2016. gada 27. maijs

Mērsrags

Pamazām sportošana kļuva par rutīnu. Trenējāmies 4 disciplīnās – jāšana varēja sākties tikai no 14 gadus vecuma. Tāpat sanāca aptuveni 10 treniņi nedēļā. Vistrakākās bija pirmdienas un trešdienas, kad bija trīs nodarbības dienā – šaušana, skriešana un peldēšana. Dažādās disciplīnās mums bija dažādi treneri – Leja, Sirmais un Freimanis (parasti aizstāja Leju). Tomēr ļoti bieži dabūjām strādāt patstāvīgi – bez kādām norādēm no malas. Katram pieccīņniekam pašam bija jādomā, kurā sporta veidā ir tā pamatīgāk jāpiestrādā.

Dabīgi, ka lielākā daļa mēs bijām pārāk lieli muļķi vai arī sliņķi, lai darītu to, kas katram bija grūtāk. Man, piemēram, ieteica fokusēties uz skriešanu – es biju viens no sliktākajiem krosā. Turklāt tas man palīdzētu arī paukošanā, jo Sirmais norādīja, ka man esot “svina kājas” – galīgi trūkstot atsperīguma. Vajagot katru brīvu brīdi lēkāt ar lecamauklu vai kā tamlīdzīgi izpildīties. Arī peldēšanā jebkāda veida progress man bija apstājies, un treneri mudināja vairāk piestrādāt arī šeit. Man pašam šie divi fiziskie sporta veidi vienkārši riebās. Es neizlaidu nevienu paukošanas treniņu, vienmēr biju gatavs spēlēt basketbolu vai futbolu, bet doma kārtīgi pasvīst stadiona celiņā vai baseinā mani galīgi nevilināja. Es biju fiziski vājš, īsām, strupām kājām – kāpēc gan lai es tik šausmīgi mocītos?

Lai arī es nepūlējos kārtīgi trenēties, fiziskā slodze bija pamatīga. Kad es pēc nodarbībām pārvilkos mājās, es burtiski sabruku gultā, un pamodināt mani tad vairs nebija iespējams. Reiz istabā, kurā es gulēju, no sienas nokrita glezna, kas piezemējās tieši uz klavierēm – lielā koncertflīģeļa. Visa māja no tā trokšņa bija uz pakaļkājām, saskrēja manā istabā, ieslēdza gaismu, slaucīja un vāca gleznas stiklus (tas bija paliels Brektes akvarelis dzelzs rāmī aiz stikla) – bet es pat nepamodos. Nu, ko var teikt – tā var gulēt tikai tad, ja ir tīra sirdsapziņa.

Patiesībā tā nekāda tīrā nebija. Es gandrīz nekad nepildīju mājas darbus – paļāvos, ka man vienmēr kāds iedos norakstīt pirms stundu sākuma. Vēl es bieži jutos saguris, un tāpēc īgns, kas kombinācijā ar manu introverto dabu padarīja mani par vienu no nesabiedriskākajiem tipiem klasē, varbūt pat visā skolā. Treniņos bija drusku savādāk. Mēs bijām liela grupa dažādu vecumu gan latviešu, gan krievu, un kādu, ar ko draudzēties, vienmēr izdevās atrast. 

Tā mēs nodzīvojām līdz nākamajai sporta nometnei, kas notika Mērsragā, pie jūras. Es sevi jau uzskatīju par baigo stariku, bet tad uz pieccīņu pārnāca viens peldētājs, kas bija kādu gadu vecāks par mani. Tas bija diezgan īpatnējs puisis – viņam bija koši blondi mati, kas no pārāk biežas mērcēšanas baseina hlorainajā ūdenī, saulē atspīdēja zaļā krāsā. Viņš bija latvietis, tomēr draudzēties gribēja vienīgi ar krieviem, turklāt parasti vecākiem par sevi. Uzvārdu viņam es neatceros. Palicis vien prātā, ka tas bija polisks. Vienalga – gados vecākie krievi, kuru draudzību viņš centās iegūt, saukāja viņu par Čižiku. Tā viņu dēvēja arī visi pārējie, bet jaunākiem vai vājākiem biedriem viņš šādu vaļību centās nepieļaut – tūlīt mācās virsū ar dūrēm.

Tad, lūk, Mērsragā mēs vairs nedzīvojām ka “kingi” pa sešiem cilvēciņiem istabā – mūs visus noguldīja kādas skolas sporta zālē, bet mana gulta izrādījās blakus Čižika. Nu, tas bija karš mēneša garumā, jo es, kā jau stariks, netaisījos griezt Čižikam ceļu, bet viņš, vēlēdamies parādīt saviem drauģeļiem, ka ir baigais vecis, bija iedomājies, ka pakļaus mani – līdzīgi kā tas notiek armijā vai cietumā – ja varam ticēt filmām un nostāstiem.

Tas bija vienkārši drausmīgs mēnesis. No sākuma Čižiks bija pārsteigts, ka uz katru dunku, padeni vai jebkādu citu lietu, ko viņš atļāvās pret mani, vienmēr saņēma atmaksu, un dažkārt ar procentiem. Vēlāk bieži es biju spiests glābties no sava kaimiņa bēgot, bet par savām mantām es nekad nevarēju būt drošs. Piemēram, ar manu spilvenu Čižiks reiz uzslaucīja grīdu, un atlikušo laiku es biju spiests iztikt bez tā. Vienu vārdu sakot, tas bija ļoti nogurdinošs mēnesis mums abiem. Čižiks kaut kādā psiholoģiskā momentā saprata, ka katra lieta, ko viņš nodarīs man, agrāk vai vēlāk atgriezīsies viņam pašam pār galvu. Tomēr atzīt, ka viņš nespēj tikt ar mani galā, viņš nespēja. Labi, ka rudenī Čižiks atvadījās no pieccīņas, un tā mūsu kariņš izbeidzās pats no sevis.

Vispār Mērsragā tas nebija vienīgais ģedovščinas (precīzāk tās mēģinājuma) gadījums. Mums par uzraugu bija uzlikts kāds 20gadīgs krievs, kurš tajā laikā dienēja armijā – viņš skaitījās sporta bataljonā. Tad šis puisis vēlējās ieviest kaut kādas stariku/jauniņo attiecības. Interesanti, ka viņš ātri atrada pāris drauģeļus starp krieviem, kuriem šāda lieta likās normāla un atbalstāma. Tagad, kad devāmies, piemēram, uz ēdnīcu armijas čalis vienmēr gāja ar rokām apķēris savus drauģeļus – it kā viņam pašam kājas būtu aizcirstas vai, mazākais, pārlauztas.

Neatceros kā, bet reiz, kad viņš bija nolēmis mūs tā kā komandēt, mēs visa grupa sadumpojāmies, un piesolījām viņam "pa štangu". Krievs pieņēma izaicinājumu, un tas bija lielisks skats, kā mēs padsmits tīņu brukām tam tēviņam virsū. Visgrūtāk bija 2-3 stiprākajiem, kas devās frontālajā uzbrukumā, jo – skaties kā gribi, tālāk par padusi mēs tam tipam augumā nesniedzāmies. Tomēr šie puiši izdarīja spiedienu, kamēr mēs pārējie uzbrukām no aizmugures un sāniem, un drīz vien lecīgo armijnieku dabūjām pie zemes un sasēdāmies viņam virsū. Dīvainākais bija tas, ka tie 2-3 krieveļi, kas atzina “uzraudzītāja” autoritāti, kāvās viņa pusē. Bet drīz arī viņi dabūja pa muti, un ar to šis incidents bija izsmelts. Tas visiem kalpoja par labu mācību līdz pat nometnes beigām.

Savādāk Mērsragā dzīve nemaz tik slikta nebija. Trenējāmies mēs nesalīdzināmi mazāk nekā Priekuļos, jo nebija jau arī tur tādas infrastruktūras – stadionu, laukumu un pārējā. Toties katru dienu varējām peldēties jūrā un baldēt pludmalē. Tuvāk nometnes beigām notika Zvejnieku svētki. Tas bija viens baiss pasākums – pirmām kārtām pēc sava vēriena. Tur bija neskaitāmas sporta sacensības, izdarības ar "Neptūna" piedalīšanos, bet vakara beigās zaļumballe.

Viens no centrālajiem pasākumiem bija virves vilkšanas sacensības – vietējie pret sportistiem. Sākumā es nodomāju, ka nekādu maču tur nebūs, jo no pieccīņnieku puses startēja Latvijas izlases zieds – slaidi, skaisti un muskuļaini puiši. Pretī nostājās vīri melnos treniņtērpos, kuriem kājās bija kerzoviki. Tad es pievērsu uzmanību viņu rokām – tās atgādināja lāpstas. Pirms starta vecākais zvejnieks pateica: “Atspiežam pret papēdi un velkam”. Pārējie piekrītoši pamāja ar galvām, un es sapratu – viņi to jau ir darījuši kādreiz agrāk. Tad tas notika. Grūti iedomāties lielāku kaunu sportistiem – tikai pāris sekunžu viņi spēja turēties pretī. Veltīgi viņu skaistie muskuļi pārpūlē trīcēja, bet uz sejas izspiedās sviedru lāsītes. Visa komanda tika aizvilkta pa zemi kā tādi sūdi. Cita starpā, vēlāk nāca vēl viens pazemojums. Uzvarētāji zaudētājiem uzsauca kasti šņabja, un sportisti atkal bija spiesti atzīt rūdīto vīru pārākumu, šoreiz “vienrocīgajā mešanā”.




Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru