2016. gada 4. jūnijs

Beigās

Beigās es sportu gluži vienkārši pametu. Vispār nemaz tik vienkārši tas vis nebija. Jau krietni pirms treniņu gaitu beigām es biju aptvēris, ka nav nekādas jēgas te māžoties, tomēr kaut kā nespēju pieņemt galīgo lēmumu pamest pieccīņu. Treneri jau labu laiku kā lika man manīt, ka no manis nekādas jēgas nav un visticamāk arī nebūs. Ar mani neviens vairs nestrādāja individuāli, treniņos es varēju piedalīties, ja vien pats to vēlējos, bet gaidīts un vēlams es nebiju.

Tā es, ieraduma dzīts, vēl kādu laiciņu turpināju pats sevi mocīt. Visvairāk man riebās peldēšana, kur tu tikai truli airējies baseinā turp un atpakaļ, pie sevis skaitīdams, cik liels gabals ir jau pievārēts un cik atlicis. Peldot sajūtas nav nekādas dižās – tu tur vienatnē plivinies, gluži kā tāda trula zivs. Ne  tu vari ar kādu parunāt, ne paskatīties apkārt. Tik vien kā spirinies uz priekšu un domā savas ne visai priecīgās domas. Sākot ar to, ka man nekad neizdosies nomest no rezultāta to pusminūti, kas man tik ļoti nepieciešams, lai sasniegtu kaut cik sakarīgu rezultātu, un, beidzot ar to, no kā es norakstīšu matemātiku, lai nesaņemtu kārtējo “cāli”. Brīžiem, zināms, pārdomas bija globālākas – vai Visumam ir robežas, un, ja reiz ir, tad kas atrodas aiz tām? Kas notiktu, ja Visums pārstātu eksistēt? Kas paliktu? Īsāk sakot, nomocījos ar eksistenciāliem jautājumiem. Ja prāts samežģījās par daudz, vienkārši ieslēdzu mūziku – t.i., domās atspēlēju sev visādus tur bītlus, cepelīnus vai taml. Ierakstu tajos laikos man bija salīdzinoši maz, un katru dziesmu es zināju no galvas.

Dažkārt uznāca tāds kā izmisums, kad gribējās vienkārši kāpt no baseina ārā, un doties uz izeju. Tomēr vienmēr atradu vārdus, kā sevi morāli sapurināt, lai turpinātu. Parasti tie bija “but the way you keep on moving”. Man pašam likās, ka šī frāze ir dzirdēta kādā dziesmā – varbūt Deep Purple vai kaut kamā līdzīgā. Ja vēlāk dzīvē sanāca darīt kaut ko truli nepatīkamu pietiekoši ilgi, šī frāze man allaž nāca prātā. Attiecīgais teiciens parasti uzmundrināja, un kad vēlāk lūkoju atcerēties, tieši kurā brīdī iestājās krīze un kā spēju to pievārēt, tad lūzums parasti izrādījās brīdī, kad domās skandēju šo spārnoto frāzi. Jā, neatlaidība ir liels tikums, un es apguvu to sportojot.

Otra disciplīna, kuru es galīgi nespēju ciest bija skriešana. Tai gan bija viena pozitīva lieta, salīdzinājumā ar peldēšanu – skrienot nesāpēja acis. Kad es trenējos, peldbrilles vēl nebija izgudrotas – vismaz Padaltvijā ne, un pēc pāris stundu mērcēšanās hlorainajā ūdenī, mēs uz laiku palikām pusakli. Likās, ka telpu klāj balta migla, bet ap spuldzēm rēgojās varavīksnes. Vēlāk ģērbtuvēs, kad jau sākām atiet, kļuva redzams, ka visiem acu baltumi ir iekrāsojušies sārti.

Toties skrienot, nekā tāda nebija. Gluži otrādi – parasti mēs skrējām pa mežu vai tamlīdzīgām vietām. Tur galvenā lieta, no kuras bija jāuzmanās, bija dūrējs sānos. To varēja iegūt pilnībā neizelpojot, jo slodzes iespaidā tu sāc elpot arvien ātrāk, un tad plaušās var uzkrāties ogļskābā gāze. Pret to cīnījāmies burtiski ar spēku izelpojot, kas izklausījās pēc sēkšanas. Reiz Helmutam piemetās nevis dūrējs sānos, bet gan vēders viņam sāka guldzēt kā dažkārt zirgam. Nabaga puisis nezināja kur likties, un, sažņaudzis sānus, mēģināja kaut kā tikt ar to galā. Vienalga ik uz soļa atskanēja “gluk”, “gluk”. Tā gan gadījās tikai reizi.

Pārējās trīs disciplīnas – jāšana, šaušana un paukošana – bija iemesls tam, kāpēc es pieccīņā vēl turējos. Šaušana gan nekādu prieku nesagādāja – drīzāk garlaikoja, bet man veicās salīdzinoši labi, un tas mudināja trenēties tālāk. Paukošana ilgāku laiku bija mana iemīļotākā izklaide, līdz to nenomainīja jāšana. Sēdēt zirga mugurā un lēkt pāri šķēršļiem bija gan interesanta, gan arī bīstama nodarbe. Īsāk sakot, šis sports uzdzina adrenalīnu.

Tomēr pienāca brīdis, ka sapratu, ka laiks ir beigt, vai es to negribu vai gribu. Es jau biju sasniedzis sešpadsmit gadu vecumu – laiku, kad jauniešiem pieklājas iemīlēties, kā iespaidā sākt uzvesties neadekvāti – visādi izrādīties, ālēties un tamlīdzīgi izpildīties. Tad sportā palikt ir jēga tikai nākamajiem meistariem un čempioniem. Tas bija arī laiks sākt smēķēt un lietot alkoholu – muļķības, bez kurām reti kuram izdodas iztikt. Ar sportu tās nav savienojamas. Reizi gan man gadījās šīs lietas “apvienot”. Vairs neatceros kādā sakarā, bet es biju aizdevies uz peldēšanas treniņu mērenā šmigā, un Helmuts man aizrādīja – “Te tā savādi ož”.

Īsāk sakot, var teikt, ka es pametu sportu, lai varētu piedalīties dzīvē. Savādāk biju kļuvis par galīgu vienpatni – man bija maz draugu un paziņu, un mani tracināja tas, ka es neprotu uzvesties, t.i., ja precīzāk, sarunāties. Jebkurā kompānijā es jutos vientuļāks par vientuļu – man nebija ideju, ko teikt, par ko runāt. Īpaši jau saskarē ar meitenēm. Tā vietā, lai fleitētu visādas muļķības, es parasti dziļdomīgi klusēju. Bet tas jau ir cits stāsts.

Jā, aizmirsu pateikt, ka vēl gadus divdesmit trīsdesmit es sportoju sapņos – skrēju, lecu, peldēju. Satiku savus trenerus, un taisnojos, kāpēc esmu izlaidis treniņus utt. Šie pieci seši gadi sportā ar mani dzīvoja vēl ilgi.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru