendeli, un liela fotogrāfija uz kartona, kur redzami divi bērni – acīmredzot Elza un Mārtiņš. Istabā vienmēr bija perfekta kārtība, un tur drusku oda pēc kaut kādām zālēm un tējas. Omamma katru svētdienu saposās glītās drēbēs, apsēja baltu lakatiņu un devās uz baznīcu – Veco Ģertrūdi. Mājās gan viņa par Dievu nekad nerunāja, pat nepieminēja to.

Reiz man kurpju šņores bija sametušās mezglā. Tajā laikā es pats jau pratu tās sasiet, bet atmudžināt šo man nebija nekādu cerību. Omamma man nāca palīgā, bet arī viņai tas ātri nevedās. Tajā laikā man vairāk par visu riebās, ja kāds izlikās par to, kas viņš nav – patiesībā arī tagad es jūtos tieši tāpat. Tāpēc man likās muļķīgi un pat lišķīgi saspringti vērot atmudžināšanas procesu un izlikties, ka dzīvoju tam līdzi. Es tāpat ne ar ko tur nevaru palīdzēt. Tāpēc es atgāzos krēslā un vienkārši gaidīju, kad Omammai izdosies mezglu pievārēt. Te ienāca Sencis, un, acīmredzot, nosprieda – lūk, te ir mans jaunākais dēls, kas sēž krēslā kā lielskungs, kamēr vecmāmiņa, uz ceļiem nometusies, viņam sasien kurpes. Nekad agrāk nebiju redzējis Senci tik dusmīgu. Vispār jau Omamma mani lutināja, un tas Sencim krita uz nerviem.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru