2016. gada 25. aprīlis

800 metru

Komponists Valts Pūce pēc tam, kad bija nofilmējies Rimi reklāmā, žēlojās, ka, staigājot pa Centrāltirgu, viņš jūtoties gluži kā CIP spiegs Sarkanajā Laukumā. Mēs, VEF sporta skolas audzēkņi, tā jutāmies, kad apmeklējām Jaungada eglīti “Daugava” peldbaseinā. Ar prātu mēs palikām uzticīgi vefiņam, bet sirdī jutām – īstā lieta un vieta ir “Daugava”.

Nebija jau arī tā, ka pie mums vefiņā nebūtu nekādas svinēšanas. Reiz par godu Svētkiem pie mums pat norisinājās atrakcija “zelta zivtiņa”. Tās būtība gan bija ārkārtīgi stulba – baseinā tika iemesta pussprāgusi karpa vai arī akvārija zivs – droši nepateikšu. Skaidrs bija viens – zivs bija salīdzinoši liela un ar zeltainām zvīņām. Pakaļ tai tika iesūtīti visi, kas tajā laikā tur trenējās – kāds simts peldētāju, kuru uzdevums bija notvert zivi. Normālos apstākļos tas nebūtu viegli, bet baisi hlorainajā ūdenī karpa knapi planēja, un drīz vien tika izķerta. Labi, ka ne sarauta gabalos. Beigās par uzvarētāju tika atzīts – kā šodien atceros – puisis vārdā Romka. Viņš gavilēdams pacēla nabaga zivi sev augstu virs galvas. Jā, tādas bija “atrakcijas” VEF peldbaseina gaumē.

Pavisam savādāk viss norisinājās CSN “Daugava”. Tur notika priekš tiem laikiem tiešām atzīstams šovs, kas pulcēja arī skatītājus – tribīnes allaž bija pārpildītas. Sarīkojumi bija neticami iespaidīgi, jo daiļlēkšanas treneri un viņu audzēkņi ņēmās ne pa knapam, lecot no 3m, 5m, 7m un 10m torņiem. Lai tā lieta būtu jautrāka, daļa no viņiem pārģērbās par velniem, lecot izmantoja petardes, bet pats galvenais vakara triks bija, kad ragana laidās no 10m torņa pa tērauda stiepli, atstājot aiz sevis garu dzirksteļu asti. Tajā brīdī zālē tika izslēgta gaisma, un skats bija patiešām varens.

Daži pārģērbās par klauniem, un rādīja patiešām fantastiskus trikus. Piemēram, lēcienos uz batuta pievienojās “brīvprātīgais no publikas”. Viņam, protams, gadījās aizlēkt batutam garām. Tajā mirklī es nodomāju – nu točno nositīsies, bet šis lidojuma augstākajā punktā pārsēdās uz viena karoga mastiem, kas atradās aiz goda pjedestāla. Tad viņam, zināms, bija bail kāpt lejā no turienes un tamlīdzīgi. Beigās viņš lēca lejā, un, it kā nemākulīgi atsities pret batutu, ielidoja baseinā. Visiem bija lieli smiekli, ka puisis uzvalkā paliek slapjš. Tas, protams, bija pārģērbies daiļlēcēju treneris, kas šādi izdarījās. Mjā, no mūsdienu viedokļa skatoties, tie bija augsta līmeņa kaskadieru triki. Kas gan viņam maksātu pensiju, ja pārgalvīgais instruktors kļūdītos, un dzīves atlikušo daļu viņam būtu jāpavada ratiņkrēslā?

Jā, triki bija bīstami. To pierāda kaut vai gadījums, kad viens no Latvijas to laiku labākajiem daiļlēcējiem, gribēja izpildīt četrkārtēju salto no 10m torņa. Sazin kāpēc viņš nelēca vis no torņa malas, bet gan nostiprināja uz tramplīna šauru koka dēli, uz kura viņš nostājās pirms lēciena. Tad notika negaidītais – mirklī, kad daiļlēcējs atspērās, dēlis vienkārši nolūza, un sportists, apmetis gaisā vairākus salto, ietriecās ūdenī plakaniski. Varēja redzēt, kā viņam gan rokas, gan krūtis no belziena bija palikušas sarkanas. Lēcējs burtiski pēdējiem spēkiem iztrausās no baseina, un rāpus ielīda dušās. Jā, kritiens no 10m augstuma – tas ir baisi.

Kad es pateicu vecākiem, ka esmu izmests no VEFa, man nebija nekāda plāna, kā rīkoties tālāk. Manā vietā atkal izlēma vecāki – pateica, lai aizeju pieteikties uz “Daugavu”. Man likās, ka tas ir nereālistiski, mani noraidīs, bet tomēr aizgāju, un, protams, tiku uzņemts. Sāku trenēties pie Gercāna – liekas tā to vīru sauca. Vispār man sākt peldēt “Daugavas” baseinā bija baigais piedzīvojums. Iemesls tam bija baseina dziļums – 7 metri. Ar prātu, protams, es sapratu, ka tam nav nekādas nozīmes, cik metru ir zem tevis, bet viss viens – es nāvīgi baidījos sākumā. Bailes es pārvarēju sev raksturīgā veidā – gandrīz pirmajā treniņā noniru līdz baseina dibenam tā dziļākajā vietā. Šausmīgi spieda bungādiņas, bet savādāk izrādījās nekas īpašs.

“Daugavas” baseinā bija dīvaina kārtība. Pēc treniņa, mums ļāva lēkāt no daiļlēcēju torņiem – parasti no 3m tramplīna. No malas raugoties, tas nelikās nekas īpašs, bet, kad pienāk brīdis lēkt, tad viss izskatās pavisam savādāk, un no bailēm ļipa trīc. Nu, bet kad ir pievārēti 3m, tad uzkāpjam uz 5metrīgā. Tagad sirds burtiski kāpj pa muti laukā. Tomēr saņemos un lecu. Uz galvas neuzdrošinos, tāpēc lecu uz kājām. Cenšoties saglabāt līdzsvaru, atlaižu rokas no sāniem un baisi sasitu paduses. Savādāk vis labi. No 10m nolēkt gan neuzdrošinājāmies. Tikai guļus uz vēdera pierāpojām pie tramplīna malas, paskatījāmies un viss. Baseins lejā likās gaužām maziņš, kā tādā vispār var trāpīt? Treneris tikai smejas un māj mums, lai kāpjam lejā – pietiks māžoties.

Trenējos es salīdzinoši apzinīgi, bet drīz atskārtu, ka man peldēšanai pietrūkst vienas lietas – spēka. Sapratu, ka esmu salīdzinoši izturīgs un samērā ātri esmu apguvis visu četru peldēšanas stilu tehniku. To acīmredzot bija ievērojis arī treneris, un sacensībās sāka mani pieteikt kompleksajam peldējumam. Gada beigās, viņš vērtējoši paskatās uz mani un prasa: “Mārtiņ, tu pamēģināsi 800 metru kompleksu?”. Ar prātu jau es sapratu, ka es 800 metriem esmu par vāju, bet nespēju to pateikt trenerim. Gercānam kaut kāda iemesla dēļ bija svarīgi, lai kāds arī no viņa grupas peld šo nenormāli grūto distanci – to es izsecināju, dzirdot viņu sarunājoties ar citiem treneriem pieteikuma laikā. Gercāns toreiz lepni paziņoja, ka arī viņam viens peldēs 800 metru komplekso peldējumu.

Izejot uz starta, ievēroju, ka esmu mazākais un jaunākais no visiem dalībniekiem. Mani tas neko daudz nepārsteidza. Patiesībā es domāju par ko citu – vai spēšu pieveikt pirmos 200m delfīnā? Šis stils ir ātrs, gandrīz kā krauls, bet prasa no peldētāja baigo spēku sasprindzinājumu. Es nekad vēl nebiju peldējis delfīnā 200m no vietas, turklāt uz ātrumu. Kad tie ir pieveikti, tad laišanās uz muguras ir gandrīz kā atpūta. Vienīgi mani kaitināja, ka tad ūdens dažkārt mēdza iešļakstīties nāsīs - ārkārtīgi nepatīkama sajūta. Kad varēja atkal griezties uz vēdera un laist brasā – kā varde, bija jau pavisam viegli. Pārāk ātri uz priekšu tā negāja, bet man likās, ka šādi es spētu peldēt mūžīgi, nepagurdams ne nieka. Šajā laikā ir jākrāj spēki pēdējam, izšķirošajam posmam – kraulam. Tas nav tik smags kā delfīns, iet pat vēl ātrāk, bet izpumpēties sanāk riktīgi.

Dabā sanāca maķenīt savādāk. Pēc pirmajiem 100 metriem delfīnā, sapratu, ka man vienkārši nepieciešama atpūta, un tāpēc es laidos uz muguras. Pēc būtības es nopeldēju 2x400 kompleksā. Nezinu, vai pieaugušo mačos drīkst tā darīt, bet šeit tā rīkojās vairāki. Peldējumā es paliku pēdējais, bet kopvērtējumā 8., jo vairāk gribētāju uz šo distanci nebija. Gercāns pēc sacensībām papliķēja man pa plecu – es esot turējies kā vīrs.

Jā, tas ir vienīgais, ko es spēju – turēties, bet ne uzvarēt – es pie sevis nodomāju.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru