2016. gada 21. aprīlis

Mehiko grūtie starti

Ō, sports, tu esi miers, skaistums un harmonija! Ar šādiem vai nedaudz savādākiem vārdiem sākas filma “Sports, sports, sports”. Tie izskan, rādot, kā pa stadionu rikšo bariņš atlētu. Filmā kustība ir nedaudz palēnināta, lai skatītājs pilnībā varētu apbrīnot atlētu brīnumskaisto soli. Liekas, šo pašu ainu vēlāk bija kariķējuši “Nu pogodji!” multenes autori sporta tematikai veltītajā sērijā. Tur zaķītis arī skrien sapņaina ķengura modē, bet vilks viņam piebiedrojas – ne bez saviem ļaunajiem nolūkiem, zināms.

Bet uz šo noskatīšanos mēs bijām sapulcināti kinoteātrī VEF, kas atradās tieši blakus VEF peldbaseinam – vietā, kur mēs trenējāmies. Mūsu nāciena īstais mērķis nebija vis “Sports, sports, sports”, bet gan “Mehiko grūtie starti”, ko demonstrēja kā nākamo. Tas bija daudz skarbāks ķinis, t.i., doķene. Skati tajā bija vienkārši traģiski. Dažādās disciplīnās – galvenokārt vieglatlētikā – sportisti nespēja pabeigt distanci un bezspēkā pakrita kur nu kurais kā aizšauti. Pie vainas bija Mehiko augstkalnes apstākļi – tālajā 1968tajā vairums sportistu bija amatieri un nezināja, ka sacensībām kalnos ir īpaši jāgatavojas. Mēs kā apburti skatījāmies ļimstošajos atlētos, domādami, kādai ir jābūt vēlmei uzvarēt, lai tik nesaudzīgi izturētos pret savu ķermeni. Īpaši palicis atmiņā kāds skrējējs, kas pakrita gluži kā beigts, bet nākamajā brīdī ar neticamu gribasspēku uzsvempās atkal kājās un lūkoja pat turpināt distanci. Pēc kritiena viņam bija sajukušas debess puses, un nelaimīgais sāka skriet pretējā virzienā. Apjukušie tieneši apgrieza viņu, bet tajā brīdī sportists atkal pakrita, lai vairs neceltos.

Ne jau visiem gāja tik traki, daudzi spēja atrast spēkus un pat uzvarēt. Toreiz Mehiko Bobs Bīmons veica savu slaveno “lēcienu XXI gadsimtā” – augstaklnes apstākļi, t.i., mazliet retināts gaiss tāllēkšanā bija sabiedrotais. Vēl palicis atmiņā kā meksikāņu soļotājs īsi pirms finiša sāka skriet, bet tiesneši neuzdrošinājās viņu diskvalificēt. Visi baidījās, kas notiks, ja tiks noņemts no trases sportists, kas bija vienīgā Meksikas cerība uz medaļu šajā olimpiādē. Es īsti nezinu, kāpēc mums to filmu rādīja. Varbūt treneri bija uz viļņa pēc tam, kad olimpisko zeltu bija izcīnījis Jānis Lūsis, bet varbūt viņi gribēja parādīt mums, ka ar katru tā būs, ja mēs kārtīgi netrenēsimies – man tas nav zināms.

Vispār Mehiko olimpiāde man tad bija jau īpaši tuva un zināma, jo tā bija vienīgā reize, kad man sanāca satikt dzīvu cilvēku, kas bija klātienē vērojis Spēlēs. Viņš bija gleznotājs, un dažkārt mēdza gleznot sportistus. Mēs viņu pazinām tāpēc, ka viņam arī bija vasarnīca Lielvārdē kā mums, bet sieva viņam strādāja Stradiņos – vienā laboratorijā kopā ar manu Senci. Atceros, kā mēs ciemojāmies pie cienījamā meistara uz Jaunā Gada svinībām. Mani šokēja karaliskie dzīves apstākļi, kādus baudīja šis slavenais mākslinieks. Par kaut ko tādu es varēju tikai sapņot. Svinēšana notika studijā, kur bija uzstādīta tiešām milzonīga egle, jo darbnīcai bija augsti griesti. Pieaugušie pētīja neskaitāmās gleznas, kas bija saslietas vienā malā kā grāmatas. Es tām nepievērsu pienācīgu vērību – mani sajūsmināja mazs, apaļš galdiņš, uz kura bija sarindoti puslobīti apelsīni – tā tie izskatījās neparasti krāšņi. Protams, ka mēs ar brāli metāmies uzbrukumā šim galdiņam, par ko izpelnījāmies Senča nosodījumu, ka mēs uzvedamies kā mežoņi. Par to Mūrniece tikai nosmējās un pateica, ka tieši bērniem šis galdiņš arī esot klāts. Nevaru teikt, ka mēs ar brāli nezinātu, kas ir apelsīni vai afelsīni, kā tos sauca Rīgas Omamma. Vienkārši mēs nekad nebijām redzējuši tos vienkopus tik daudz un tik pieejamus.

Vēlāk vakarā tika rādīti diapozitīvi no Mehiko Spēlēm, kas man likās kā pasaules brīnums, bet pa rokām klīda dažādi suvenīri, bukleti-šmukleti un tamlīdzīgas lietas. Atceros, ka vislielāko iespaidu uz mani atstāja ieejas biļetes uz kaut kādām tur sacensībām. Tikai tajā brīdī es aptvēru, ka tas viss ir reāls un īsts – Mehiko, Spēles un viss pārējais. Pirms tam man bija licies, ka tas viss risinājies kaut kur uz Mēness vai Marsa.

Neskatoties uz šādu ievirzi, trenēšanos peldēšanā es neuztvēru kā kaut ko nopietnu. Lai gan, nē – es gāju uz nodarbībām drūmā fanātismā, bet nejutu ne mazāko vēlmi kaut ko sasniegt sportā. Man neviens tā arī nebija paprasījis, vai es gribu trenēties peldēšanā vai ne. Turklāt trenēšanās man nekādi nesējās kopā ar sacīkstēm, uzvarām un tamlīdzīgām lietām. Mani bija nosūtījuši peldēt, un, lūk, es arī peldēju.

Pirmo reizi VEF peldbaseinā es nokļuvu apmēram 5 gadu vecumā – mani paņēma līdzi vecākā māsa Anda. Ja izlaižam mazliet mulsinošās ainas sieviešu dušās, tad iespaids no pirmās reizes nebija nekāds foršais. Man bija izmisīgi bail, jo dziļums baseinā bija stabili pāri galvai. Tāpēc es lielāko daļu laika pavadīju iekrampējies baseina malā, kur bija dīvaina aile, pa kuru guldzēdams aizplūda “liekais” ūdens. Man ap vidukli bija aplikta piepūšamā veste, bet viss viens – brīvā peldējumā doties es neuzdrošinājos.

Drīz es sāku trenēties regulāri, bet tagad skaidri vairs nespēju atcerēties, kā man izdevās pārvarēt bailes un sākt peldēt. Samērā drīz notika arī pirmās sacensības, kurās es startēju divi disciplīnās – kraulā un delfīnā vai tauriņstilā, kā to dažkārt mēdz saukt. Pašam par lieku pārsteigumu man veicās gluži labi – es ieguvu attiecīgi 2. un 3. vietu, kāpu uz goda pjedestāla un saņēmu apbalvojumus – diplomus. Uz mani gan  tas toreiz dižu iespaidu neatstāja – es vēl biju pārāk mazs, lai saprastu, cik počotno ir stāvēt uz kāda no šiem pakāpieniem. Vēlāk visā savā sporta karjerā man šādu lietu izdevās baudīt vēl tikai reizi.

Savādāk peldēšana man nepatika. Peldēt pa baseinu turp-atpakaļ bija aplam garlaicīgi. Vēl mani kaitināja no hlorainā ūdens sāpošās acis - pēc treniņa apkārtne slēpās tādā kā migliņā, bet katrai spuldzei apkārt rēgojās varavīksne. Visi treniņbiedri bija krievi, kas uzvedās kaut kā nejēdzīgi - katrā ziņā mazāko un vājāko pagrūst viņiem bija tik pat kā goda lieta. Vēl viņi nevarēja apjēgt, kāpēc es nerunāju krieviski. Tajos laikos es saprast sapratu visu, bet pats nespēju pateikt ne vārda. Ar baseina medmāsu, kas pārbaudīja, vai kādam nav sēnīte, mēs komunicējām, runājot katrs savā valodā. Sapratāmies salīdzinoši labi.

Vēl man nepatika tas, ka baseins atradās tik tālu prom no mājām. Iesākumā uz turieni bija jābrauc ar diviem transportiem. Tikai vēlāk, kad pa Suvorova ielu palaida 14. maršruta trolejbusu, uz VEF baseinu varēja nokļūt salīdzinoši vienkārši. No sākuma uz nodarbībām mani vadāja Mamma, bet vēlāk viņa to uzticēja kādai savai padotajai un draudzenei. Tā bija tāda dūšīga izskata medmāsa lokainiem matiem un brillēm uz acīm. Manu vadātāju sauca Vaļa, un, līdzīgi kā mani treniņu biedri, viņa bija krieviete. Neskatoties uz to, ka viņa kaut ko jocīgi purpināja arī latviski, visumā saprast viņu bija pagrūti. Vēl mani kaitināja tas, ka šī medmāsa pārlieku uzkrītoši lietoja kosmētiku. Viņai parasti mutes rajonā ar koši sarkanu lūpu zīmuli bija uzzīmēts tāds kā sirds formas pleķis. Ja kaut kādu iemeslu dēļ viņa vēl sadomāja mani nobučot, tas bija īpaši pretīgi. Man nekad nav patikusi pieaugušo siekalošanās, bet pēc Vaļas bučas vēl bija jādabū no sejas nost  lūpukrāsa. Parasti to veica vainīgā pati, pamērcot kabatas lakatiņu savās siekalās. Tās smirdēja.

Reiz es izgāju no peldbaseina un konstatēju, ka neviens nav atnācis mani sagaidīt. Kādu mirklīti pagaidījis, es nolēmu braukt mājās pats – cik tad to Vaļu var gaidīt – turklāt tieši tajā brīdī nāca 14. trolejbuss. Naudas braucienam man gan nebija, bet es par to neraizējos, jo biju ievērojis, ka bērndārzniekiem biļetes neprasa. Vispār es šo gadījumu diezin vai būtu atcerējies, ja mājās neatrastu gandrīz līdz histērijai novestu Mammu, kas kaut ko nesakarīgu kliedza tālrunī – acīmredzot Vaļa bija viņu sazvanījusi un pastāstījusi par pazudušo bērnu. Man atlika tikai nobrīnīties par kaislībām ap mani, jo pat Omamma mani apkampa, bet drīz no darba pārradās Sencis – pirms laika, ja es pareizi sapratu, un pat kādas minūtes piecas bez redzama iemesla sarunājās ar mani.


Pa to laiku treniņi gāja savu gaitu. Periodiski notika arī sacensības. Pirms tām treneri pūlējās mums iestāstīt, cik tas ir svarīgi pārspēt CSN "Daugava" peldētājus. Man šī sāncensība likās bezjēdzīga, jo kā gan mēs, kas peldējāmies savā sūda 3-celiņu baseiniņā varētu mačoties ar CSN (Centrālo Sporta Namu), kur bija 8 celiņi, milzīgs bars treneru, un vispār nesalīdzināmi nopietnāka attieksme pret lietu. Kā šodien atceros savas pēdējās sacensības VEFā. Mums lika nopeldēt 25m kraulā uz laiku. Es paskatījos uz savu rezultātu, un mani tas apmierināja - 25 sekundes. Ko vēl cilvēks var vēlēties?! Tomēr treneri izlēma savādāk. Viņi man pateica, ja reiz es nespēju peldēt ātrāk, man ir laiks beigt šo māžošanos. Es biju vienkārši šokā. Ne jau tāpēc, ka es dikti vēlētos turpināt treniņus. Mani pārsteidza treneru lēmuma ģeniālā vienkāršība. Pārnācis mājās, intereses pēc paskatījos uz saviem diplomiem, kurus biju saņēmis savas peldētāja karjeras pirmsākumos. Paskatījos un visu sapratu - 6 gadu vecumā šo pašu distanci es biju pievārējis 20,3 sekundēs.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru