2016. gada 25. maijs

Šaušana

Rudenī treniņi atsākās pa jaunam. Vienīgā atšķirība, ka klāt bija nākusi šaušana. Šodienas pieccīņnieki šauj ar gaisa pistoli, bet tajos laikos tā bija ātršaušana ar mazkalibra ieroci pa siluetu. Pirmās sajūtas, kad uzzinājām, ka sākas treniņi šajā disciplīnā, mums robežojās teju vai ar ekstāzi – nu dikti jau patīk puikām viss, kas kaut kādā veidā saistīts ar šaudīšanos un tamlīdzīgām izdarībām. Visiem likās, ka tas notiks aptuveni tā – turēsim pistoli abās rokās, un, nedaudz ietupušies ceļgalos, pletēsim pa mērķiem uz nebēdu. Tā tas bija redzēts visos bojevikos – gan kovboju filmās, gan krimiķos.

Dabīgi, ka nācās piedzīvot vilšanos. Leja mums paskaidroja, ka visas šīs muļķības ir ātrāk jāizmet no galvas, un lietai jāpieiet pavisam no citas puses. Šaušana ir process, kurā noteicošais ir nosvērti un sistemātiski strādāt. Pirmais un svarīgākais ir pareizi ielikt pistoli rokā. Stobram ir jāatrodas precīzi pa vidu starp īkšķi un rādītājpirkstu; turklāt ar tiem nedrīkst ieroci turēt – priekš tā ir domāti trīs atlikušie pirksti. Nākamais, kam vajadzēja rūpīgi sekot, ir šaušanas līnija. Jānostājas ir tā, lai roku paceļot vai nolaižot, tā grieztu mērķi precīzi uz pusēm. Tad nāk rokas pacēliens, kam ir atvēlētas tieši 3 sekundes, kad mērķis paveras “ar seju” pret šāvēju. Celt vajag droši un salīdzinoši ātri, bet tad piebremzēt, pirms stobrs ir sasniedzis desmitnieka līmeni. Tālāk roka vēl lēnām turpina kustību augšup, bet acis pārlec no grauda un tēmekļa uz mērķi un ātri atpakaļ, pārliecinoties, kas viss ir kārtībā. Tajā mirklī rādītājpirksts jau iesāk spiest mēlīti. Šī kustība ir līdzīga pacēlienam – no sākuma straujāka, bet tad tā gaita palēninās. Beigās šāvējam iestājas tādi kā gaidīšanas svētki. Ir sajūta, ka rokas un pirksta pievilciena beigas velkas neciešami ilgi. Patiesībā tas ilgst nepilnu sekundi – līdz roka ir praktiski apstājusies – kustība uz augšu drīzāk ir iedomāta tendence, bet mēlīte ir nospiesta līdz galam. Tad beidzot atskan šāviens gluži kā atbrīvotājs. Tajā mirklī arī mērķis aizveras, un roka atkal ir jānolaiž. Nākamais šāviens būs pēc desmit sekundēm. Tā pieci šāvieni sērijā, kopā četras sērijas.

Protams, ka visas šīs lietas nav iespējams tā uzreiz iemācīt. Tāpēc tās tika atstrādātas pa operācijām – mēlītes nospiediens, rokas pacēliens ar pievilkšanu, utt. Tika trenēts arī plecs, mēģinot noturēt pusotra kilograma smago pistoli izstieptā rokā pēc iespējas ilgāk. Salīdzinoši drīz roka sāka trīcēt kā traka, un sāpēja viss sāns. Īsāk sakot, mocīja mūs ne pa jokam, līdz mēs varējām sākt šaut ar īstām patronām. Iesākumā, zināms, pa stāvošiem mērķiem, nevis kustošiem.

Man šaušana galīgi nevedās. Es centos pēc iespējas ātrāk noķert mirkli, kad grauds un tēmeklis atradās mērķa centrā, un tad strauji nospiedu gaili. Dabīgi, ka pistole šāviena brīdī noraustījās, bet milimetrs stobra novirzes mērķī bija jau mazākais desmiti centimetru. Leja mani lamāja, ka es šaujot kā “vecs revolucionārs” un ka šitā tās lietas neiešot. Tā bija balta patiesībā, jo pirmajos mačos es katrā sērijā aizlaidu pa 2-3 šāvienu vispār “pēc piena”, kas bija sliktākais rezultāts starp visiem dalībniekiem. Tad es sāku šo lietu nopietni apsmadzeņot, nomainīju pistoli uz smagāku – lai iegūtu stabilitāti, un visnopietnākajā veidā sāku pievērsties tehnikai. Dabīgi, ka sekoja straujš progress, un vienīgā medaļa, ko es savā sportista karjerā esmu ieguvis, ir sudrabs tieši šaušanā – beigās es bija viens no labākajiem savā vecuma grupā.

Bez pašas šaušanas, mums puikām, dikti patika fenderēt patronas, un ar tām visādi izdarīties. Visvienkāršākais bija salikt tās uz tramvaja sliedēm, un skatīties, kā pārbīstas konduktors vai garāmgājēji, tām sprāgstot. Varēja, protams, arī patronas pārnest mājās, tur tās izjaukt, lai pulveri vēlāk izmantot “podženēs”, bet kapseles spridzināt uz gāzes plīts. Svins noderēja makšķerēšanā.

Treniņos gan mēs nekādas vaļības neatļāvāmies, jo sapratām, cik tas ir bīstami. Reiz tomēr izcēlās mans draugs Helmuts (Arnis treniņus bija pametis), un no pusmetra iepletēja sienā. Treneris bija aizrādījis viņam uz kādu tehnisku kļūmi, un licis pavingrināties pa tukšo pie sienas. Aptveri Helmuts, zināms, bija izņēmis, bet piemirsis par lodi stobrā. Īsāk sakot – klasika. Labi, ka iztikām bez bez nelaimes gadījumiem.

Bet visādi starpgadījumi notika. Runājot par tiem, nāk prātā t.s. “Bila Meistara mači”. Es jau iepriekš biju pieminējis, ka viens no treneriem bija daugavpilietis Biļko, ar iesauku Bils. Viņš bija lādzīgs tips, bet aplam švaks sportists – viņam karjeras laikā tā arī nebija izdevies nokārtot Sporta Meistara normatīvu. Beigās tika nolemts organizēt speciālus mačus, lai šis jau de facto treneris, pametot sportu, varētu palepoties ar Meistara nozīmīti.

Pieccīņā šāda lieta nav vienkārša, jo paukošanas dēļ uz starta ir jābūt pietiekoši daudz jau esošiem meistariem – ar punktu summu vien nepietika. Tāpēc uz “Bila mačiem” tika ieaicināti kaut kādi pieccīņnieki no Maskavas. Jāšanā viss izgāja gludi. Distance bija izveidota salīdzinoši viegla, izlozē tika pieļauta neliela blēdība, lai Bils saņemtu labāko zirgu, un viņš, gods kam gods, ieguva maksimālo punktu summu 1100. Paukošanā arī viss izgāja “mīksti”. Bila pretinieki nepulējās kaut kā aizsargāties, un pirmo reizi savā karjerā Bils novinnēja turnīru. Ar šaušanu sākumā arī viss bija kārtībā. Labākais Latvijas pieccīņnieku šāvējs samainījās ar Bilu mērķiem, un rezultāts priekš topošā meistara bija vienkārši pasakains.

Tomēr te gadījās viena kļūme. Kāds no maskaviešiem bija ieradies uz šaušanu apdzēries. Vispār pastāvēja uzskats, ka 100 grami palīdz pārvarēt satraukumu, un ļauj sasniegt augstāku rezultātu. Maskavietis acīmredzot bija pārcenties reizes piecas, un, nostājies uz uguns līnijas, pēkšņi nozvāļojās un nokrita uz muguras. Šāviens, paldies Dievam, trāpīja griestos, un blakusstāvošie sportisti necieta. Neviens nezināja, kā rīkoties tālāk, jo par šādu lietu pienākas nopietna diskvalifikācija, bet vainīgais tobrīd bija PSRS izlases dalībnieks, viens no labākajiem pieccīņniekiem, kāds krievam bija. Ej nu tagad paskaidro, ka šie ir tikai tādi "Bila mači", kurus nevajag ņemt nopietni. Beigās tomēr kaut kā izdevās šo skandālu notušēt.

Tātad beidzās viss labi. Bils nopeldēja, kā nu prata (lasi – sūdīgi), un noskrēja lieliski – atkal klīda baumas, ka 4km krosa trase ir bijuse par kādiem pārsimt metriem īsāka nekā parasti. Lai nu kā, bet Bils bija sasniedzis Sporta Meistara normatīvu, teica ardievas sportista gaitām un kļuva par pieccīņnieku treneri Daugavpilī.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru