2016. gada 18. maijs

Priekuļi

Gada beigās atkal bija pienācis laiks sporta nometnei. Šoreiz pa riktīgo – mēs devāmies uz Priekuļiem, kur apmetāmies kaut kāda sovhoztehnikuma telpās, kas pa vasaru nebija aizņemtas. Tolaik Priekuļos tika veidota republikas nozīmes sporta bāze, bet, tā kā vēl nebija izveidota “do golam”, tur iemitināja mūs. Nometni vadīja 2. cilvēks Latvijas pieccīņnieku hierarhijā – Raimonds Baltiņš. Viņš bija pilnīgs pretstats Lejam – neliela auguma, ar ironisku smaidiņu uz lūpam; likās, ka viņš vienmēr vīpsnā par kaut ko. Man viņš neiepatikās uzreiz, lai arī man nekas nebija ar viņu jādala.

Baltiņam palīdzēja vairāki pieccīņas veterāni – Krastiņš un Biļko, saukts arī par Bilu, kas ņēmās ar mums, jaunajiem, un vēl Jānis Uldis Veispals, kas trenēja junioru vecumu sasniegušos. Veispals vēlāk kļuva slavens filmējoties kā kaskadieris, bet toreiz likās tāds nedaudz apdauzīts tipāžs, kas vairāk par visu vēlējās kaut kā īpaši izpildīties. Reiz viņš ierosināja skrējēju grupiņai, kuru viņš vadīja, dzīties pakaļ maršruta busiņam. Trenerim likās, ka tas ir iespējams. Grupa atteicās, un tad Veispals nolēma paveikt šo varoņdarbu vienatnē. Šoferis esot paskatījies spogulītī, izspļāvis papirosu, ko viņš visu laiku zelējis mutes kaktiņā un piedevis gāzi, atstājot nākamo kaskadieru vadoni ceļa putekļos.

Mums skriešanu mācīja Krastiņš. Līdz tam es nezināju, ka tā ir vesela zinātne. Sākām tik lēni, ka ejot mēs normāli pārvietojāmies ātrāk. Tad pamazām sākām pielikt. Krastiņš bija slaids puisis, kam noteikti patika skriet, tomēr viņš pacietīgi raudzījās, līdz mēs visi iekļausimies ritmā. Kad šāds stāvoklis bija sasniegts, sākām skriet vēl ātrāk, bet treneris instruēja, kā mums jāliek pēda – uz pirkstgala ārējās malas, kā jāliek kājas, ar katru soli pārlecot iedomātam šķērslim, līdz sajutām soli kā apļveida kustību, un beigās likās, ka kājas pašas nes mūs uz priekšu. Skrējām galvenokārt pa meža stigām, un bija patīkami visu laiku atrasties koku paēnā, jo vasara bija padevusies neparasti karsta.

Izskrējuši riņķi pa mežu, trenējāmies stadionā. Vai nu skrējām paātrinājumus pa skrejceļu, vai trenējām atsperīgumu skaidu bedrē – lēkājām visādos veidos – uz vienas kājas, otras, zaķu lēcienos – visādi. Šo parasti vadīja Baltiņš. Viņš zināja stāstīt, ka praktiski visus skriešanai nepieciešamos muskuļus var iegūt šādos treniņos. Visus, izņemot motoru – tā treneris sauca sirdi. Tai vajag garos gabalus.

Kad bijām diezgan noņēmušies ar vieglatlētiku, mūs sadalīja pa pāriem uz lika mētāt pildbumbas vai arī strādāt ar vingrošanas gumijām. Parasti mums bija divi treniņi dienā, ja neskaita rīta rosmi, kurā mēs parasti noskrējām kādus 3-4 km pa mežu, bet pēc tam staipījāmies. Pēc treniņiem bija daudz brīvā laika, ko pavadījām spēlējot futbolu, basketbolu vai volejbolu. Katram sporta veidam bija divi sporta laukumi, bumbu un citu piederumu arī bija gana, un katrs varēja atrast sev vietu komandā, lai arī mūs bija krietni pāri simtam. Es parasti pievienojos basketbolistiem, jo šī lieta man patika vislabāk. Turklāt es vēlējos uztrenēties, lai ziemā būtu labāks, kad spēlējām CSN.

Vēl pēc treniņiem varēja iet pirtī, kas, manuprāt, bija karsta cauru diennakti. Saunu tajos laikos vēl nebija, un tvaika pirts man bija īsts kultūršoks – es savu mūžu nebiju gājis pirtī. Uz lāvas neko nevarēja saskatīt, jo viss bija viens vienīgs tvaika mutulis. No tā man nāca tāds kā krekšķis. Es vienmēr uz lāvu ņēmu līdzi ķipi ar aukstu ūdeni. Ja galīgi nevarēja ķērpīt, tajā varēja iemērkt galvu, un likās, ka uz mirkli tu esi glābts. Mirklis, dabīgi, neko ilgi nekavējās.

Atceros, ka pirmo reizi aizejot uz ēdnīcu, mēs atklājām, ka neviens nav spējīgs apēst visas pusdienas – lai arī viss bija ļoti garšīgs un kvalitatīvs. Ēdamā gluži vienkārši bija par daudz. Pēc pāris dienām treniņu, mēs ne tikai visu aprijām, bet pat pieprasījām papildus porcijas. Tad, lai mūs nemocītu izsalkums, tika ieviesta vēl viena ēdienreize – vakara tēja. Tā izpaudās diezgan īpatnēji – mums katram tika izsniegta pudele kefīra un bulciņa ar zapti vai pāris, ko piekost klāt. Īsāk sakot, baroja mūs kā uz kaušanu, bet mēs svarā mēs tikai kritāmies – mēs nosvērāmies nometnes sākumā un beigās, un katrs no mums bija atbrīvojies 3-5kg. Un šo svaru par lieku nenosauksi – mēs visi bijām nenormāli slaidi un stiegraini. Tajā laikā es guvu pārliecību, ka es un muskuļu masa ir divi nesavienojami jēdzieni. No otras puses, pēc nometnes mēs visi jutāmies vienkārši stiprāki. Ne tik daudz spēka, cik enerģijas ziņā.

Nometnes pirmajā un pēdējā nedēļā notika vieglatlētikas sacensības, bet vakarā sporta svētki pie kopēja ugunskura. Ieradās arī Leja, kas likās bija vienkārši sajūsmā par visu, kas notiek, un ar mirdzošām acīm rīkoja visādas sacensības, un pats izdalīja balvas, kas vairums gadījumā bija tortes. Saldumi ar putukrējumu parasti mani šķebina, bet tur Priekuļos nekā tāda nebija – mēs ar Arni nolopņījām vienu lielo torti uz pusēm, un nekādu saspīlējumu sava orgānismā nesajutu. Rūdījums – odnako.

Dzīvojām mēs pa seši vienā istabiņā. Es, protams, biju kopā ar Arni, bet vēl mums bija pāris jaunieši no trenera Roskas grupas – tas bija tāds kā trešais pieccīņnieku zars, bez Lejas un Baltiņa grupām. Man par pārsteigumu tajā trenējās Armands – mans kaimiņš Lielvārdē. Tur gan viņš bija iesaukts Caurspīdīgo (no uzvārda Bāliņš). Vispār ar iesaukām gāja traki, drīz tās dabūja vairums puiku. Bija arī neapmierinātība ar tām (piemēram, Reņģītis protestēja, ka krievi viņu iesauca – Ribka), un šādi ķīviņi nereti beidzās ar kautiņiem. Vispār tas ir apbrīnojami, kā otrajā vai trešajā nedēļā mēs bijām paspējuši viens otram apnikt, un dūru izvicināšana notika gandrīz katru dienu. Junioriem tas bija tā smagāk, jo pēc kārtīgas tešanās, zaudētāji bija spiesti pavadīt pat veselu dienu gultā. Mums jau arī neiztika bez traumām. Atceros, ka puisis vārdā Soms, mauca pa feisu kādam savam oponentam, bet tūlīt pats saļima un sāka raudāt. Izrādījās, ka viņš ir lauzis roku pret pretinieka žokli – kam negadās.

Vistrakākais tesiņš jaunajā galā bija starp Caurspīdīgo un kādu Šīronu. Pēdējais bija pāris gadu vecāks, ar neticami platiem pleciem – viņš bija tāds kvadrātīgs eksemplārs. Šīrons pāris reižu iemauca Armandam pa dullo, un likās, ka šeit viss ir skaidrs, bet mans bērnības draugs tikai tad “atplauka” – viņa kustības palika divreiz ašākas, un likās, ka viņš sados pa muti lielajam puikam. Rupjais spēks tomēr guva virsroku, un, lūk, Armands, skaļi baurodams, velkas pa gaiteni atpakaļ uz istabu. Mēs gulējām tādās bleķa gultās kā slimnīcās, un īpaši smalks joks skaitījās, ja to lažiņu izjauca un atstāja, turoties uz goda vārda. Tā bija izdarīts arī ar Armanda gultu, un, kad tas baurodams tajā iemetās, tā sabruka zem viņa pēc visiem fizikas likumiem.

Uj, tad tikai sākās. Armands bruka virsū Arnim, kas atradās vistuvāk. Turklāt tik mežonīgi, ka mēs pārējie metāmies Caurspīdīgo savaldīt, jo likās, ka viņš var kādu nosist. Tad mēs trijatā jāteniski sēdējām Armandam uz vēdera, un arī tad knapi spējām valdīt mūsu biedru, kuru, liekas, bija pārņēmis berseka spēks. Tomēr mūžīgi tā turpināties nevarēja, un mēs pa vienam laidām Armandu vaļā. Pēdējais palika Arnis, un man jau likās, ka tas labi nebeigsies, jo Caurspīdīgais vienkārši nevaldāmi metās viņam virsū. Tad nāca atrisinājums – jāatzīstas negaidīts. Armands tik strauji rāvās uz priekšu, ka Arnis instinktīvi pagrūda roku pretī, un trāpīja ar pirkstu uzbrucējam tieši acī. Sāpēs iekliedzies, Armands nokrita zemē un sāka nevaldāmi raudāt. Mēs, vainīgie, ātri sataisījām viņam gultu atkal kārtībā, Caurspīdīgais tajā iemetās, un palika tur guļam līdz pat vakariņām. Paldies Dievam, nekādu seku šim starpgadījumam nebija.

Tik traki gan mums gāja reti. Kopumā mēs dzīvojām draudzīgi, īpaši nedēļas nogalēs, kad braucām ekskursijās vai gājām pārgājienos – mēs apceļojām visas skaistākās vietas 50km rādiusā no Priekuļiem. Īpašs bija pārgājiens uz Gauju. Mēs gulējām teltīs, makšķerējām, Arnis iemācīja izgatavot stabulītes no kārkliem, ēdām “Tūristu brokastis”, kas katram bija iedotas līdzi. Jāatzīstas, ka tā bija pirmā reize, kad man sanāca baudīt šo slaveno gaļas konservu, un garšoja tas patiešām labi – mēs tos vārījām zupā. Vienīgi Somam ar lauzto roku, kas bija ģipsī, gāja grūti. Vira viņam pāris reižu izlija mums par lielu uzjautrinājumu, jo puisis pēc katras neveiksmes ārkārtīgi melanholiski smaidīja. Beigās Murziks Lācis (no Morozovs) – ārkārtīgi labsirdīgs puisis, pielēja Somam bļodu un nogādāja to līdz mūsu improvizētajam galdam.

Ar to Soma nedienas nebeidzās – peldoties ar vienu roku viņš tā saslapināja ģipsi, līdz tas kļuva mīksts un lokans. Nekas – medmāsa pietina ar marli viņam pie rokas šauru, vieglu dēlīti, kas bija labāk par ģipsi, jo tad bija iespējams roku nomazgāt.

Baltiņš bija izdomājis, ka mums katru rītu pirms brokasta ir jānostājas līnijā. Tad mēs uzvilkām baltus kreklus, pie kā bijām pietrāklējuši tādu kā birku ar uzkrakstu “Modernā pieccīņa”. Izskatījāmies mēs patiešām smalki – sākumā. Vēlāk tie krekli vairs tik balti vairs nebija, jo veļu mēs vēl mazgājām, bet virskreklus – nekad. Cita starpā, arī mums gadījās kādam laiku pa laikam noģībt – nav labi pirms brokasta ilgstoši stāvēt uz pakaļkājām.

Īsāk sakot, gāja mums patiešām diženi – Priekuļos mums bija visu laiku labākā sporta nometne.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru