2016. gada 22. marts

I'm In Love With My Car – Queen

The machine of a dream, such a clean machine.

Mašīnīte lēnām ripo, bet tās laimīgais īpašnieks garlaikoti glūn pa pavērto logu. Manī jaucas skaudība ar apbrīnu. Auto ir gluži jauns – tieši no rūpnīcas, un sarkanie bleķi saulē spoži mirdz. Tāds modelis agrāk nav redzēts – tas nelīdzinās nevienam no iepriekšējiem – ne luksiem, ne superluksiem, par nožēlojamām “dvojkām” un “pjatjorkām” nemaz nerunājot. Jā, nepateicu, es sēžu “dvojkā”, bet mans brālis pilotē “pjatjorku”.

Jā, smalkais autiņš nelīdzinās nekam iepriekš redzētajam. Lai arī auto ir mazliet mazāks par citiem žiguļiem, tas izskatās vienkārši lieliski. Purns tam ir nosvērts uz leju kā gonku auto, bet aizmugure ir nedaudz līdzīga pikapam tajā nozīmē, ka pakaļā ir durvis (es te domāju mašīnu, saprotams). Kopumā auto dizains man nedaudz atgādina kurpi. Tādu šiku, ne jau kādu galošām līdzīgo “1. maija” apavu.

-        Tā bija “vosmjorka” – mans brālis vēlāk man paskaidro.
Viņš ir liels auto zinātājs, un es godbijīgi viņu uzklausu. Jānim ir mazākais 10 gadu autobraucēja stāžs, kamēr es esmu tikai pirmziemnieks – “pravas” dabūju tikai pirms pāris mēnešiem. Jā, auto lietās Jānis ir man tālu priekšā. Patiesībā vēl pavisam nesen es dzīvoju ar pārliecību, ka es vienmēr būšu kājāmgājējs. Tas tik ļoti labi atbilst manām ambīcijām dzīvē, kā arī sakrīt ar manu pārliecību, ka automašīnas nekas labs nava. Ar savām izplūdgāzēm tās piesārņo dabu. Turklāt vēl jāmaksā tās prātam neaptveramās naudas par benzīnu, mašīnas uzturēšanu, garāžu un tamlīdzīgi. Man tas likās neiedomājami stulbi. Vēl bez tā auto īpašniekam ir periodiski jāmetas uz vaiga zemē autoservisa mechaniķu, rezerves daļu tirgotāju un vēl tur kādu idiņu priekšā, lai varētu iziet tehnisko apskati. Bez tam mašīnām piemīt virkne derdzīgu īpašību – tās rūsē, mēdz samaitāties, pārvēršoties pretīgā bleķu čupā, un gala beigās, vadot auto, cilvēks var nonākt tajā neiedomājami briesmīgajā vietā, ko sauc par cietumu. Tas gan pie nosacījuma, ja dzērumā pārbrauc kādam pāri, bet kam negadās.

Tā es mundri soļoju pa dzīvi, un visur, kur man bija jānokļūst, izmantoju tramvaju, trolejbusu vai vilcienu, bet visbiežāk parasto K2, t.i., gāju ar kājām. Auto trūkumu tā pa īstam sajutu tikai pavasara upju braucienos, kad, ja negribēji doties ceļā ar sabiedrisko, kas bija grūti uz sarežģīti, bija jāpūlas kādam “uzsēsties uz astes”, t.i., jālūdz, lai aizved.

Grūtāk palika, kad piedzima Lāsma – mantu palika vairāk, bet pārvietoties – grūtāk. Mums gan pa augstiem blatiem izgādāja smalkus Austrumvācijā ražotus bērnu ratiņus, kas visumā labi turējās kopā, neskatoties uz pārmērīgajām slodzēm, kādas šim verķim tika uzliktas. Mana mamma ratiņu apakšā ar izturīgu striķi sasēja tādu kā tīkliņu, uz kura ērti varēja novietot somu ar mantām. Mazākus, bet smagākus priekšmetus, piemēram, zaptes burkas, kuras veda no laukiem, ielikām tieši kulbā bērnam pie kājām. Turklāt varēja jau vēl arī nest nastas rokās vai uz muguras. Grūtības radās, iekāpjot vilcienā. Ingrīda tad paņēma Lāsmu uz rokām, bet es visas somas saliku ratos, un cēlu tos teju apdirsdamies.

Tā mēs dzīvojām, bet tad piedzima Dace, un es sapratu – mums ir vajadzīgs auto. Naudas gan nebija pietiekošā skaitā, bet mēs aizņēmāmies no radiem un draugiem, daudz neraizējoties, kā mēs to visu atdosim.

Tā es tiku pie “jānīša” – tā manas meitas nodēvēja manu “dvojku”, t.i., žiguli pikapu. Mūsdienās gan tādus mēs dēvējam par universāļiem, saprotams. Ar to verķi es braucu ilgi un pamatīgi. Tas nemitīgi lūza, jo nebija nekāds jaunais; turklāt nebija jau arī man augstu blatu servisos. Savu auto es laboju kādā privātā servisā Mārupē pie viena no mana brāļa draugiem. Nekad neizdevās piedzīvot brīdi, kas mašīnai viss ir kārtībā. Jau braucot mājās no remonta, parasti es saklausīju kādas jaunas, dīvainas skaņas, kas neko labu nevēstīja.

Tāpēc es tā apskaudu tipu sarkanajā “vosmjorkā” – viņam bija gluži jauns auto, un es kaut kur biju dzirdējis, ka pirmos trīs gadus žiguļi praktiski neesot jāremontē. Šāds stāvoklis man likās kā, ja nu tieši ne kā zinātniskā fantastika, tad vismaz close. Ar prātu es, protams, sapratu, ka man ne pie kādiem apstākļiem šāda lieta - jauns auto - dzīvē nespīd. Es neesmu un nekad nebūšu blatņiks, aparatčiks, par udarņik komuņističeskovo truda nemaz nerunājot. Padlatvijā tikai šādi tipāži varēja tikt pie jauna auto, un man nekas tāds nedraudēja.

Tad atnāca Atmoda un pārmaiņas. Es no sava žiguļa pārsēdos milzonīga opelī, ar kuru es nesos pa ceļiem kā apmāts – mazākais uz 140 km/h stundā. Tā es drāzos ne jau tāpēc, ka opelī es justos baigi droši. Vienkārši tas verķis spēja tādu ātrumu attīstīt, neizjūkot uz ceļa, bet prātiņš mam bija, cik bija - ļoti mazdruzciņ.

Braucot ar opeli, bija arī zināmas neērtības. Lukturi tam karājās vienos vados un katrā grambā šaušalīgi šūpojās. Mašīnas grīda bija tā izrūsējusi, ka, iebraucot pamatīgākā peļķē, man acīs vienmēr iešļakstījās dubļains ūdens, kas kā fontāns uzšļācās līdz pat griestiem. Ziemā bija drusku labāk, jo tad caurā grīda aizsala (apkure nestrādāja, saprotams), un nebija jāuztraucas, ka kaut ko varētu dabūt salonā. Vienīgi bija grūti noturēt vienmērīgu gāzi – papēdis slīdēja.

Tad kaut kādā psiholoģiskā brīdī man arī sagribējās kārtīgāku auto, un es, nogaidījis, ka no darba aiziet viens dienesta vai darba mašīnas lietotājs, nolēmu prasīt to sev. Mana motivācija bija švaka - es teicu, ka būtu muļķīgi piešķirt auto Kārlim, kurš ir gan mazāk strādājis par mani, gan arī krietni dumāks – mazākais man tā toreiz šķita. Tajā brīdī es, naivais dabas bērns, nezināju, ka Kārlis ir šefa krustdēls, un mans ierosinājums Volvo 760 piešķirt man ir galīgi nevietā.

Tomēr Aivars, mans priekšnieks, prata atrisināt jebkuru jautājumu – viņš izsniedza veco volvo braukšanai man, bet savam radiniekam izgādāja pilnīgi jaunu autiņu. Nu, tagad man bija viens krietns auto! Milzīgs Volvo, kuram uz viena loga bija uzlīme, ka tas ir ražots diplomātiskajam dienestam. Izrādās, mūsu kantoris to bija atpircis no Dānijas vēstniecības. Nu, autiņš tiešām bija kā pasaka – motors skanēja kā ērģeles, ja drīkst lietot šādu salīdzinājumu ar “Šoseju Kārli”.

Es uz karstām pēdām paņēmu savu ģimeni autoceļojumā uz Norvēģiju. Atceros, kā mēs nobraucām no prāmja, un zviedru muitnieki visas Latvijas mašīnas sāka aizrautīgi ķidāt. Es arī biju gatavs šādam liktenim, un pat nepūlējos piesprādzēties, paredzot, ka tūlīt dabūšu izkrāmēt visu savu saimniecību. Man par lielu pārsteigumu, muitnieks pašrocīgi aizsprādzēja manu drošības jostu, un novēlēja laimīgu ceļu. Nuja, jauna ģimenīte ar bērniem, kas brauc ar volvo, laikam zviedram dikti patika.

Es būtu vēlējies ar šo mašīnu braukt mūžību un trīs dienas, par spīti tās nemaņā lielajam benzīna patēriņam. Tomēr papildus tam arī šis auto pamazām sāka “sadalīties reizinātājos”, t.i., tam nemitīgi bija jānomaina kaut kādas daļas. “Mūsa Auto” uzcenojums bija tik “mazs un taisnīgs”, ka šefs vienu dienu neizturēja un ierosināja man nomainīt mašīnu. Tagad man pienācās jauns braucamais, un es kādu nedēļu klimtu pa auto saloniem, vērodams, kas ir dabonamas par mūsu ierobežoto budžetu. Cenas tajos laikos bija autogribētājiem draudzīgas, un drīz es pārsēdos Mazda 626, kas neatvairāmi smaržoja pēc jauna auto, un tā paskaļāk rūca, salīdzinājumā ar volvo.

Tā es izlaidos. Ik pa 3-4 gadiem nomainīju savu braucamo pret jaunu. Pēc Mazdas nāca Honda HRV, tad Astra un visbeidzot Džeta. Tomēr tās visas bija darba mašīnas, ne jau manas personīgās. Tad kaut kādā psiholoģiskā brīdī es sajutu, ka esmu nobriedis tik neprātīgam solim, kā pirkt jaunu auto famīlijai, t.i., pašu lietošanai. Es pie šāda vieglprātīga soļa diezin vai būtu nonācis, bet vienlaicīgi negadītos uzreiz divi lietas: grāmatvedības kļūdas dēļ man izmaksāja lielu prēmiju, plus VW auto salons man izteica teju nepiedienīgu piedāvājumu, jo tieši tagad mainās Tiguan modeļi, un salons grib no vecajiem tikt vaļā.

Īsāk sakot, viss nostājās pret mani, tas ir, pret manu veselo saprātu, un es jau otro dienu vizinos vienkārši pasakainā auto, piepičkātu ar visādiem navarotiem un štruntiem. Man pat vairs negribas to atdot Ingrīdai – tik ļoti tas dzelzs gabals man ir iepaticies.
Būtu vismaz kaunējies.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru