2015. gada 21. decembris

Sinepes

Es guļu gultā uz muguras, bet man apkārt ir sapulcējušies visi man zināmie cilvēki – Paps ar Mammu, Omamma – viņa arī grib redzēt, kas te notiek – un vēl mana māsa Anda, kas kaut kā īpaši nekaunīgi smaida, varētu pat teikt, ka viņa vienkārši ņirdz. Jūtu, ka gaisotne ap mani ir kaut kā neveselīgi sakāpināta; tajā ir kaut kas kaitīgs. Tomēr lišķīgi priecīgās sejas liek domāt, ka nekas pārāk briesmīgs jau tas nevarētu būt. Visvairāk man nepatīk, ka es nezinu šīs jezgas patieso iemeslu, kaut arī man ir neskaidras aizdomas, ka tam ir jābūt kaut kādā sakarā ar mani.

Piesteidzas vecākais brālis un kaut ko satraukti man stāsta – šeit tiekot plānota kaut kāda zapadļanka, lai es uzmanos. Neko skaidru jau no viņa nav iespējams saprast, un es, sajutis sevī neskaidru nemieru, rīkojos kā vienmēr, kad gribu mazliet padomāt – iebāžu mutē kreisās rokas divus pirkstus. Te pēkšņi mani pārsteidz uzreiz divi lietas – neparasti pretīga garša mutē un skaļa, visaptveroša smieklu šalts. Tā jau arī ir tā zapadļanka – mani pirksti ir nosmērēti ar sinepēm, lai izārstētu mani no paraduma tos zelēt.

Tas viss notiek, kad es esmu aptuveni divi gadus vecs. Protams, ne jau visu es tik skaidri un detalizēti atceros – atmiņā saglabājusies spilgtā gaisma, ņirdzīgās sejas un pretīgā garša mutē. Tās ir manas pirmās atmiņas par sevi un vispār pirmās kā tādas. Dzīve man uzreiz parādījās tās, iespējams, raksturīgākajā gaismā – pilna ļaunas viltības. Jā, cita starpā, kopš tā laika pirkstus es vairs nesūkāju.

Es neatceros, kur norisinājās šie notikumi, bet visticamāk tas notika Sarkanarmijas (Bruņinieku) ielā, kur maniem senčiem bija laimējies dabūt dzīvokli. Dzīvojām mēs otrajā stāvā – es kā pa miglu atceros, kā es kāpju pa kāpnēm un esmu briesmīgi lepns, ka spēju to paveikt. Vispār šis nams man ir palicis atmiņā kāda cita notikuma sakarā. Mums pagalmā bija vilku sugas suns – viņu sauca Silva. Tas bija neparasti nikns dzīvnieks, bet es, kā jau bērns, to nezināju, un droši piegāju tam zvēram klāt un sāku viņu glaudīt un bužināt. Maniem senčiem esot palikušas „aukstas kājas”, bet neko jau viņi nevarēja darīt – jebkura spēja iejaukšanās varēja izsaukt suņa agresivitāti. Silvai acīmredzot ļoti patika bērni – viņa ļāva ar sevi darīt visu – kaut vai raustīt aiz ausīm. Tomēr es kaut kādā veidā sajutu vecāku nervozo satraukumu, un tas arī ir iemels, kāpēc šo savādāk nenozīmīgo gadījumu atceros vēl tagad.

Drīz mēs pārvācāmies uz K. Marksa (Ģertrūdes) ielas 58. namu, un šo vietu es uzskatu par savu dzimto mājas numura dēļ. Lieta tāda, ka mans dzimšanas gads arī ir piecdesmit astotais (1958), un šī sakritība ir modinājusi manī nesatricināmu pārliecību, ka “58” ir mans laimīgais skaitlis. Vispār svarīgākais cipars te ir “8”, jo man liekas, ka tas simbolizē gudrību. Tiešām nezinu, kā es esmu nācis uz šādām domām, bet tā nu viņš ir. Jā, vēl tagad, braucot uz darbu, ja gadās sastapt pa ceļam auto ar numuru, kas satur “58”, man liekas, ka šodien man īpaši veiksies. Ja liftā kāds brauc uz 5. stāvu, man atkal ir iemesls laimes priekšnojautās notrīsēt, jo mans stāvs ir astotais – skaitlis “58” kā "uz sejas". Tas, ka mājas numurs ir 58, liekas kaut kā jau pašsaprotami.

Vispār “58” eksistē arī tieši pretējs skaitlis – tas ir “13”. Kā tas darbojas? Ļoti vienkārši – 13. datumā neveicas maniem ienaidniekiem. Vispār kādreiz man likās, ka tas nes nelaimi un postu arī man pašam, bet tad vienā jaukā dienā es nolēmu pārbaudīt, vai tā nav „zāģa diena” maniem nedraugiem. Šādu pārbaudi veikt ir diezgan grūti, bet es pacentos. Kad mana šefiene BTG gribēja nokrāpt man prēmiju un kādas vēl tur naudas, es 13. datumā nosūtīju viņai draudu vēstulīti, ka sūdzēšu viņu tiesā, ja viņa domā tādā garā turpināt. Ciparu “13” es, cik vien tas ir iespējams, izcēlu – gan pašā vēstulē, gan uz aploksnes. Jā, lai piedotu tai lietai papildus nopietnību, vēl izvēlējos aploksni, uz kuras bija attēlots aklais ar spieķīti rokā (es tobrīd strādāju priekš Texas Commission for the Blind – viņiem tādu bija čum). Rezultātā mana smalkā amerikāņu priekšniece tā pārbijās, ka samaksāja visu prasīto „kā mīļākā” (как миленькая) – turklāt “valša ritmā”. Kopš tā laika es 13. datumu vienmēr gaidu ne bez ļauna nolūka nolīdzināt ar kādu rēķinus, ja vien ir radusies tāda vajadzība.

Kāpēc es nebīstos, ka “13” var sist arī pa mani pašu? No kā gan lai es baidītos, ja skaidri zinu, ka “13” ir tikai skaitlis? Kā gan tas varētu ietekmēt manu dzīvi? Tas mani satrauc tikpat maz kā no rīta nesastapts “58”. Es taču esmu materiālists no matu galiem līdz papēžiem.

Jā, bet atpakaļ pie temata. Tātad mēs pārvācāmies uz K. Marksa ielu, kas tajos laikos bija ļoti klusa – vēl nebija palaists 1. trolejbuss, bet mašīnu praktiski nebija nemaz. Mūsu māja bija necila divstāvu koka ēka, kas bija iespiesta starp sešstāvu namiem. Lai arī vieta bija klusa, mājas pagalmam bija vārti, kurus pa nakti sētnieks aizdarīja. Sēta, mums bērniem, bija kā pašiem sava republika. Mūsu gan tur nebija daudz. Bez manis ar brāli, vēl otrajā stāvā dzīvoja Raimonds, bet virs viņa – faktiski jau bēniņos – vēl viens puika – Janka, kas bija gadu vai pāris jaunāks par mani. Vēl pirmajā stāvā dzīvoja meitene vārdā Ģina. Viņas tēvs bija īpašs, jo viņam piederēja pašam savs braucamrīks – motorollers “Tula”, ar kuru gan viņš reti kad izbrauca – šī gludekļveidīgā ierīce vairāk bija statusa simbols, nevis pārvietošanās līdzeklis. Mums svarīgāka likās dzelzs kaste, kurā vecais Ficfelds to verķi glabāja. Ja izdevās uz tās uzrausties, tad nebija arī grūti tikt tālāk uz tuvākā šķūnīša, bet no tā uz noliktavas jumta. Ha! Tas jau bija gandrīz otrā stāva līmenī. No turienes varēja ielūkoties kaimiņu pagalmā, kurā nekā tāda, ko redzēt, patiesībā nebija.

Siltā laikā uz soliņa zem ceriņa pagalmā mēdza sēdēt vecāks vīrs, kuram mēs vārda nezinājām – mēs viņu saucām vienkārši par Onkulīti. Viņš bija ļoti vecs, bet labprāt ar mums sarunājās. Onkulītim šķūnītī bija ēvelsols, un reiz viņš mums puikām izgatavoja “vilciņus” – samērā vienkāršas rotaļlietas, kas sastāvēja no koka ripas un kāta, kuram ir smaila lejasdaļa. Tie lieliski griezās mums par neizsakāmu prieku. Diemžēl Onkulītis drīz nomira – es viņu knapi atceros. “Vilciņi” viņu pārdzīvoja.

Bez Onkulīša mums vēl bija Tantiņa – sieviete, kas dzīvoja vienā istabā. Viņa, mūs bērnus, dažkārt cienāja ar konfektēm. Atmiņā palikusi Tantiņas neparasti spodrā istabiņa, un tā labestības sajūta, ko pat bērni nevarēja nepamanīt. Tantiņai bija dikti bāla un krunkaina seja – man viņa likās teju caurspīdīga. Arī viņa drīz nomira, bet Namu pārvalde viņas istabiņu iedalīja kādam Latgales krievam, kas pie viņiem strādāja. Liekas, ka viņa vārds bija Fedja, bet tikpat labi var izrādīties, kas tas bija Gena, Šura, Koļa vai kaut kas tamlīdzīgs. Pēc izskata viņš atgādināja Vilku no multenes “Ну, погоди!”. Tajos laikos gan šī filmiņa vēl nebija ieraudzījusi dienas gaismu.

Viņš kopā ar savu kundzi, kas arī bija simtprocentīga krievuška, uzrādīja vienreizīgus privātīpašnieka instinktus. Viņi vēlējās pagalmu ar sētu pārdalīt divi daļās, un savā pusē ierīkot dārzu. Mums šāda ideja nepatika, jo tā mēs paliktu bez smilškastes. Kaimiņam tas nelikās tik svarīgi – viņš sparīgi ķērās pie žoga montēšanas – raka bedres un sāka ievietot jau stabus, bet tad notika negaidītais. Pagalmā savācās visas vecmāmiņas, kādas vien mūsu mājā dzīvoja (Raimondam vien to bija veselas divas – dvīņu māsas. Es nezinu, kā viņš tās atšķīra). Vecenes sāka gānīties: “Kas tā par kārtību! Kas te vēl nebūs! Kur bērni spēlēsies?”. Krievs tikai smaidīja uzvarētāja smaidu, un to visu laida gar ausīm, bet tad pavisam negaidīti viņš neizturēja un burtiski eksplodēja. Brēkdams “Блядь!” un “Ёб Твою мать!”, viņš ar pārcilvēcisku spēku izrāva tikko ierakto stabu un meta to prom kur pagadās. Uz mirkli es pat sabijos par savas Omammas dzīvību un veselību – viņa bija protestētāju pirmajās rindās. Tomēr stabs aizlidoja pagalma stūrī, neskarot vecenes.

Tā sētas ideja tika “norakta”; runātais vārds izrādījās stiprāks par Namu pārvaldes rezolūciju. Lai gan ne gluži simtprocentīgi. Krievs pārvietoja žogu iepretī savām namdurvīm. Norobežotais gabals gan bija tīri simbolisks – tur varēja novietot tikai vienu solu, ko šis aktīvists pats ar savām rokām sameistaroja. Vēlāk viņš pa svētdienām mēdza uz tā sēdēt, tērpies vienā pidžamā, pīpēt papirosus un dzert šņabi. Vispār es esmu drusku neprecīzs, sakot, ka viņš bija ģērbies vienā pidžamā. Fedja zem tās valkāja arī apakšveļu – ne pārāk spodru “maiku”. Vai lejasgalā bija arī “truši” vai “semeikas” – vēsture par to klusē. Tādā paskatā viņš arī vilkās uz stūra veikalu pēc degvīna.

Jā, vēlāk kaimiņa plānos bija atkarot mūsu vannas istabu. Tas notika kādu laiciņu vēlāk, kad mums gluži negaidot izdevās paplašināt savu dzīves telpu par vēl vienu istabu. Iesākumā mums to bija trīs. Man tās patika; mums bija augsti griesti, parketa grīdas un baltas podiņu krāsnis. Lai tās kurinātu, gan nācās kopā ar Senci pagrabā zāģēt malku. Vēlāk tika ievilkta centrālā apkure, kas izrādījās neparasti jaudīga – mēs pa māju staigājām vienā apakšveļā, un bieži pat ziemā turējām vaļā logus. Bet stāsts ir ceturto istabu. Tā bija aiz sienas, un tur bieži pulcējās šaubīgas kompānijas – dzirdējām dzērājdziesmas, vairākas reizes tika izsisti logi, un milicija tur ciemojās salīdzinoši regulāri. Reiz Muterīte gandrīz dabūja ciest tā pritona dēļ. Kādu vakaru cauri rūtīm senču istabā ielidoja prāvs akmens. Laimīgā kārtā tas nevienu neskāra – Mammai tikai notrausa brilles no degungala. Acīmredzot kāds entuziasts bija sajaucis logus. Tomēr drīz šie trakumi beidzās. Pēc masīvas milicijas operācijas, kuras laikā kādi tipi pat metās bēgt pa logu, šī istaba tika pilnībā atbrīvota no īrniekiem. Cita starpā, tur tika arestēts kāds slavens banģuga, kas atradās Vissavienības meklēšanā – tā zināja stāstīt viens ments.

Nuja, tā mēs ieguvām ceturto istabu, otru ieeju (izrādās, ka mēs visu laiku bijām staigājuši pa “melnajām durvīm”) kā arī otru tualeti. Tas viss bija vairāk kā drausmīgā stāvoklī, bet Senči drīz vien telpas izremontēja, un tukšajā istabā ievācās Omamma, kas līdz tam bija dzīvojusi kopā ar mani un brāli. Jā, šīs pārmaiņas bija ievērojis arī Fedja, kas vienu dienu ieradās pie mums ar Namu pārvaldes rezolūciju, ka viņš vēlas pārņemt mūsu vannas istabu, jo mums tagad sanākot divas tualetes. Kā mēs seši cilvēki iztiktu bez mazgāšanās viņu maz interesēja. Nu, mēs vienkārši nelaidām salīgtos meistarus pāri slieksnim, un tā pamazām šī kaimiņa ofensīva apsīka pati par sevi.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru