2016. gada 14. februāris

Bērnu dārzā

I am just a child in the sun
Just another soul on the run
(Child in the Sun – Nazareth)

Visčakarīgākā lieta no rīta ir ģērbšanās. Pļūtenes, maika – tas vēl nekas. Bet tad seko taļļa ar zeķturiem un pašas zeķes. Riebīgās gumijas un pretīgie knaģi! Ciest nevaru šo bandūru. Kad zeķes beidzot ir piespraustas, nāk krekls, kas pats par sevi nekas briesmīgs nav; vienīgi, ka ir grūti notrāpīt pogu pret atbilstošo caurumu. Bērnu dārzā ir skaidri komunicēta metodika – lai viena mala nesapogātos augstāk vai zemāk, krekla apakšējie stūri ir jāsaliek viens pret otru, un tad pamazām jāvirzās uz augšu. Nezinu kāpēc, bet man tas liekas pretdabīgi, un es vienmēr sāku ar augšējo pogu, un tad virzos uz leju. Šad un tad, zināms, gadās arī kļūdīties, bet tas ir nieks salīdzinājumā apziņu, ka esi iestājies par savu taisnību.

Omamma zilajā trumulī ir jau uzsildījusi mums kafiju un sasmērējusi sviestmaizes. Kafija tasē gan ir tikai simboliski – piens to ir nokrāsojis gaiši brūnu kā smiltis liedagā. Ēdam brokastu, Sencis vēl pārīti sviestmaižu ievieto speciālā ovālas formas plastmasas kastītē līdzi ņemšanai, un mēs esam gatavi iešanai. Tagad nāk rīta lielākais pārbaudījums – ir jāielien adītajās biksēs un jāpacieš, ka mugurā tiek uzstūķēts kažociņš. Pēdējā nāk Mammas adītā cipelmice, kas nejauki “kož”. Tikko tā ir uzvilkta, man nežēlīgi sāk niezēt galva un gribas kasīties. Man brālis protestē, ka viņam ausis cepurē atspraudušās ačgārni. Omamma tās atgriež normālā stāvoklī un profilaktiski pārbauda arī mani. Jā, protams, man arī viena auss ir nolocījusies uz priekšu. Vienīgi man tās ir tik lielas un mīkstas, ka neesmu sajutis nekādas neērtības.

Fū! – beidzot esam uz ielas. Ir patīkami ieelpot vēso gaisu, jo iekšā bija nenormāli karsts. Sencis liek mums ar brāli sadoties rokās, pats paņem Jāni pie brīvās, un mēs sākam virzīties. Vēl ir gluži mella tumsa. Klusējot sasniedzam pirmo ielu ar tramvajiem (Suvorova, tagadējo Čakmarijas). No šīm grabošajām sarkandzeltenajām dzelzs kastēm man ir dikti bail. Sencis uz stūra nopērk avīzes, mēs šķērsojam bīstamo ielu un tūlīt pat nonākam pie otras tādas pašas (Barona ielas). Laimīgi tikuši arī tai pāri, varam iet drusku brīvāk. Pēc pāris kvartāliem pa nepatīkami tumšām ielām, mēs esam sasnieguši Ļeņina (Brīvības) ielu. Tur uz stūra ir tabakas kiosks. Sencis apstājas un nopērk papirosus. Kiosks ļoti patīkami smaržo, un es ar baudu ieelpoju tabakas saldeni rūgteno aromātu. Manī nostiprinās pārliecība, ka arī es dienās smēķēšu – tāpat kā Paps.

Nostājamies aiz trolejbusu pieturas un pacietīgi gaidām mazo, zaļo busiņu, kas ved mūs uz dārziņu. Kad tas ir sagaidīts, Sencis var doties savās gaitās, bet mēs, bariņš bērnu, sēžam cietajos sēdekļos un braucam tālāk pa spoži izgaismoto ielu. Laiku pa laikam piestājam, lai uzņemtu kārtējo bērnu porciju. Vēroju, kā ar dīvaina stieņa palīdzību atdarās durvis, bērni iekāpj, tad durvis atkal aizdarās, un mēs atkal braucam. Mūsu galamērķis ir kaut kur pie Biķernieku meža.

Dārziņš bija izvietots divi mājās, kas novietotas ieslīpi viena iepretī otrai. Aiz šīm ēkām pletās pagalms ar pāris nojumēm un koka sētu apkārt šai teritorijai. Turpat blakus atradās pudurītis „jauno”, t.i., “padumjajos” laikos celtu māju un skola krievu bērniem. Šo es atceros tādēļ, ka krieveļi mēdza mūs, bērndārzniekus, apmētāt ar akmeņiem. Manam brālim reiz pārsita galvu, un mani vecāki bija dikti noraizējušies, kad ieraudzīja savu atvasi ar vienlaidus nobindētu galvu kā mūmijai.

Dārziņa pirmajā stāvā atradās t.s. “silīte”, kas bija domāta sīkajiem. Mēs, lielie, kāpām uz otro stāvu, kur mums bija jāpārģērbjas. Mums katram bija savs skapītis, un, lai mēs tos nesajauktu, uz to durtiņām bija dažādi attēli. Parasti tie bija visai tizli, vienīgi uz manējām bija zaļa laiva uz ūdens. Es dikti ar to lepojos – man tā bilde patika.

Tālāk mēs nonācām audzinātāju rīcībā. Mums to bija veselas divas. Pirmā bija stingrā audzinātāja Anita (ak, auksta sirds! auksta sirds!). Otra bija labā, mīļā audzinātāja Zenta, blondīne, ja pareizi atceros. Dārziņā iekārtojums bija tieši pretējs salīdzinājumā ar mājām, kur mēbeles bija milzīgas, bet rotaļlietas mazas. Te viss bija otrādāk. Mēbeles bija piemērots mums – zemi galdiņi ēšanai un nodarbībām, kā arī atbilstoši krēsli. Pat podi tualetē bija uz pusi zemāki nekā mājās. Toties rotaļlietas bija milzīgas. Klucīšu bloki bija tik lieli, ka uzbūvētās ēkas bija mūsu augumā vai pat augstākas. Mašīnas, ar kurām spēlējāmies, arī bija īsti prāvas, bet tās varēja noglabāt uzceltajā mājā kā garāžā.

Anita bija naska uz dažādām nodarbībām – lika mums zīmēt, līmēt, izkrāsot un tamlīdzīgi. Dārziņu beidzot, mums visi darbi tika izsniegti, un es savus zibenīgi salādēju misenē. Lieta tāda, ka es biju nemākulīgākais starp visiem bērniem, par ko man bija dikti kauns. Kā piemēru varu pastāstīt, kā reiz mums no krāsainiem papīriem bija jāizgriež un jāizlīmē uz papīra lapas trolejbuss. Šo procesu smalkā vārdā dēvēja par aplikāciju. Es ilgi un mokoši cīnījos ar šķērēm, bet man tā arī neizdevās iegūt nevienu taisnstūra formas objektu – man tie visi sanāca ieapaļi. Vienīgais izņēmums bija trolejbusa riteņi – tie man bija padevušies spuraini un drīzāk kantaini kā apaļi. Vispār es biju krietni iekavējis ar savu darbu un vēl steigā līmēju to, kad Anita jau rādīja labāko bērnu darbus. Tad viņa pēkšņi iesaucās: „Bet šis jums noteikti ir jāredz!”, un izrāva man no rokām manu pusgatavo darbu. Vispār jau diez kas nebija. Steigā es biju kļūdījies ar stangām – tās rādīja katra uz savu pusi. Arī busa silueta un logu olveidīgās formas un kantainie riteņi bija iemesls vispārējai jautrībai. Turklāt līmējot, man lapa bija vairākkārt nokritusi uz grīdas, (protams, ar līmējamo pusi uz leju) un tāpēc tā bija bišķi mazāk spodra kā citiem bērniem, kas darbam izmantoja vienīgi galda virsmu. Es biju ļoti centies un tāpēc patērējis ar kārtu vairāk līmes kā citi. Tāpēc pie mana darba bija pieķērušies visādi mēsli. Kopš tā laika es ienīstu jebkāda veida līmēšanu – man tāda lieta vienkārši neapdodas. Pēdējo reizi, kad es gribēju kaut ko salīmēt, vienīgais, kas tā pa īstam salipa, bija mans elkonis pie galda virsmas.

Tāpēc man labāk patika dziedāšana, kur mazākais nebija nekādu risku kaut ko salaist šreijā. Klavieres spēlēja kāda kundzīte (tajos laikos biedrene, saprotams), kas pie mums dārziņā uzpeldēja periodiski, parasti, kad tuvojās kaut svētki vai kas tamlīdzīgs. Atmiņā man palikušas tieši divas dziesmas. Pirmās vārdi bija aptuveni šādi – “Ciku caku saku, šuju lellei jaku. Vizuļotu kruzuļotu ciku cakām izcakotu.” Man šie vārdi likās stulbi, jo pat savos mežonīgākajos sapņos nevarēju iedomāties sevi kaut ko šujam.  Tad jau labāk pielīmēt elkoni pie galda! Otrā dziesma bija klasiskā –„Kur tu teci gailīti mans”. Tikai šeit mani dikti mulsināja dziesmas piedziedājums. Es, iespējams, kļūdaini saklausīju vārdus „no rītiņa A-krūmā”. Nācās lauzīt galvu, kas tas gan varētu būt par A-krūmu; vai, spriežot pēc analoģijas, ir arī B-krūms utt. Prasīt gan es nevienam neko neprasīju – kautrējos.

Tā nemanot bija piezadzies pusdienlaiks. Tad dārziņā parādījās vēl viens cilvēks – Auklīte. Tā bija nedaudz jocīga sieviete – mazākais man tā likās. Kā tas jocīgums izpaudās – nepateikšu. Varbūt man tā likās tāpēc, ka viņai bija neparasti bāla ar vasaras raibumiem klāta seja un sarkani mati, vai arī tāpēc, ka viņa deva mums dzert kakao, ko nekur citur baudīt nesanāca. Šis dzēriens tasītē allaž bija pārvilcies ar pretīgu plēvi, bet savādāk bija gandrīz vai dzerams. Vispār man negaršoja ēdiens, ar ko mūs baroja, bet nebija jau nekādas izvēles – bija jāēd tas, ko dod.

Pēc ēšanas nāca diendusa, iespējams centrālais pasākums dārziņa dienas programmā. Tā svarīgumu noteica apstāklis, ka bija jāpārģērbjas naktskreklos, un tas nemaz nebija tik vienkārši. Mēs visi – gan meitenes, gan zēni pārģērbāmies vienā telpā, kas mums pašiem nezināmu iemeslu dēļ likās ļoti satraucošs brīdis. Te svarīgi bija, ģērbjoties neparādīt citiem savus plikumus. Turklāt galvenais un visrūpīgāk no svešām acīm slēpjamais objekts bija dibens, nevis krāniņš vai kas nu tur bija meitenēm. Ja kādam laimējās ieraudzīt pliku dibenu, tad viņš vai viņa tūlīt ņēmās skandināt, kas ir redzēts un kāds muļķis ir tas, kurš nav spējis pārģērbties neatklājot citiem šo tik ļoti svarīgo ķermeņa daļu.

Reiz kādam izdevās piemānīt vienu meiteni – viņu sauca Anniņa, ja nemaldos. Viņai pateica, ka pa logu ir redzams kas īpašs, bet, lai to saskatītu ir jāpakāpjas uz palodzes. Meitene bija jau izaugusi no sava naktskrekla, tāpēc, pakāpjoties, viņas dibens visiem par neprātīgu sajūsmu bija labi apskatāms. Mūsu smieklus saklausīja audzinātāja, viņa mūs visus apklusināja ar briesmīgu sodu. Mums, galvenajiem ņirdzējiem, lika publiski grupiņas priekšā nolaist bikses un tā ar plikiem dibeniem stāvēt. Sodītie raudāja, pārējie bērni smējās.

Varbūt šāda sodīšana metode ieviestos kā pastāvīga prakse, ja grupiņā neieviestos viens nūdists. Tas, saprotams, izrādījos es. Lieta tāda, ka es tajā laikā biju sācis trenēties peldēšanā, un tur, ģērbjoties un mazgājoties pirms iešanas uz baseinu, neviens savus plikumus neslēpa. Es, laikam, par kaut ko biju aizsapņojies, un kādu jauku dienu dārziņā rīkojos tāpat. Izģērbos pilnīgi pliks, nesteidzīgi sameklēju savu naktskreklu, apvilku to un likos gultā. No sākuma atskanēja smiekli, bet tad, redzot, ka es ne mazākā mērā neliekos traucēties, visi pēkšņi saprata, ka kails ķermenis patiesībā nav nekas tik ļoti smieklīgs. Vēlāk audzinātājas lūdza mani tā vairs nekad nedarīt. Samulsu, jo nesapratu kāpēc, bet tomēr paklausīju.

Pēc diendusas mēs ēdām launagu un parasti devāmies ārā vizināties ar slēpēm un ragavām. Dārziņā bija iepirktas slēpes ar smalku uzrakstu „Pisi visu”. To galvenais trūkums bija vienkārši debili klamburi. Patiesībā to nemaz nebija – slēpes turējās pie kājas iemaucamās brezenta siksnu ļackās. Tāpēc daudzi vecāki ieviesa saviem bērniem slēpes, kuras atnesa no mājām. Tā kā viss sporta inventārs glabājās vienkopus, es allaž pirmais sagrābu kādas meitenes slēpes, kas lieliski turējās pie zābakiem ar speciālu gumiju palīdzību. Ar šīm slēpēm es vinnēju gandrīz visas lokālā rakstura sacensības, un varēju justies kā varonis. Vēl šodien nesaprotu, kāpēc tā meitene pieļāva, ka es lietoju viņas īpašumu, un arī kaunos par savu nedžentlmeniskumu.

Reiz ziemā, kad mēs vizinājāmies ar ragaviņām, kāds bērns man trāpīja ar ragavu stūri tieši acī, kas pēc tam ilgi asiņoja – visa pasaule rēgojās sarkana. Pēc tam es atklāju, ka manas acis nav vienādas – viena redz labāk, t.i., asāk nekā otra, bet krāsas tai ir tādas vēsas. Otrā viss rādījās siltākos toņos, bet nedaudz miglaini – bija grūtāk izšķirt detaļas. Tā bija traumētā acs.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru