2016. gada 1. aprīlis

Medības

Jums, medniekiem, vienkārši trūkst iztēles, — Larijs kritiski noteica. — Man ir lielisku ideju papilnam, jums tās vajadzētu vienīgi realizēt. Bet jūs jau negribat par tām ne dzirdēt.

Mednieks bija brāļa krusttēvs – Tedonkulis vai Tedis, kā viņu sauca pieaugušie. Manā bērnībā viņš bieži pie mums ciemojās, un tad sanāca dzirdēt dažādus stāstus par medībām un visādiem gadījumiem ap tām. Kā mēms liecinieks par šiem piedzīvojumiem bija zaļās vārnas spārns, kas mētājās mums uz bufetes. Spalvas tam bija koši zaļas, un, paskatoties uz to, man vienmēr bija žēl krāšņā putna, kas – ja var ticēt stāstam – nejauši bija kritis par upuri medniekiem. Šāvējs nebija redzējis, ka tas ir tik rets putns, un tikai vēlāk konstatējis, ka ir “nošāvis buku”, t.i., zaļo vārnu šajā gadījumā. Vēlāk viņiem gandrīz bija sanākušas lielas ziepes šajā sakarā, jo vārna, kas bija vienkārši iemesta mašīnā, pilsētā negaidīti atdzīvojusies un, baisi ķērcot, sākusi skraidīt pa ielu. Šaut nedrīkstēja, knapi esot šo noķēruši. Vispār par zaļās vārnas nomaitāšanu viņiem visiem varēja atņemt mednieka licenci, jo tā bija aizsargājama suga. Neviens no viņiem laimīgs neesot bijis pēc šā gadījuma.

Citreiz naktī, braucot mašīnu, esot notriekuši meža kuili, kas skrējis pāri ceļam. Mednieki labi zina – kuilim ir uzreiz jānogriež pauti, lai gaļa nesāktu smirdēt. Nu, tikko braucēji šo asiņaino darbiņu nodarījuši, kuilis pēkšņi pielēcis kājās un ieskrējis atpakaļ mežā. Vīri palikuši ar kuiļa mantiņām rokās un galīgā neizpratnē, ko tas dzīvnieks bez tām tur mežā tagad iesāks. Jā, gadās arī tā.

Es nekad nedomāju par medībām kā par dzīvnieku nogalēšanas pasākumu. Man tas likās kā neparasti satraucošs piedzīvojums. Tāpēc mēs ar brāli vienmēr lūdzāmies, lai mūs arī paņem līdzi uz medībām. Tedis nekad neatteica, vienīgi pateica, ka tā darīsim “kādu citu dienu”. Diezgan drīz es apjautu, ka tas nozīmē – nekad. Tā brāļa krusttēvs teica, kad mēs prasījāmies līdzi uzkāpšanā Elbrusā, ceļojumos uz Melno jūru, medībām – atbilde vienmēr bija “kādu citu dienu”. Mums ar brāli vienmēr nācās samierināties tikai ar Teda stāstiem, uzņemtajām fotogrāfijām un filmām, kuras mūsmājās tika rādītas uz pie sienas piesprausta palaga.

Tāpēc jo lielāks bija mans un brāļa prieks, kad Tedis mūs beidzot uzaicināja uz īstām medībām. Tajā laikā mēs bijām dabūjuši grunti Salaspilī, kur uzcelt vasarnīcu. Blakus tai mēs sastādījām augļu kociņus, kurus pirmajās ziemās ļoti rūpīgi nograuza zaķi – to Salaspilī un apkārtnē bija nemaņā daudz. Reiz mūsu suns Nella vienu nejauši piebeidza – vienkārši skrēja tam pakaļ līdz tas, līdzīgi ļaunajai pamātei pasakā par Sniegbaltīti, “pakrita bez dzīvības”.

Nuja, tas notika vasarā, bet augļkociņus garauši apstrādāja ziemā. Tāpēc mēs agrā rītā ar pirmo električku devāmies uz Salaspili zaķu medībās. Liekas, ka Tedim līdzi bija kādi draugi mednieki. Tikai tagad neatceros, kas tieši. Parasti viņa stāstos figurēja tipāži ar vārdiem Jānītis, Čiks un vēl tur kādi. Kurš no viņiem šoreiz bija līdzi, ir grūti pateikt. Atmiņā palicis kustīgam cīsiņam līdzīgs āpšu sugas suns, kas ar neslēptu sajūsmu metās ostīt zaķu pēdas, kas bija labi saskatāmas sniegā.

Medības nenotika uz “buj-duj” – tika izstrādāts smalks plāns, mednieki sadalījās grupiņās, un es biju pārliecināts, ka drīz es redzēšu, kā tiek nomaitāti visi apkārtnes zaķi, kas vien būs uzdrošinājušies tuvoties mūsu ābelītēm. Tomēr praksē sanāca nedaudz savādāk. Mēs ilgi staigājām, bet nevienu zaķi nesastapām. Beigās, kad jau bijām samierinājušies ar neveiksmi, nogājām tukšā grantskarjerā, kur pieaugušie vingrinājās šaušanā mērķī ar bisi.

Tad mēs ieraudzījām garām ejot kādu vietējo mednieku ar pārīti nošautiem zaķiem pār plecu. Viņš, atšķirībā no mums, nebija medījis tos zinātniski, bet gan lietojis veco, labo veni, vidi, vici pieeju procesam. Man tas likās ārkārtīgi negodīgi, ka viņš bija nošāvis mūsu zaķus.



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru